Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. marts, 2014
Drukāt

Pasaulē trūkst laimīgu cilvēku. Saruna ar astronomi un audžumammu Aiju Britālu (1)

Foto - Marta PurmaleFoto - Marta Purmale

Četri pašas bērni, aizgādībā divi – mātes Terēzes nervs?

Aija Britāla – diplomēta astronome un žurnāliste – allaž bijusi īpaša. Tieši viņai savulaik radās ideja dot žurnālam šo nosaukumu, 36,6 °C. Apbrīnojami nosvērta un savākta, bet vienlaikus radoši neaprēķināma. Gan laikā, kad sēdējām vienā kabinetā, gan vēlāk, kad katra no retajām tikšanās reizēm saistījās ar kādu pārsteigumu. Pašai četri bērni un viens aizgādībā pieņemts puisītis, bet uzņemties kļūt par audžumāti arī četrus mēnešus vecajam Dmitrijam! Un ar Dmitriju vien nepietiek – bērnu pulkam tūlīt pievienosies arī viņa māsiņa Karīna. Misija? Pašuzupurēšanās? Mātes Terēzes nervs?

Kad iepriekšējā reizē tev zvanīju, sacīji, ka nevari runāt, jo esi cietumā. Astronomiju tur kādam mācīji?

Mēs ar Mikiņu – tā Dmitrijs tiek dēvēts ģimenē – bijām apciemot viņa īsto mammu. Kad aizpagājušo vasaru beidzu audžuģimeņu kursus, divas dienas pēc statusa piešķiršanas zvana no bāriņtiesas: krīzes centrā atrodas zīdainītis Dmitrijs. Četrus mēnešus vecs, veselības stāvoklis normāls, diagnoze – alkohola fetopātija. Ja nepaņemsiet, jau šovakar formējam uz bērnunamu.

Lūdzu desmit minūtes laika, lai saprastu, ko svešvārds nozīmē. Izlasīju: ja māte grūtniecības laikā lietojusi alkoholu, bērnam var būt noteikta veida garīgi un fiziski traucējumi. Kā varēju pateikt nē? Bērnunamā tādam puisim taču būtu grūtāk palīdzēt.

Nākamajā rītā teicu Mārītim: braucam pakaļ brālim. Tā tikām pie Mikiņa. Bet nu, pēc pusotra gada, viņa īstā mamma, kura atrodas apcietinājumā, bija attapusies un pieprasīja tikšanos. Vai tāpēc, ka mātei ar bērnu cietumā pienākas atsevišķa kamera? Ja mamma pierādītu, ka spēj rūpēties par mazuli, Miks uzreiz tiktu atdots pēc piederības.

Tiekoties jaunā sieviete sēdēja, krēslā ierāvusies – negribot nobiedēt savu mazuli, taču brīdināja: “Es tev bērnu atņemšu”. Bīdīju Mikiņu: iedod mammai rociņu, samīļo, parādi savu cepurīti. Kad puika ņēma to atpakaļ, māte gandrīz vai sadusmojās: re, kāds – atnesa, iedeva, paņēma, aizgāja. Pat nepagriezās pret bērnu. Skaudri iedomāties, kas viņai savulaik varbūt bijis jāpārdzīvo, lai nonāktu līdz tādam sastingumam.

Tātad alkohola fetopātija nav nemaz tik briesmīga?

Uzliek savu zīmogu gan sejai, gan nervu sistēmai. Sīciņš, apātisks, vaibstos nevienas emocijas – tādu viņu savācām. Tomēr drīz vien Miks pārtapa īstā nervu kamolā, kas šai kaitei ļoti raksturīgi. Ēšana kā putniņam, svars arī. Knābā pa kumosiņam, dažreiz tikai ar kādu augļa kriksīti gana. Viena daktere teica, ka zēnam ir piena nepanesība, cita vēl kādu kaiti pieplusoja. Mikiņam drīz būs divi gadi – garumā atbilstīgs vecumam, bet svars tikai pāri deviņiem kilogramiem. Toties ņipruma pietiek. Smaidīgs, mīlīgs. Visi Miku lolo. Galvenais – neļaut viņam satraukties un pārmērīgi raudāt. Bet nedrīkst arī izlutināt. Dažreiz ceļos pa divdesmit reizēm naktī, lai viņu nomierinātu, mājas darbus esmu iemācījusies veikt, turot Mikiņu uz rokas. Nervu saudzēšanas nolūkā viņam nedrīkst pārlieku stimulēt intelektuālo attīstību – akcents vairāk liekams uz vannām, masāžām, mierinošu balss intonāciju. Mikam par labu nāk rotaļāšanās ar manu mazmeitiņu, kura ir pāris mēnešus vecāka. Uzreiz redzams, ka viņam gribas pavilkties Elīzai līdzi.

Tajā laikā, kad vēl bijām kolēģes, tev jau bija viens rūpju bērns ar līdzīgām izpausmēm. Kā Mārītim klājas tagad?

Viņam jau 15 gadu, mācās Valdorfa skolas 7. un vienlaikus Jurjāna mūzikas skolas 3. klasē – Mārītim ir absolūtā dzirde. Sākumā gāja Dārziņskolā, taču tam līmenim līdzi neturēja psiholoģiski. Neko zaudējis nejūtas, jo Valdorfā mūzikai tiek pievērsta liela uzmanība: lira, vijole, kokle, blokflauta. Tas attīsta arī smadzenes.

Māris iet uz karatē nodarbībām. Kad vedu pie daktera Mikiņu un pie reizes ieminējos par Mārīša problēmām, viņš teica: nevarat taču pielāgot pasauli sev – jums jāpielāgojas pasaulei. Un iedeva Andra Grosberga telefonu. Māris ir sajūsmā, lepojas, ka viņam tāds treneris.

Puisis ir labsirdīgs, taču viņu viegli gan apcelt, gan sarūgtināt. No skolas dažreiz zvana: Māris izgājis no klases, sēž koridora caurvējā un atgriezties nav pierunājams. Tad man jāveic telefonterapija. Šovasar viņš laukos atrada savus radiniekus un piekrita divas dienas tur padzīvot. Jau pirmajā vakarā ar jaunatrasto brālēnu bija tā saplūkušies, ka Mārītis visu radinieku klātbūtnē pa telefonu man pieprasīja, lai vedu atpakaļ. Viss tur esot neizturami riebīgs. Nācās atvainoties nabaga namamātei, kura viesim par godu bija cepusi šašlikus un ņēmusi brīvdienu. Paskaidrot, ka Mārītis, tiklīdz viņam sirds pilna, var sarunāt muļķības, taču pret to vajag attiekties mierīgi. Tagad, vairāk izzinot par Mikiņa diagnozi, saprotu, ka tikpat cietis ir arī Māris, tikai toreiz neviens to nediagnosticēja. Jo vairāk informācijas, jo labāk iespējams bērnam palīdzēt.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Brīnisķīgs raksts! Lai jums visiem veicas!

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+