Juris Lorencs: Pasaules lāpītāji 3
Alepo ir kritusi. Sīrijas prezidenta Asada armija, izmantojot Krievijas aviācijas atbalstu, izspieda pēdējos nemierniekus no pilsētas dienvidaustrumu kvartāliem. No kādreiz tik skaistās pilsētas palikusi vien drupu kaudze. Par Alepo ar savu dzīvību samaksāja Krievijas sūtnis Turcijā Andrejs Karlovs, jo slepkava to pasniedza kā atriebības aktu. Tāpat netieši notikumi Sīrijā vainojami nesenajā lidmašīnas katastrofā pie Sočiem – lidmašīnā lidoja Krievijas armijas karavīru koris, kuriem bija plānots koncerts tieši nopostītajā Alepo. Nebūtu Sīrijas kara, nebūtu arī liktenīgā reisa.
Pasaules presē notikumus Alepo vērtē visai pretrunīgi. Daļa to uzskata par pilsētas atbrīvošanu, citi – par kara noziegumu pret cilvēci. Asada armijas panākumus nosoda Eiropas Savienība, vēl amatā esošā ASV administrācija un ar naftu bagātās Persijas līča valstis. ES samitā Briselē Vācijas kanclere Angela Merkele paziņojusi, ka “Krieviju esot nepieciešams sodīt par tās noziegumiem Alepo”. Arī Rīgā, 11. novembra krastmalā, daži cilvēki ar klusuma brīdi un aizdegtām svecēm pieminēja Alepo upurus.
Pašreizējā slaktiņā katram ir savas intereses – Krievijai, Eiropai, ASV, Irānai, Turcijai, Persijas līča monarhijām, “mērenajai opozīcijai” un “Islāma valstij”. Kopā savijas ģeopolitika, lielvalstu prestižs, ieroču tirgotāju interese, reliģiskais fanātisms, cilšu naids un elementāra vēlēšanās laupīt. Par demokrātiju un elementārām cilvēka tiesībām te tiek domāts vismazāk. Diemžēl.
Bet varbūt uz patlaban Sīrijā notiekošo derētu paraudzīties no pavisam citas puses, proti, no elementāras cilvēcības viedokļa. Postmodernajā Rietumu sabiedrībā šādu diskusiju gan uzskata par politiski nekorektu, pat nepieklājīgu. Jo Sīrijas gadījumā jāatbild uz sarežģītu jautājumu. Proti, kas ir labāks – nedemokrātiska diktatūra vai ārvalstu uzkurināts pilsoņu karš ar mērķi iedibināt valstī demokrātiju? Vēl jo vairāk tad, ja demokrātijas cena ir nevainīgas dzīvības.
Protams, Sīrijas diktators Bašars Asads nav nekāds eņģelis, tieši otrādi, viņu var vainot politisko oponentu iznīcināšanā. Taču šie upuri nav salīdzināmi ar simtiem tūkstošiem nogalināto un miljoniem bēgļu, ar ko jau samaksāts par Asada gāšanu. Jautājums – vai cena ir tā vērta? Un vispār – vai par abstraktu progresu, par “cilvēces laimi” drīkst maksāt ar cilvēku dzīvībām? Atbildi uz šo jautājumu pirms 130 gadiem meklēja rakstnieks Fjodors Dostojevskis. Romānā “Brāļi Karamazovi” viņš uz to arī atbild: “Es no augstākās harmonijas atsakos, tā nav vērta kaut viena vienīga nomocīta bērniņa asariņas.”
Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas perspektīvas – kā uz notiekošo Sīrijā raugās politoloģijas studente, kas ar svecīti stāv Daugavmalā un karu redz televizora ekrānā, un māte, kura tur rokās bumbas nogalināto bērnu.
Iespējams, skaitīt upurus ir “politiski nekorekti”. Iespējams. Toties visai pamācoši. Ja mēs raugāmies no šodienas Eiropas perspektīvas viedokļa, tad Kārļa Ulmaņa režīms bija autoritāra, nedemokrātiska diktatūra. Jā, bija daži politieslodzītie. Un tomēr uz Vācijas, Padomju Savienības, Itālijas, Spānijas un dažu citu valstu fona nedemokrātiskā “Ulmaņa Latvija” bija paradīze. Starp citu, viena no retajām valstīm Eiropā, kurai pietika drosmes uzņemt nacistu vajātos ebrejus. Pietiek ielūkoties to laiku fotogrāfijās, lai redzētu, kāds miers, gaišums un paļāvība staro cilvēku sejās. Neizskatās, ka viņus ļoti apbēdinātu Saeimas trūkums. To visu sagrāva tie, kuri vēlējās uzspiest pasaulei savu kārtību – vieni boļševismu, otri “jauno Eiropu” un Tūkstošgadīgo Reihu. Kāda līdzība ar šodienas Sīriju! Salīdzinājumā ar “Islāma valsts” slepkavniekiem, kuri nupat atkal ieņēmuši seno Palmīru, Asada režīms ir demokrātijas paraugstunda.
Tikmēr Eiropas Savienība tā arī nav spējusi panākt kompromisu par bēgļu kvotu sadali dalībvalstu starpā. Tā vien gribas teikt – ļaujiet taču cilvēkiem dzīvot, beidziet nodarboties ar pasaules lāpīšanu un vispirms ievediet kārtību paši savās mājās. Nu kaut vai nodokļu lietās tepat uz vietas Latvijā.
