Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
2. novembris, 2012
Drukāt

Pašiem sava republika
. Māja ar senatnīguma lieciniekiem

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

– Viņš ir kurpnieks ar zelta kurpītēm, – tā raiskumieši teic par namdari Aivaru Siveču, kas ar dzīves draudzeni, pārdošanas speciālisti Inesi Dikelsone, saimnieko “Griķos”.


 

1890. gadā celtajā namā pēc mājas grāmatas rakstiem dzīvojis Ungurmuižas pārvaldnieks. Pārvērtības seno māju skāra pirms desmit gadiem, kad Aivars ar Inesi nolēma apmesties uz pastāvīgu dzīvi laukos.

– Mēs šo īpašumu bijām iegādājušies jau pasen, bet to izmantojām tikai kā brīvdienu māju. Piecus gadus nedēļas nogalēs braucu no Rīgas uz Raiskumu, bet Aivars šurp devāsno Cēsīm. Cik tad ilgi tā vizināsies, tāpēc riskējām un apmetāmies šeit uz dzīvi. Mēs abi pēc horoskopa esam zemes zīmes, tāpēc mums neder mitināšanās dzīvokļos, jābūt tuvāk zemei. Pirmajā ziemā tapa gatava mājas piebūve, otrajā ziemā ierīkojām centrālo apkuri. Mūs bija pārņēmis azarts, jutām dzinuli būvēties un darbi gāja no rokas, – stāsta Inese.

Aivaram tolaik bija sava celtniecības firma “Brigāde stils”, palīgos nāca arī brālis Ģirts, tāpēc viens un divi senais nams atguva godību un vēl jaunu guļbaļķu piebūvi klāt.

Ķeroties pie mājas pārbūves, Aivars raudzījās, lai nezustu senatnīguma liecinieki, lai pavīdētu arī laika zoba atstātās pēdas. Kamīna apdarei izmantoti baļķi, kas ņemti no mājas ārsienas, dažās telpās palikusi oriģinālā dēļu grīda. Arī griestu sijas piešķir senatnes dvašu.

– Citi grib attālināties no dabiskā, vēlas, lai koka durvis būtu bez vecajiem zariem, bet tad jau tās vairs neizskatās no priedes taisītas, drīzāk gan līdzinās plastmasai, – spriež Aivars.

Viņam nav vērts vaicāt, kas būvēja kamīnu un kas meistaroja vēl kaut ko, jo lielākoties atbilde skan – es pats.
NamsSaimn-ak

– Aivars savulaik ir strādājis ar diviem arhitektiem, bet viņi ātri saprata, ka mazāk jāmaisās pa kājām. Vienalga, būs tā, kā Aivars vēlēsies. Viņam ir sava stingra nostāja un sapratne, kā visam jāizskatās. Aivaram ir ne tikai zelta rokas, bet arī mākslinieciskā izjūta un iztēle. Viņš redz vairākus soļus uz priekšu, – cildina Inese.

Taču Aivara lielākais meistardarbs ir divstāvīgā pirts ar atpūtas telpām, kas tapusi uz vecās kūts pamatiem. Šī akmens ēka ilgu laiku bija bez jumta un tajā pat saauguši koki. Inese norāda uz stūrīti, kur viņa savulaik audzējusi tomātus.

Pati pirts telpa omulīgi ieslēpusies atsevišķā maza namiņā un iznāk, ka ir namiņš namā. Inese stāsta, ka ideja šādam plānojumam gūta no krodziņiem, kur arī lielā zālē izveidoti mazi, intīmi stūrīši. Inese smej, ka pirts viņiem ir kā pensijas fonds, kas nodrošinās saulainas vecumdienas.

– Ar gribēšanu vien nepietiek, pirmais – vajadzīga nauda, lai kaut ko radītu. Ja tās nav, tad vari mierīgi sēdēt un sūkāt pirkstu, – spriež Inese.

Pirts mājā valda koks. Vai materiāli nākuši no pašu meža?

– Mēs atrodamies Gaujas nacionālajā parkā, šeit visi ir dižkoki, bez saskaņošanas nevaram pat zaru nozāģēt. Visi kokmateriāli ir pirkti par naudu, – skaidro Inese.

Radi, draugi un arī svešinieki ir novērtējuši saimnieku viesmīlību un estētisko pirts vidi. Taču visgaidītākie ciemiņi ir bērni, Ineses meitas Anna, Kristīne un mazmeitiņa Katrīna, kā ari Aivara meita Agate un dēls Dāvis.

Māja atrodas ainaviski skaistā vietā kalna galā ar dižkokiem visapkārt. Te valda nošķirtība no svešām acīm un Inese pamatoti saka – mums ir pašiem sava republika.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+