Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. februāris, 2013
Drukāt

Pasaules dižāko kalnu krustpunktā
 (2)

Foto - Raitis StrautiņšFoto - Raitis Strautiņš

Par spīti mediju kultivētajam tēlam, Pakistāna patiesībā ir negaidīti viesmīlīga un paņemoši skaista zeme. Vismaz kalnu daļā.


 

Noteikti nebūs pārspīlēts, sakot, ka daudzi no pasaules augstākajiem autoceļiem atrodas tieši Pakistānā. Slavenais Karakoram Highway, ko pat mēdz saukt par astoto pasaules brīnumu, uzved līdz 4700 metriem virs jūras līmeņa – tieši šajā augstumā atrodas Kundžerabas pāreja, robežpunkts starp Pakistānu un Ķīnu. Taisnības labad gan jāteic, ka šis unikālais haivejs (lielceļš) tomēr prasās tulkojams kā “slikts ceļš augstu kalnos”. Toties ainavas skaistas bezgala.

 

Ietekmīgais britu žurnāls “The Economist” savulaik Pakistānu novērtējis kā bīstamāko zemi pasaulē. Nav gan īsti skaidrs – kam bīstamāko? Britiem? Laikam ceļot pārstājuši… Mēs, latviešu tūristu grupa, šo bīstamību nesajutām. Cilvēku draudzīgumu un dabas varenību gan.

Lielākais Pakistānas vilinājums, protams, ir kalni – tur satiekas pasaules trīs augstākās kalnu virtenes. Indas upe atdala Himalajus un Karakoruma grēdu, bet robežšķirtne starp Karakoruma un Hindukuša kalniem nav tik precīzi novelkama. Tomēr nosacītais krustpunkts Indas un Gilgitas upju satecē pie Jaglotas atzīmēts ar apkrāsotu betona skatu platformu, kur, raugoties uz sniegotajām virsotnēm Pakistānas likteņupes krastos, uzsist sev uz pleca un nospiest fotokameras slēdzi, lai šo faktu iemūžinātu.

 

Ar nazi un fotoaparātu pilota kabīnē
Pakist333

Lai tiktu pasaules augstāko kalnu burvības varā, vispirms jānokļūst Islāmābādā un tad jācer, ka izdosies aizlidot arī tālāk – līdz Skārdu vai Gilgitai atkarībā no ceļojuma plāna. Agrākā rudenī, kad vēl ir musonu laiks, lidojumi tiek atcelti visai bieži, un rindā attiecīgi pulcējas atcelto reisu pasažieri, kam teorētiski ir priekšroka. Praktiski tā atkarīga no jūsu pakistāniešu draugu sakariem un runas spējām. Alternatīva, lai nokļūtu Gilgitas-Baltistānas provincē, kas aizņem Latvijai līdzīga izmēra teritoriju, bet var lepoties ar pieciem astoņtūkstošniekiem un dučiem virsotņu virs 7000 metru, ir divu dienu brauciens pa Karakoruma lielceļu (KKH). Tā kā pa to, visticamāk, jābrauc arī atpakaļ, laika zaudējums un attiecīga ceļojuma programmas koriģēšana ir tas, ko nevienam negribas piedzīvot. Ideālais laiks šādam ceļojumam, kā liecina pieredze, ir pats oktobra sākums.

Lidojums, ko mēdz dēvēt par vienu no skaistākajiem maršruta reisiem pasaulē, šo apzīmējumu godam pelnījis. It īpaši, ja paveicas kā man. Zinot, ka jāizvēlas lidmašīnas labā borta sēžamie, vēlams, pie iluminatora, jo “ļotene” metīs smuku loku gar Nanga Parbatu – devīto augstāko pasaules kalnu, par to esmu parūpējies. Diemžēl iluminators ir netīrs, ko vēl vairāk akcentē tajā krītošie saulstari, turklāt kadrā par varītēm lien lidmašīnas spārns. Pamanījis manu saskābušo seju, mans pakistāniešu takuzinis Gulzada, lai slavēts Allāhs, ir noorganizējis, ka varu ar savu fotokameru paciemoties pilota kabīnē! Un tas ir ko vērts! Pilots nevērīgi, bet vēlīgi norāda uz virsotnēm, kuras mākoņi neapdraud nekad. Gluži tuvu slīd garām astoņtūkstošnieka Nanga Parbata vēju appūstās spices, tur, priekšā pa kreisi, paliek sniegcepure Rakapoši, bet tas ir K2 jeb Čogori – viņš pamāj uz piramīdu tālumā, otro augstāko pasaules virsotni, kam arī tas gods atrasties Pakistānā. Kafiju? Paldies! Tas jau būtu par traku, labāk fotografēšu. Vēl jāpiebilst, ka vakarā, krāmēdamies pa somu, to pašu, kura man bija lidmašīnā kā rokas bagāža un tātad izgājusi caur vairākām kontrolēm, skaļi iesmējos, nejauši uzgājis tajā savu milzīgo atvāžamo tuteni ar uzrakstu “Vendetta Corsa”.

 

Laimīgā citādo zeme Hunza

Gilgitā nonākam jau pēc krāšņa brauciena caur Indas upes kanjonu un pirmās iepazīšanās ar KKH. Sākumā iespaids par slaveno lielceļu ir labs. Taču tikai dažus kilometrus. Tad asfalts beidzas un seko brauciens pa būvlaukumiem. Un tā būs visu laiku. Gilgita ir lielākā pilsēta Pakistānas ziemeļos, kurā puslīdz mierīgi sadzīvo dažādu islāma virzienu piekritēji – sunnīti, šiīti un to atzars ismailīti piedevām. Katram savas mošejas, kas dažkārt atrodas nieka simt metrus viena no otras. Automātiem bruņoti kārtības sargi ielās ir raksturīgs pilsētas vaibsts, un varbūt tādēļ ļaudīm nenāk prātā skaļi strīdēties, kam pienākas pravieša Muhameda patieso pēcteču gods.

Galu galā 96% Pakistānas iedzīvotāju ir musulmaņi, un tas arī bija šīs valsts izveidošanās pamats, kad viss Indijas subkontinents 1947. gadā atbrīvojās no britu kolonistu aizbildniecības. Nedaudz ārpus pilsētas atrodas arī klintī kalts Budas tēls, ko vietējiem nav nācis prātā iznīcināt, kā savulaik talibi izrīkojās Afganistānā. Te visi mierīgi sadzīvo un kultūrvēsturiskas vērtības ciena.

Par to, ka atrodies musulmaņu zemē, protams, atgādina raksturīgie apģērbi – platas bikses, kas uz leju sašaurinās, un gara tunika, proti, shalvar kameez, reģionos atšķirīgas, taču tradicionālas galvassegas, kā arī tas, ka sievietes, kaut arī rūpīgi ievīstījušās, atstājot tikai acu šaujamlūku, ielās ir retums. Laikam visas rosās mājās, kur var justies brīvi, kamēr veči caurām dienām dirn ceļmalā. Taču ļaudis izskatās draudzīgi un drusciņ tā kā pat izbrīnīti, ko tie rietumnieki te meklē. Tūrisms Pakistānā apsīka pēc amerikāņu sāktā (propagandas) kara pret terorismu un atgūstas lēni. Kalnu uzrunātie ceļotāji gan te manāmi biežāk, tūrisma tradīcijas senas un labāk attīstītas nekā plakanajā valsts vidienē un karstajos dienvidos. Tūrisma nozarē strādājot lielākoties tikai hunzieši. – Mēs esam citādi! – lepni saka mūsu pavadonis Gulzada, kurš vakarā, kad esam jau Hunzas ielejā, atnesis mums pagaršot “Hunzas ūdeni”, kā dēvē vietējo aprikožu un zīdkoka ogu kandžu. Islāma valstī! Jā, arī ķīniešu šņabi varot dabūt. Protams, ne veikalā. Hunzā to nenosodot, mērenās devās labprāt ierauj visi pieaugušie vīri, lai sarunas labāk raisās. Starp citu, viņš pats, neskaitot dzimto burušaski mēli, runā vēl desmit valodās – valstī oficiālajā urdu, plaši lietotajā pandžabi, paštu, balti un vēl trijās vietējās, kā arī angļu, vācu un itāļu. Visi te tādi poligloti nav, taču vairākās valodās runājot un rakstot lielākā daļa hunziešu. Jāpiebilst – valstī, kur vidēji katrs otrais ir analfabēts! Hunzas ielejas sirds Karīmābāda Karakoruma kalnu ielokā tiešām ir īsta reģiona pērle. Gulzadam taisnība – Hunza ir kā valsts valstī, kur likumi, tikumi un intereses citas. It kā musulmaņu ticība tā pati (vairākums hunziešu esot ismailīti), bet dzīves veids jūtami atšķirīgs. Varbūt to ietekmē kalni? Laikam ne velti britu rakstnieks Džeimss Hiltons savā stāstā “Zaudētais horizonts” mītisko laimes zemi Šangrilu atrada Himalajos. Bet varbūt viņš tos neatšķīra no Karakoruma.

 

Par kalniem skaistāki…

Par vienu no iedvesmojošākajiem ceļojuma brīžiem kļūst saullēkts kalna galā virs Karīmābādas. Esam ar džipiem uzdzinušies līdz Duikara ciemam, kas atrodas gandrīz trīs kilometrus virs jūras līmeņa, un vērojam, kā saulītes starmetis ar gluži pamanāmu ātrumu atklāj apkārtējo kalnu virsotnes. Vispirms tikai Rakapoši sniegotā cepurīte, tad otra, Dāmas pirkstiņa pats nadziņš un Ulkera katliņa maliņa, bet tad jau oranžās liesmās sāk degt sniegotās villaines visapkārt, pamazām izbalējot līdz baltkvēlei. Pusstundas laikā saulstaru strīpas nolaižas ielejā un beidzot noglāsta arī Karīmābādas seno fortu sienas un mājeļu jumtus, kur apaļos pītos grozos žāvējas āboli, bumbieri, aprikozes un vīģes. Pasakaina izrāde!

Pakist949Kā ceļojuma kulminācija jeb saldais ēdiens ar pipariņu iecerēta viesošanās Pasaku pļavā – kalnu kempingā tiešā Nanga Parbata tuvumā. Braucienu uz to ar gluži vai antīkiem amerikāņu džipiem pa šauru augstkalnu ceļu bez apmalēm uzskata par vienu no bīstamākajiem pasaulē. Tā kā esam tam gatavi, redzēti arī “jūtūbē” atrodamie video, nebūt nejūtamies noraustījušies. Mans šoferis gan gadās pļāpa un, tā runādamies, uzmet ceļam aci tik reti, itin kā čunčinātu pa Vācijas autobāni. Sēžu kraujas pusē blakus šoferim (Pakistāna no britiem mantojusi auto stūri labajā pusē), un dažviet, kad līdz klints malai paliek riepas tiesa, īsti omulīgi nav. Kādā brīdī ievēroju, ka arī durvju papildkloķis pa grambām atkratījies vaļā un tās jau gatavojas virināties. Nostiprinu kloķi no jauna. Citā džipā šoferim kādā līkumā esot palicis karājamies rokā ātrumu pārslēgs, bet vīrs, daudz neiespringstot, iebakstījis stieni atpakaļ tam paredzētajā caurumā, pāris reižu uzsitis un braucis tik tālāk. Daži serpentīna līkumi jāņem divos piegājienos, pa starpu padodot atpakaļgaitā. Apsteidzot notikumus, jāteic, ka atpakaļceļā mūsu šoferis vēl paķēra līdzi kādu vietējo vīru, kurš draiskos pagriezienus pavadīja džipa aizmugurē, stāvot uz pakaļējā bampera un turoties pie konstrukcijas stieņa. Un ne vainas. Ierasta lieta. Tomēr pēc brauciena visi kāpj no džipiem ārā smaidīgi. Tālāk sekos gājiens uz Pasaku pļavu. Četru kilometru posmā jāpakāpjas 600 metru augstāk. Daļa grupas jau iepriekš aizrunājusi zirgus, citiem būs palīgi, kas nes somu un padod rociņu.

Kāpiens nekāds diži smagais nav, uz zirga vispār tīrā izklaide, taču problēmas sākas līdz ar saulītes pazušanu aiz kalnu korēm. Te nu bez lukturīša adrenalīnu var ķert uz tausti. Kad pavadonis, kurš, šķiet, šauro taku gar klints malu spētu pieveikt arī acīm ciet, ar visu manu mugursomu (kurā arī atrodas tas sasodītais lukturis) ir pagājis kādu gabaliņu uz priekšu, varu tikai mēģināt sagrābstīt puslīdz drošu atbalstu nākamajam solim un murmināt In sha’ Allah (Ja Dievs būs lēmis, viss ir Dieva rokā). Beigās tomēr laimīgi esam tikuši galā, kur gaida krāsns siltums viesu telpas vidū un tēja.

Rīts Pasaku pļavā pienāk saulains un kalnu pastaigai piemērots. Tālumā vilina Nanga Parbats, kas tulkojams kā Kailais kalns, taču izpelnījies arī Slepkavas epitetu, jo esot viens no visgrūtāk iekarojamajiem un paņēmis ne viena vien alpīnista dzīvību. To pārbaudīt nav mūsu mērķis, taču paieties majestātei tuvāk, vismaz līdz tā dēvētajiem “vjūpointiem” (skatu punktiem) gan ir vērts. Ja laiks atļauj, var šķērsot arī Raikota ledāju un apciemot Nanga Parbata bāzes nometni. Pa ceļam apjūsmoju milzīgos ciedru čiekurus un rudenīgi raibo Himalaju nogāžu segu, iztraucēju klijānu un melnu kovārņu baru, kas apsēdis kāda lopa atliekas, un prātoju, kura taka būtu pareizā. Kad vējš iztrenkā mākoņu driskas, šaubas zūd. Galvenais orientieris Nanga Parbats ir priekšā. Lai arī staigāju teju četru kilometru augstumā, Kailā kalna virsotne ir divtik augsta un vēl mazliet. Kā milzu sniega un ledus siena tā slejas pāri visam šajā apkārtnē. Jā, nu kurš gan nezina, ka skaistāki par kalniem var būt tikai kalni, kuros vēl nav būts?

 

Dabas un ķīniešu ķīlnieki
Pakist1067

Atpakaļceļš, kas ved uz leju vien, jau šķiet gauži viegls, un arī brauciens ar džipu nekādam adrenalīnam sarosīties vairs neliek. Pasaku pļaviņa savu nosaukumu ir godam attaisnojusi. Taču situācija tur var mainīties kā daždien hokejā. Ja piemeklē sniega vētra, Pasaku pļaviņa (Fairy meadow) vienā mirklī spēj pārvērsties par Bažu vai pat Šausmu pļavu (Feary meadow) – manu jūsmu atvēsina nākamās latviešu grupas pieredze. Tautieši tur ieradās tieši pēc nedēļas, neko lāgā neredzēja un vienkārši pārsala. Savukārt citai grupai, kas uz šo vietu devās pirms mums, ceļu bija aizšķērsojis akmeņu nogruvums, pļaviņas pusē atstājot tikai vienu džipu, kas tad atlikušo gabalu visus pārvadāja turpu šurpu. Starp citu, vietējie šādus nogruvumus nereti, biežāk gan uz lielākiem ceļiem, izraisa paši. Ceļš, raugi, ir ērtākā vieta, no kurienes savākt būvniecībai nepieciešamos materiālus. Neiesi taču staipīt tos no kalniem!

Visnopietnākais, tiesa, Māmuļas Dabas radītais, nogruvums, kurš mainījis daudzu cilvēku dzīvi, notika pirms trim gadiem. Tas nobloķējis Hunzas upi, atstājot zem ūdens aptuveni 20 kilometru Karakoruma lielceļa un izveidojot Atabādas ezeru, ko šķērsot var tikai ar laivām. Lai tiktu uz Passu ledājiem un kalnu takām, kā arī uz Kundžerabas pāreju, kuģot nākas arī mums. Tā kā šis ceļš ir ārkārtīgi svarīgs ķīniešiem, kuru ražojumiem piekrautās fūres Atabādas ezeram pāri netiek (arī Lielais Zīda ceļš te gājis, un vietējie ik pa laikam norāda uz zīmīgākām vietām, kur virzījušās senās karavānas), Pakistānas valdība nespēj atrast nepieciešamos milzu līdzekļus un mierīgi nogaida, vai Ķīna nesaņemsies risināt šo problēmu par savu naudu. Ūdens līmenis katrā gadalaikā mainās, un mēs esam spiesti kātot pa dubļainu taku starp nopostītām ēkām no vietas, kur laivas spēj piestāt, līdz vietai, cik tālu spēj piebraukt autobuss. Karakoruma lielceļu gan tāpat būvē un pārbūvē nemitīgi. Kādā vietā, ko cītīgi remontē, mūs nodzen ceļmalas placī, kamēr simt ķīnieši ar lāpstām un vienu ceļarulli fantastiskā ātrumā klāj jauno ceļa segumu. Kad sākotnēji solītā gaidīšanas pusstunda izstiepusies līdz pusotrai un ceļa strādnieki kopā ar bruņotajiem apsargiem pavirzījušies aiz līkuma, mūsu attapīgie pavadoņi sāk nest akmeņus, lai pusmetru dziļajā betona novadgrāvī radītu improvizētu izbrauktuvi no stāvlaukuma uz svaigi klātā ceļa. Īpaši droši neizskatās, tomēr mūsu lielriteņu buss, bīstami zvārodamies, to pieveic. Brauciens var turpināties. Citkārt gadoties, ka satiksmi bez brīdinājuma slēdz pat uz pusi dienas, un tad ceļojuma programmu var izmest podā, Gulzada nopūšas.

 

Lielceļš un stobri

Bet mūs gaida pasaulē augstākais lielceļš, par kura kopīgu būvniecību Ķīna un Pakistāna vienojās pirms 60 gadiem un oficiāli atklāja 1982. Pēc vietējo ieteikuma cīņai ar kalnu slimību esam iepirkuši žāvētas aprikozes, ko tad arī sirsnīgi žļembājam. Rezultāts ir piepūtušies vēderi, taču retinātais gaiss nevienu nav nolicis bezspēcīgā mierā, kaut arī dažu stundu laikā esam uzbraukuši par divarpus kilometriem virs jūras līmeņa augstāk. Kundžerabas pārejā, kur apkārtējās virsotnes jau šķiet vai ar roku aizsniedzamas, jo paši atrodamies teju piecus kilometrus tuvāk debesīm nekā pasaules okeāns, straujāk pakustoties, sajūtas gan kļūst nedaudz jocīgas – it kā būtu ieņemts kārtīgs mēriņš, tomēr nekādas vīzijas nerādās. Diemžēl slavenās Marko Polo aitas, kuras dzīvo tikai šajā reģionā, arī ne. Laikam no tiesas visas palikušas Ķīnā, kad viltīgie ķīnieši, sagaidījuši migrējošos dzīvniekus savā pusē, mudīgi uz robežas uzslējuši dzeloņdrāšu žogu. Vismaz Himalaju āži turpat ceļmalā un jaki, kas kā melnas čupas slinki pārvietojas attālākā nogāzē, mūsu objektīvos un atmiņā paliek.

Ceļojuma laikā izbraucām visu Karakoram Highway Pakistānas daļu – apmēram 900 kilometru no Kundžerabas pārejas līdz pat senajai Rāvalpindi, kas ir modernās, tukšā vietā uzceltās galvaspilsētas Islāmābādas vecākā māsa, nu jau satelīts.

Kalnu slāņu struktūra, leņķi un nokrāsas ļauj pamanīt atšķirības, kas apstiprina Pasaules jumta rašanās teoriju, Indijas subkontinentam saduroties ar Āzijas kontinentālo plātni, pa vidu vēl iespiežot tā saukto Salu zonu.

Tas nav viegls brauciens, turklāt posmā no Čilāsas līdz Abotābādai, kur savas gaitas beidza amerikāņu vismeklētākais terorists Osama, un vēl kādu gabaliņu tālāk mūs pavadīja eskorts ar ložmetēju un automātistiem – katrā foto pauzē viņi mudīgi izkārtojās pa perimetru. Vai arī mūsu busiņā vismaz sēdēja policists ar kalašņikovu (viens no viņiem, tiesa, atbalstījies uz stobra, uzreiz aizmiga, liekot mums bažīties, kā puisis varētu reaģēt, negaidīti pamodināts). Šādi drošības pasākumi nepieciešami tādēļ, ka liela daļa KKH šķērso Indas Kohistānu, kas ir nemierīgs reģions vietējo cilšu savstarpējo nesaskaņu dēļ. Par to, kurš Rietumos kārtējo reizi apvainojis pravieti Muhamedu, tās īpaši neinteresējas – šos jautājumus karstus padara vien kaismīgāki demonstranti lielajās pilsētās – Karāči, Lahorā, Kvetā, Pešāvarā. Pakistānas teritorija ir daudzu senu kultūru un impēriju krustpunkts, un ko redzēt netrūkst arī pilsētās, it īpaši Lahorā. Taču tur nav Himalaju.

 

Interesanti fakti par Pakistānu

Pakistāna ar 170 miljoniem iedzīvotāju ir sestā apdzīvotākā valsts pasaulē, taču piektā daļa dzīvo zem starptautiski noteiktā nabadzības sliekšņa. Pakistānai ir spēcīga armija, arī atomieroči, un tā ir nozīmīgākā ASV sabiedrotā ārpus NATO.

Valsts nosaukums nozīmē “Garīgās tīrības un skaidrības zeme”. Par Islāma Republiku, pieņemot jaunu konstitūciju, tā kļuva 1956. gadā. Pēc neatkarības iegūšanas 1947. gadā Pakistāna bija sadalīta divos reģionos. Pašreizējā teritorija bija Rietumpakistāna, bet Austrumpakistāna 1971. gadā kļuva par patstāvīgu valsti – Bangladešu. Uz Kašmiras reģionu Himalajos joprojām pretendē kā Pakistāna, tā Indija.

Pašreizējais Pakistānas prezidents Asifs Ali Zardari ir kādreizējās valsts premjerministres Benaziras Bhuto, kura tika nogalināta atentātā, atraitnis.

 

Derīgi zināt

Ceļojums rūpīgi jāizplāno, vēlams, kopā ar pieredzējušiem vietējiem partneriem. Labākais laiks: aprīlis, maijs; oktobra sākums. Kundžerabas pāreja ir oficiāli slēgta no 15. novembra līdz 1. maijam.

Valūta: Pakistānas rūpija. 1 lats ~ 180 PKR. Uz visām naudaszīmēm attēlots Muhameds Ali Džinna, ko uzskata par Pakistānas valsts idejas radītāju un sauc par Nācijas tēvu.

Pakistāna nav dārga zeme. Ekonomiski dzīvojot un ēdot, ja par pārējo jau samaksāts, iztērēsiet ap 500 rūpiju dienā.

Divu nedēļu ilga ceļojuma izmaksas, iekļaujot arī labākās pieejamās viesnīcas, transportu un lidojumus, varētu sasniegt Ls 1500.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. es gribu uzinat cik augsti ir kalni

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+