Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
8. jūnijs, 2016
Drukāt

Pasaulei nu jau pazīstamais Jānītis

Jānis Baumanis starp pasaules rallija čempioniem – Peteru Solbergu (pa kreisi) un Sebastianu Lēbu. Foto - Rihards BaumanisJānis Baumanis starp pasaules rallija čempioniem – Peteru Solbergu (pa kreisi) un Sebastianu Lēbu. Foto - Rihards Baumanis

Pērn rudenī Latvijas autosportā bija lielas svinības – Jānis Baumanis, pavisam jauns zēns no Mārupes, kļuva par Eiropas čempionu “Super 1600” klasē rallij­krosā. Bija skaidrs, ka nākamajam solim jābūt pasaules rallijkrosa čempionāta “SuperCar” klasē.

Jāņa karjera sākās 2007. gadā kroskartu klasē. Nākamajā sezonā tika izcīnīta NEZ Ziemeļeiropas čempionāta bronzas medaļa. Sekoja Latvijas čempiona tituli 2011. un 2012. gadā autokrosā B600 klasē. 2014. gada sākumā Baumanis plānoja aizvadīt pārbaudes posmus Eiropas rallijkrosa čempionātā ar kādu, visticamāk, īrētu mašīnu. Taču sākās straujš notikumu virpulis, kā dēļ ar labu konsultantu palīdzību Jānis nonāca vadošajā Eiropas rallijkrosa komandā “SET Promotion”. Bronza debijas sezonā, Eiropas čempiona tituls 2015. gadā. Galvu reibinoši panākumi. Zvaigzne! Un tomēr – lādzīgs, inteliģents, jauns latviešu cilvēks.

 

– Kad saprati, ka esi sportists, kurš “var”?

– Pirmās uzvaras tika sasniegtas Latvijas autokrosa čempionātā B600 bagiju klases laikā. Pirmajā pilnajā sezonā trīs uzvaras, nākamajā sezonā biju otrais tikai reizi, pārējos posmos pirmā vieta. Tobrīd sapratu un zināju, ka varu braukt ātri un precīzi, turklāt man pašam tas sagādāja lielu baudu, radīja motivāciju un vēlmi vairāk rauties uz priekšu. Tad no bagija pārsēdos salonmašīnā, un, lai arī šķita, ka ar to braukt būs sarežģītāk, ātri sapratu, kā jāvalda pār mašīnu. Kad sasniedzu savu pirmo uzvaru Eiropas rallijkrosa čempionātā, bija skaidrs, ka atpakaļceļa vairs nav. Nevar teikt, ka turpinājām uzvaru sēriju, taču bijām līderu vidū. Apziņa, ka, nonākot daudz sarežģītākā disciplīnā un līmenī, es varu būt ātrs, radīja pārliecību.

– Kurš “lēciens” psiholoģiski grūtāks: no Latvijas čempionāta uz Eiropas rallijkrosu vai no Eiropas seriāla uz pasaules čempionātu?

– Pāreja no Latvijas autokrosa čempionāta uz Eiropas rallijkrosa čempionātu, jo tas viss nāca ļoti ātri. Pirms 2014. gada sezonas mūsu plāns bija doties uz kādu no Eiropas posmiem pavērtēt, kādā līmenī esam salīdzinājumā ar līderiem. Strauji sakārtojoties attiecībām ar “SET Promotion” komandu, drīz sapratām, ka esam turpat līderu pulkā. Tas savukārt ienesa fonā domu, ka ļoti gribas startēt arī pasaules čempionātā, tāpēc jebkas, kas notika “Super 1600” klasē, tika pārvērsts domā, ka attiecīgā situācija noderēs pasaules čempionātā “SuperCar”. Lēciens uz pasaules čempionātu līdz ar to atnāca pa solītim: 2015. gadā jau aizvadījām izmēģinājuma sacensības, bet jau šā gada sākumā varēju gatavoties pilnai pasaules čempionāta sezonai. Pāreja uz “SuperCar” psiholoģiski bija ļoti smaga, taču 2014. un 2015. gadā aizvadītās sacīkstes Eiropas čempionātā noteikti palīdzēja.

– Autosports ir finanšu sports. Ja man rīt izsniedz 2 miljonus… vai desmit… es 2017. vai 2018. gadā varu kļūt par, piemēram, Eiropas čempionu “Super 1600” klasē?

– Noteikti ne. Panākumi autosportā iespējami, ja ir pieredze. Ja tā ir, nepieciešams sagatavot labu mašīnu. Lai to izdarītu, nepieciešama laba komanda. Labu inženieru skaits pasaules rallijkrosā ir ļoti ierobežots, par tiem ir jācīnās. To visu saliekot kopā, ir skaidrs, ka tikai nauda negarantē uzvaru Eiropas čempionātā. Arī šobrīd rallijkrosā ir komandas, kuru rīcībā viss ir visdārgākais un viskvalitatīvākais, taču rezultāta nav. Svarīgi, kāda ir attieksme un pieeja rezultāta veidošanā – datu analīzei, pētniecībai. Tikai šajās niansēs veidojas iznākums. Tas ir darbs, ļoti smags darbs.

– Visi motoru sportā piemin darbu: tu saki “darbs”, Reinis Nitišs saka “darbs”, motokrosa vīri saka “darbs”. Kas šajā gadījumā tas ir?

– Nepareizs ir uzskats, ka autosportista darbs ir tās stundas nedēļas nogalē, ko viņš pavada trasē, vai tās minūtes, kuras braucējs pavada brauciena laikā. Tie ir labi ja pāris procenti no visa apjoma, kas jāpaveic, lai sasniegtu rezultātu. Darbs sākas pāris mēnešu pirms sacensībām, kad gatavoju sevi psiholoģiski, fiziski. Tas vien aizņem ļoti daudz laika. Seko analīze pirms sacensībām – pētām pieejamos video, arī savus videomateriālus. Analizējam, kā attiecīgajā trasē veikta Džokera apļa stratēģija, kā un kur vieni braucēji apdzinuši citus un guvuši panākumus. Cik spēcīgi attiecīgajā trasē bijuši pieļaujami kontakti, cik agresīvs ir katrs braucējs… Pirms pirmā treniņbrauciena nedēļas laikā ir izplānoti aptuveni mašīnas regulējumi, kurus brauciena laikā pārbaudām, vēlāk analizējam, gatavojoties pirmajai kvalifikācijai. Mēģinām saprast, kāda bija sajūta mašīnā, kas būtu jāmaina un kurā virzienā jāveic izmaiņas. Šo stāstu var turpināt ilgi. Un pēc sacensībām tas pats – analizējam, kā es pats veicu braucienus, vai mašīna varēja būt labāk sagatavota, kā strādājām kā komanda… Ja viss ir izdevies, uzsitam sev uz pleca, ja ne, gatavojamies nākamajam posmam, izmantojot jauno pieredzi. Tas ir mans darbs – sasniegt labāko, bet labot kļūdas, ja tas neizdodas.

– Šajā ziņā “Super 1600” un “SuperCar” ļoti atšķiras?

– Pamatprincipi tie paši, vienīgi “SuperCar” mašīnai izskatāmo detaļu un iespējamo darbību ir divdesmit reižu vairāk. Katra nianse, ko izdari, ir daudz sajūtamāka un rezultātu iespaidojošāka nekā “Super 1600” mašīnai.

– Sarežģītība un iespēja viegli kļūdīties rada psiholoģisko spiedienu. Kurš tev to uzliek vairāk – ģimene, komanda, līdzjutēji… pats?

– Vārds “pats” izglāba tavu jautājumu! Ar komandu, atbalstītājiem un iesaistītajiem cilvēkiem šogad esam nolēmuši pamatā mācīties – šo klasi, šīs cīņas, šo tehniku. Jebkurš sasniegtais pusfināls ir sasniegums, jebkurš fināls būs pāri plānotajai normai. Līdz ar to visvairāk motivē ģimene un atbalsts, kā vēl viens motors, kas dzen mani uz priekšu.

– Apkārtējo iespējamā kritika nerada bailes 
kļūdīties?

Foto - Rihards BaumanisFoto - Rihards Baumanis

– Jebkurš ir cilvēks! Sēžoties mašīnā, es nedomāju par to, vai es kļūdīšos un kas man par to būs. Tikko piemērs no Beļģijas posma, kurā pusfinālā saņēmu melno karogu no tiesnešiem. Es šo “onboard” ierakstu esmu noskatījies gandrīz tūkstoš reižu, video no trases malas esmu izpētījis palēninājumā. Un es zinu, ka kontaktā ar Divālu nebija mana pārkāpuma. Pēc tā, kā šajā pagriezienā bija gājis citiem, man pat brīdinājums nepienācās. Neviens man par to nepārmeta. Ja par līdzīgiem incidentiem iepriekšējos gados, tad jā – tā bija mana iekšējā nenoturība, tad es biju savas pieredzes pašā sākumā. Es gan arī šobrīd katru dienu un katru sacīksti mācos…

– Vai, nonākot “SuperCar” un pievienojoties otram Latvijas pilotam Reinim Nitišam, ir mainījušās jūsu attiecības? Šobrīd jūs esat ne tikai konkurenti trasē, bet konkurenti par vietu šajā sportā nākotnē.

– Trasē esam konkurenti, bet ārpus trases ar Reini esam labās, draudzīgās attiecībās, viens otram nekad neko nepārmetam, drīzāk atrodam tās pozitīvās lietas un uzslavējam viens otru par labi paveiktajiem darbiem. Lai arī jau bijuši divi trīs braucieni kopā, neesam nonākuši līdz sadursmēm. Kā kurš šādu situāciju uztver – citam otrs būtu ienaidnieks, citam čoms, kurš jācenšas skaisti apbraukt. Arī komandas biedrs ir konkurents. Viena no pirmajām mācībām, ko man teica 2014. gadā, vēl pirms debijas Eiropas čempionātā – nekad neturēt ļaunu prātu uz kādu trasē. Tas, kas notiek dalībnieku parkā, ir cita lieta, tur var izlikt emocijas, ja nepieciešams. Taču trasē tas ir jāaizmirst, jo tas tikai sabojās paša rezultātu.

– Apzinoties, ka esi nonācis tūkstošiem cilvēku redzeslokā, esi ieguvis slavu, kas notiek ar tavu privātumu, privāto dzīvi, ģimenes dzīvi… dejām uz letes bārā?

– Gribētos teikt, ka savai ģimenei un draugiem esmu tas pats Jānītis. Protams, pienākumi, sportam ziedotais laiks cilvēku maina. Uz klubiem neesmu bijis sen un, kad biju, alkoholu nelietoju un biju pie stūres, jo sezonas laikā no tādām lietām jāizvairās. Kad ir brīvdienas, tad atpūšos ar ģimeni vai draugiem. Kalendārs gan vēsta, ka līdz pēdējām sacensībām novembrī man ir tikai piecas brīvas nedēļas nogales.

– Šogad tavās pēdās “Super 1600” klasē startē brālis Artis – vidējais no jums, trim brāļiem (Jānis ir jaunākais). Tu viņu neuztver kā potenciālu konkurentu?

– Nav izslēgts, ka kādreiz “SuperCar” startēs divi Baumaņi! Taču šobrīd es cenšos viņam nodot to informāciju, kas ir manā rīcībā, cenšos viņam atdot vislabāko, kas ir manā pieredzē. Šajā brīdī viņš nav mans konkurents.

– Tas, ka savulaik jūsu tēvs Andris Baumanis ir bijis autosportists, startējot rallijā, tev šobrīd palīdz vai tomēr bija jāsāk no baltas lapas?

– Varētu teikt, ka uz šīs lapas ir skrāpējumi no viņa pieredzes. Ir lietas, kas man ir ļoti noderējušas, un viņa zināšanas rallijā ir nenovērtējamas. Taču rallijs un rallijkross ļoti atšķiras. Kaut vai tāpēc, ka rallij­krosa mašīna ir būvēta pēc citiem principiem, tehnoloģijas ir jaunākas, cits braukšanas stils. Taču nekad viņš nav atteicis padomu, kad uzdodu jautājumus par braukšanu vai tehnikas niansēm. Vienmēr bijis man vajadzīgais atbalsts. Skaidrs, ka, ja nebūtu viņa gadu rallijā, nebūtu mūsu karjeras rallij­krosā, jo viņš izprot šo sporta veidu un tā nianses, kļūdu veidošanos un panākumu gūšanu.

Pievienot komentāru

Ar motorizētu čemodānu var sasniegt ātrumu 13 km/hJa kādreiz lidostā radusies nepieciešamība dažu minūšu laikā nokļūt no viena termināļa uz otru, lai paspētu uz savu reisu, lielisks sabiedrotais būs motorizētais čemodāns "Modobag".
Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (2)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Uzmanību, šoferīši! Rīt darbu uzsāks vēl 20 stacionārie fotoradari; arī Grobiņā, Līgatnē, Rubenē (6)Pamatojoties uz Ministru kabineta 8.novembra konceptuālo ziņojumu par stacionāro fotoradaru ieviešanas gaitu, otrdien, 6.decembrī uz Latvija autoceļiem sāks darboties otrajā kārtā paredzētie 20 stacionārie fotoradari.
Draugiem Facebook Twitter Google+