Liāna Langa par čekas maisiem: Paši sevi apdraudam? 13
Kopš 2011. gada Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centrs vietnē www.kgbveikla.lt publiskojis vairāk nekā 5500 dokumentu, kas ataino čekas darbību. Oktobrī centrs uzsāka aģentu ziņojumu publicēšanu. Sabiedrības interese bijusi tik liela, ka serveris vairākas reizes esot “uzkāries”.
Vietnē “VoxEurop.eu” var lasīt pirms pieciem gadiem tapušo Ģiedras Bolzanes rakstu “Lietuva: VDK ir jo-projām starp mums” (“Lithuania: The KGB still walks among us”). Tajā var pārliecināties, ka mūsu kaimiņvalsts tā dēvēto čekas dokumentu izgaismošanā jau tolaik bija mūs krietni apsteigusi un no lietuviešu pieredzes būtu daudz ko mācīties, tostarp par lustrācijas procedūru. Nav skaidrs, kāpēc Latvijas medijos, atbildīgo institūciju un politiķu retorikā trūkst mūsu tuvākās kaimiņvalsts pieredzes konteksta. Varbūt tādēļ, ka Latvija pagātnes pārvarēšanas jautājumā un VDK darbības izgaismošanā izskatītos vismaz dīvaini.
Lietuvas Genocīda un pretošanās izpētes centrs secinājis, ka 1990. gadā ap 6000 cilvēku bijuši VDK aģenti. Vairākums izvairījās no lustrācijas procesa, bet 1500 atzinās kolaborācijā. Viņu vārdi ir valsts noslēpums, savukārt pārējo vārdi periodiski parādās centra publikācijās un izraisa pamatotu viļņošanos. Lietuvas Nacionālās drošības un aizsardzības komisijas priekšsēdētājs Arvids Anušausks, kurš to vadīja pirms pieciem gadiem, neizslēdza versiju, ka bijušie čekas aģenti turpina sadarboties ar Krievijas aģentiem un apmainās ar informāciju. Apmēram 1000 aģentu strādājuši VDK interesēs 1991. gadā, kad tā tika likvidēta. Daļa no tiem devušies pensijā, gandrīz 200 sāka strādāt publiskajā sektorā. Likums, kas Lietuvā tika pieņemts 1999. gadā, liedz bijušajiem čekas aģentiem desmit gadus strādāt civildienestā.
Šā gada 12. novembra LTV raidījuma “De facto” sižetā uzzinājām, ka pirms tā dēvēto čekas maisu un datubāzes “Delta” nonākšanas Latvijas Nacionālajā arhīvā, lai tos beidzot varētu pētīt VDK zinātniskās izpētes komisijas speciālisti, dokumenti tiekot anonimizēti. SAB vadītājs Jānis Maizītis skaidroja, ka to dara, lai aizsargātu trešo personu tiesības un personu datus. Tostarp no Jūrmalas tiesas arhīva bija pazudusi bijušā premjera lieta, kas iedragāja pilsoņu uzticību arhīvu institūcijai.
Savukārt VDK zinātniskās izpētes komisija nāca klajā ar publisku vēstuli Valsts prezidentam, kurā mudina čekas maisus jau šogad nodot izpētei Latvijas Nacionālajā arhīvā. “Tiesiskā realitāte, ko diktē Latvijas Republikas saistības gan pret tās tautu, gan pret citām tautām, arī Eiropas Savienības saistības, nosaka neatliekamu nepieciešamību paredzēt likuma aizsargātu dokumentu atklātību un reizē pienākumu nodrošināt pastāvīgu atklātībai nodotas informācijas zinātnisku analīzi, publicistiku un pētniecības veicināšanu,” teikts vēstulē.
Jautājumā par čekas maisiem gadiem ilgi bijis daudz spekulāciju un sabiedrību maldinošas argumentācijas, tostarp apgalvojums, ka lustrācija Latvijā ir novēlota. Lustrācija paredz brīvprātīgu personas atzīšanos īpašā tam paredzētā institūcijā, kas personai uz visiem laikiem slepenībā, ko garantē valsts, ļauj pielikt punktu savas pagātnes tumšajai pusei un atvieglot sirdsapziņu. To, ka lustrācija esot novēlota, apgāž kaut vai ziņas par nacistu tiesāšanu vēl šobaltdien, uzskatot, ka noziegumam nav noilguma. Taču atšķirībā no tiesāšanas lustrācija ir diskrēts un humāns process.
Ņemot vērā neskaidro situāciju ap SAB pārziņā esošajiem VDK dokumentiem, tieši tagad tieslietu ministram vajadzētu sākt veidot institūciju lustrācijas procesa uzsākšanai. Mainoties sociālpolitiskajam klimatam Latvijā, ieguvēja būtu visa sabiedrība. Jāņem vērā, ka tas ir arī Latvijas drošības jautājums, tādēļ nav saprotams, kāpēc tik ļoti atpaliekam no lietuviešiem, apdraudot paši sevi. Daudziem arī tādēļ nav vēlēšanās turpināt šeit dzīvot nerakstītu likumu un baiļu atmosfērā gluži kā LPSR.
