Mobilā versija
Brīdinājums +9.2°C
Leontīne, Lonija, Ligija, Leokādija
Otrdiena, 23. maijs, 2017
20. aprīlis, 2017
Drukāt

Uldis Bērziņš: Kultūrai jānopūlas, lai vīrā apvaldītu zvēru

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Šajā piektdienā, 21. aprīlī, dzejnieks Uldis Bērziņš jau otro gadu pēc kārtas tiks sumināts Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijā. Pērn dzejnieks saņēma speciālbalvu par “Eddas dziesmu” tulkojumu, bet šogad viņam piešķirta Mūža balva. Pats Uldis Bērziņš nominantu un laureātu paziņošanas sarīkojumā sacīja, ka būtu nepieciešams izdomāt īpašo parādnieku balvu, jo esot sakrājies neticami daudz izdevējiem un lasītājiem apsolītā un nepadarītā. Kāds tur brīnums, ja uz ekrāna vairāki apjomīgi darbi? Pabeigšanu gaida drauga, pagājušajā nedēļā pusapaļu jubileju nosvinējušā turku dzejnieka Ataola Behramoglu krājums, vēl šogad, cerams, iznāks paša Bērziņa dzejas krājums “Idilles”, bet pāri un apkārt visam – “Eddas dziesmām” līdzvērtīga apjoma darbs, spāņu eps “Dziesma par manu Sidu”.

– LALIGABA nominantu paziņošanā klausījos jūsu izjusto runu par parādiem un iedomājos par azerbaidžāņu dzejas projektu, par kuru runājām pērn – Nezāmī “Septiņas skaistules”, pareizi atceros?

U. Bērziņš: – Šo izcilo mājieniem un nozīmēm tik dāsno persiešu dzejas klasiķi ieteica atdzejot latviski profesore Vaira Vīķe-Freiberga. Teicu, ka mēģināšu, bet tūliņ piebildu – lai pārtulkotu “Septiņas skaistules” ar manu neveiklo roku, vajadzētu trīs gadus, visu citu noliekot malā. Tāpēc vēlāk saņēmu dūšu un pateicu, ka nevaru to uzņemties. Man jau rindā ir arī citi tulkojumi no persiešu valodas, uz mani skatās Saadī “Augļudārzs”. Padomju laikos iznāca ļoti labs viņa krājums “Rožudārzs”, ko ilustrēja Baņuta Ancāne.

– Un tad jau vēl ir Sids…

– Sids ir tas trakākais. Sids man visu laiku priekšā, re (rāda datora ekrānu – L. K.). Zini, kas man ļoti patīk tajā vienīgajā rokrakstā, kurš saglabājies? Ir redzams, ka Sančo Pansa vai cits gudrinieks uz tā uzlicis karstu pannu, jā – pāris pirmās garlaicīgās ievadlapas ir pagalam. “Dziesma par manu Sidu” sākas kā īsts 20. gadsimta romāns – ar vietu, kur karalis padzen Sidu, un viņš, asaras slaucīdams, iet prom no savas lepnās pils – ar darbību, nevis ekspozīciju. Tas bija foršākais, ko spāņu nedisciplinētie vīnadzērāji mūki vai hidalgo varēja izdomāt!

Skolas laikos es lasīju “Sidu” hrestomātijā – es tad gāju uz jūrnieku klubu pie spāņu valodas skolotāja, kurš bija republikāņu emigrantu dēls no Katalonijas, un lasot mani vienkārši satrieca, ka tā var sākties viduslaiku gabals… Es jau tad domāju: vai Dieviņ, to es patulkošu. Un tā mūžs ir aizritējis.

– Bet ir jau arī patulkots!

– Nu, puse ir iztulkota. Bet bija tā lielā ņemšanās ar Eddu, tagad radusies sajūta, ka esmu uztrenējis ausi, labāk dzirdu sliktās vietas, un to ir vairāk nekā labo. Man vēlreiz jāskatās viss cauri, jānoplūc nost liekie pušķojumi un jālūdz mūsu kundze jaunava Marija, lai dod man čaklumu un veiksmi, lai palīdz man daudzmaz tikt galā ar talanta trūkumu. Iepazinos ar spāņu diplomātiem! Varbūt tagad izdosies gūt akadēmiskos kontaktus un stipendiju, lai varētu padzīvot Spānijā, tuvumā kādai bibliotēkai, jo tur jau ir milzum daudz “Sida” pētniecībai veltītas literatūras, padiskutēt ar pētniekiem, kuri tic kādai noteiktai teorijai.

– Tur jau droši vien jāizvēlas kāda viena teorija…

– Nē, man nav tiesību izvēlēties vienu teoriju, es pat nevaru izvēlēties. To drīkst spāņu literatūras pētnieks! Tad bija jāmācās romānika, vēlāk jāmāca studenti un jābraukā apkārt pa konferencēm. Tad profesora gados jau nostiprinās sava teorija, par kuru stāvēt un krist. Kurpretim man ievadā un komentāros jāatspoguļo, kā šobrīd es ar diletantiskām brillēm redzu filoloģisko situāciju “Sidā”.

– Kad Uldis Bērziņš saka: ar diletantiskām brillēm, visiem jaunākajiem tulkotājiem laikam jāielien zemē.

– Labi, sauciet mūs par profesionāļiem, ja tik labvēlīgi esat, ka mēs ņemamies profesionāli kaut ko nodrukāt, bet filoloģijā… tas ir tāpat kā aktieris, kurš Šekspīru spēlē uz skatuves, un izpildītājs, kurš spēlē uz klavierēm mūzikas gabalus – kaut kādā nākamajā līmenī viņi netiek tam mākslas darbam klāt, jo nav to sarakstījuši, nedz veltījuši tam visu mūžu.

Latvijā 20. gadsimta 40. gados pamatīgi izputināja romāņu filoloģiju, latvieši Rietumos, no kara glābdamies, saglabāja vien tik, cik sirdī… Bet būs jau atkal, tagad, kad students uzreiz klāt un uz vietas dzird dzīvu valodu. Kad pasludināja Literatūras gada balvas nominantus, man nāca klāt jaunieši, viens teica, esot pāris gadu studējis Jeruzalemē, arī gribētu kaut ko tulkot, vai varu ko ieteikt? Un es viņam tūlīt ar prieku stāstu, ar kuriem autoriem pats darbojos, parādīšu plauktus, iedošu i savus atdzejojumus, i vārdnīcas. Uzreiz klāt trimdinieku jaunaudze, tie, kuri uzauguši valodu ņudzeklī, “otrās dzimtenes” valodu zina no skolas sola – Kronbergs, nav tālu jāmeklē.

– Un tad vēl rodas tādi rakstnieki kā Laima Kota, kuri ņem un aizceļo. Turciski gan viņa nerakstīs…

– Turciski nerakstīs, nuja, bet – kas zina? Es ceru, ka viņa kaut ko par Turciju uzrakstīs, un, ja kāda autora darbus iemīlēs, varbūt arī iztulkos. Bet tā arī nav spiesta lieta, galvenais, lai vēro turienes dzīvi un raksta savus romānus. Laimu mēs zinām, bet viņa tur arī pulcē turku aizprecētās Latvijas meitenes, bij kādas astoņas, esot pat nodibināta latviešu sieviešu biedrība Stambulā.

– Tā es dzirdēju arī no pavisam citas puses – Baiba Skride teica, ka Vācijā dzīvojošie latvieši īpaši nepulcējas, bet māsa Lauma, kura dzīvo Turcijā, stāstījusi, ka tur gan.

– Tāpēc, ka tur ir eksotiska, nu, pasveša no sākuma tā vide un rodas vēlme pabūt ar savējiem cilvēkiem, radīt pazīstamu atmosfēru. Cita liela Īrijā vai Anglijā, vai Vācijā. Un šolaiku “klimdai” nav spēcīgu organizāciju, kā bija politiskajai trimdai, katrs meklē, kā nokārtot savu dzīvi un bērnu nākotni. Individuāli uzdevumi, atšķirīgi mērķi, būtībā – konkurence.

Pievienot komentāru

Konfesijas būs vienlīdzīgākas par citiem īpašniekiem?Viens miljons eiro nākamgad un vismaz divi miljoni eiro gadā, sākot no 2019. gada – tik lielu valsts budžeta finansējumu reliģiskajām organizācijām to īpašumā esošo valsts pieminekļa statusu ieguvušo dievnamu atjaunošanai paredz šobrīd varas gaiteņos klīstošais Sakrālā mantojuma saglabāšanas finansēšanas likumprojekts.
Draugiem Facebook Twitter Google+