Uldis Šmits
Uldis Šmits
Foto: Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Agresiju ievada saukļi par krievu aizstāvēšanu, bet īstais iemesls ir cits 53

Ne jau nejaušas sakritības dēļ tie, kuri savulaik ierosināja tā saukto valodu referendumu Latvijā, vēlāk kļuva arī par Krimas “anšlusa” un tālākās Putina agresijas pret Ukrainu dedzīgiem piekritējiem. Tāpat likumsakarīgi, ka tie Latvijas politiķi, kuri, pēc 11. Saeimas vēlēšanām netikuši valdībā, izlēma ķerties pie “plāna B” un minēto referendumu atbalstīt, pēc pāris gadiem ilgstoši “neredzēja” nekādu agresiju no Krievijas puses Ukrainā (neesot “pierādījumu”), lai gan, kad stāvoklis kļuva pārāk acīmredzams, pieticīgi atzina Ukrainas tiesības uz savu starptautiski atzīto teritoriju. Starp Latvijā iniciēto pasākumu, kas notika 2012. gada 18. februārī, un Ukrainas karogu noraušanu no valsts iestādēm Krimā, kas sākās 2014. gada februāra beigās, pastāv zināma saistība – ja ne citāda, tad ideoloģiskas dabas, un tā sakņojas pazīstamajā izteikumā, ka PSRS sabrukums esot bijusi 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
TESTS. Jūsu īkšķu novietojums, sakrustojot pirkstus, atklāj daudz par jūsu personību 12
Veselam
7 produkti, kas visiem šķiet veselīgi, taču patiesībā tādi nav 16
“Pasažieriem bez sejas maskas var tikt atteikta iekāpšana transportlīdzeklī!” Paziņojums autobusa salonā samulsina braucēju 55
Lasīt citas ziņas

Referenduma ideju palaidušie – Lindermans ar kompāniju – pavisam noteikti ir vēstures gaitas putiniskas interpretācijas piekritēji, taču viņiem nebūtu izdevies neko sarīkot bez “Saskaņas” palīdzības, kuras ietvaros mums tika skaidrots, ka visa šī lieta ir protests pret labējo “režīmu” un vispār neattiecas uz valodu. Kas savā ziņā pat bija taisnība. Piemēram, konferencē Strasbūrā vācu eirodeputāts Berndts Poselts secināja, ka referendums Latvijā nav uzlūkojams kā jautājums par mazākumtautību tiesībām vai valodām, bet drīzāk kā centieni veidot otru Krievijas valsti jeb mazu Krieviju Eiropas Savienības sastāvā. Savukārt Ilmārs Mežs atgādināja, ka šāds referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nenotiktu, ja Latvija nebūtu atradusies padomju okupācijā gandrīz pusgadsimta garumā, kad valsts tika pārplūdināta ar migrantiem, tāpēc krievu valoda ir arī dzīvs simbols bijušajai PSRS. Respektīvi, mēģinājums iecelt krievu valodu par valsts valodu pilsoņu vairākuma apziņā neizbēgami saistījās ar Latvijas iznīcināšanu 1940. gadā, turklāt divvalodības oficializēšanas entuziasti un viņu atbalstītāji to nevarēja nesaprast.

Jāatzīst arī, ka viņi cerēja nevis uz teorētiski iespējamajiem Satversmes grozījumiem, bet uz pilsoņu vairākuma vienaldzību – ka valstisko pamatvērtību aizstāvju izrādīsies pamaz vai ka tie paliks mājās – un uz Eiropā radītu “troksni”. Taču cerības uz vienaldzību nepiepildījās. Un uz “troksni” – vēl mazāk, daļēji tāpēc, ka “Eiropā” lāgā nesaprata, kam tad valodu lietošanas jomā tas pretspars būtu jādod valstī, kur ir pārsimts krievu skolu, darbojas krievu teātri, pārbagāti pieejama krievu prese un kur galvaspilsētas mērs ir krievs. Rietumnieki sāk aptvert, ka Latvijā vienas mazākumtautības – ne citu mazāk aprūpēto – vārdā izvirzītās prasības visai maz saistās ar lingvistiskām vai kultūras dzīves problēmām, bet ar noteiktu politiku. Pašas Latvijas un arī ES pamatvērtību izpratnē bieži nepieņemamu, reizēm pat ārkārtīgi apšaubāmu, kuras izcelsme rodama dažādās Kremļa koncepcijās, ieskaitot Ukrainas graušanā izmantotās. Šo agresiju arī ievadīja saukļi par krievu valodas aizstāvēšanu. Patiesais un vairs neslēptais iemesls tomēr ir Ukrainas sodīšana par nepiekāpību, kas sākotnēji izpaudās kā ukraiņu nepiekāpība viņu pašu varai, kura atteicās no valsts nākotnei svarīga solījuma parakstīt asociācijas līgumu ar ES. Tas izraisīja notikumus, ko vainagoja Janukoviča bēgšana un ko Ukrainā iedēvēja par Pašcieņas revolūciju, savukārt Maskavā – par Rietumu inspirētu un, saka Kremļa TV kanāli, vietējo fašistu īstenotu puču, kas vērsts pret Krieviju, jo Ukraina jau tā pati Krievija vien ir… Arī Latvija nav necik tālu, bet pagaidām paliek politiski nesasniedzama. Kamēr tās pilsoņi saglabā valstisko pašcieņu.