Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. aprīlis, 2014
Drukāt

Monika Zīle: Pasaules centru atspaidi

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Vairāk nekā 100 vietās Latvijā no 4. līdz 6. aprīlim  jau sesto reizi notiks pasākumi Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) projekta “Satiec savu meistaru” ietvaros.

Labi atceros “Tradicionālo prasmju skolas” startu 2009. gada 31. oktobrī. Piemirstas mākas ierādīt bija piekrituši prasminieki 22 vietās dažādos novados. Pie suitu aušanas rakstu zinātājām Alsungā ieradāmies, īsajai dienai mostoties, bet stellēs jau sēdēja divas jaunas sievietes. Vienu agri modinājusi vajadzība noaust brunčus tautastērpam, otra aizsākusi suiteņu tradicionālo rūtaino lakatu. Darbnīcas maliņā vietējā pusaudze cītīgi margoja prievīti. Pagaidām vienīgā mācekle, bet visa diena vēl priekšā – audējas bija noskaņotas filozofiski.

Kandavai tuvajos “Indānos” bija veseli seši, kam interesēja programmā pieteiktā saimnieces Signes Ezeriņas sklandraušu cepšana. Mīklas bļodiņas nesanāca gluži vienādas, kā jau barā lipinot, bet pirmā gatavā plāts iztukšojās zibenīgi. Nākamo veidojot, mācekļi sāka uzdot gluži lietpratīgus jautājumus.

Vislielāko pulku sastapām Talsos, kur mākslas skolas pedagogi iepazīstināja ar keramikas pamatiem. Pie podnieku ripām drūzmējās savu kārtu gaidošie. Plakšķēja mālu kluči, šķīda dubļainas šļakatas, par nomūrētām drēbēm neviens nebēdāja.

Togad projekta noslēgumā, summējot četru sestdienu ražu, organizētāji varēja būt gandarīti – pasākumus apmeklējuši gandrīz divi tūkstoši interesentu, daudzi vēlējās turpinājumu. Tas sekoja, izpaužoties prasmju skolās atsevišķos novados, kļuva arvien plašāks un pārtapa programmā “Satiec savu meistaru”. Rēķins vienkāršs: Latvijā tradicionālo prasmju vērošanas un apgūšanas dienas šogad notiks sesto reizi un ir ļoti bagātīgas. Skatīties un izmēģināt roku aicina daiļamatnieki, ar piemirstiem kārumiem vilina kulināri, valodas veiklību izrādīt solās stāstnieki, kultūrvēstures zinātājiem daudz iespēju piedalīties nopietnos semināros.

Līdzīgi pasākumi projekta “Eiropas amatu prasmju dienas” ietvaros notiek arī Vācijā, Francijā, Beļģijā un citviet. Nav noslēpums, beķeri, miesnieki, audēji utt. krāšņi izrādās tūristu piesaistīšanas virzienā. Taču tehnoloģiski attīstītās un ar visiem iespējamiem mūsdienu gadžetiem aprīkotās valstis ir sapratušas nacionālo tradīciju zelta vērtību globalizācijas apstākļos. Tieši tautiskās mākas padara mūs atšķirīgus un interesantus. Tādēļ liels prieks par Rīgas krāšņo pienesumu šā gada programmā. Lai gan, protams, līdzdalību ietekmē Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss, vienalga redzams – amata kā dzīves zelta pamata būtība nav zudusi joprojām.

Nezinu, vai daudzi saņemsies aizkļūt līdz Ambeļiem, kur saieta namā saimniece Broņislava Gavare solās ierādīt gavēņa ēdienu gatavošanu no vietējiem produktiem. Pasākuma dvēselei zemniecei, četru bērnu mammai un biedrības “Kulturys studeja Speiga” dibinātājai Ilzei Mežniecei plašas publikas klātbūtne nerūp. Pietiks ar savējiem. Domādama par viņu izglītošanu un veiksmīgu dzīvi Latgales skopajos tīrumos, Ilze kopā ar interesentiem izveidoja šo biedrību, kura attīsta un popularizē bioloģiskajai saimniekošanai tuvo permakultūras principu, kas ietver senču amatu un citu gudrību spodrināšanu mūsdienās. Ilzei šobrīd atskaites punkts ir Ambeļi. Savā ziņā – pasaules centrs. Un tikai pēc tam Norvēģija, Islande un Lihten­šteina, no kurienes nāk finansējums biedrības projektiem.

Ja nu tomēr interese un naudiņa benzīnam ir, silti iesaku aizripināt uz Ķepovu. Rita Škrabe tur cienās ar krievu krāsnī uz oglēm ceptiem latgaliešu blīņiem. Tieši tā, nevis pankūkām – kā rakstīts programmā. Pagasta kultūras organizatore Inga Sergejeva skaidri zina: bija pieteikti blīņi. Acīmredzot kādam Latvijas Nacionālajā kultūras centrā vārds nešķita gana latvisks un piedzima “politkorekts tulkojums”, no kura diemžēl spraucas visu vienādošanas vēlmes āža kāja. Nu, tāpēc jau ķepovieši nemainīs paaudzēm cauri glabāto tradīciju. Kā līdz šim jauks miltus piena sūkaliņās, klāt snipšķīti sāls, drupatiņu sodas, mēriņu sava novada mīlestības – un atspaids vēl vienam pasaules centram gatavs!…

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+