Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. janvāris, 2014
Drukāt

Ibsena “Spoku” iestudējumā NT galvenais konflikts ir starp cilvēku kā individualitāti un sabiedrību


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Nacionālā teātra Aktieru zālē tapušais 1882. gadā sarakstītās lugas “Spoki” iestudējums apliecina, ka Ibsens, viens no spilgtākajiem Eiropas modernisma dramaturģijas pārstāvjiem, tik tiešām ir laikmetīgs dramaturgs. Izrādē teksts ieguvis jaunu elpu – tas ir pilns smalku, gudru zemtekstu, 
kuri skatītājam kļūst redzami galvenokārt izcilās aktierspēles dēļ, jo katrs sīkākais skatiens, pauze vai žests apliecina, ka līdzās izrunātajiem vārdiem ir arī ļoti daudz kā pussacīta vai vispār nepateikta. Gluži kā dzīvē.

Vēl vairāk – neraugoties uz izrādes vēsturiski stilizēto ārējo ietērpu (piemēram, kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas gaumīgi veidotie tērpi, kuros savijas elegantas un pat militāras detaļas), izrāde skatītāju uzrunā tieši un nepastarpināti. Mihaila Kublinska iestudējumā galvenais konflikts ir starp cilvēku kā individualitāti jeb spēcīgu personību un sabiedrību, kas šo individuālismu nespēj pieņemt. Tādēļ nevilšus (bet varbūt likumsakarīgi) par izrādes galveno tēlu kļūst mācītājs Manderss, kuru virtuozi spēlē aktieris Voldemārs Šoriņš. Ārēji nesalaužams, Manderss kā soģis ielaužas Alvingu mājās, lai spriestu tiesu, kaut arī pats nebūt nav nevainojams ne garīgajā, ne laicīgajā dzīvē. V. Šoriņš pārliecinoši atklāj, kā aiz šīs ārēji nocietinātās “fasādes” pamazām kļūst ieraugāma varoņa patiesā būtība – cilvēks, kurš gatavs uz visu, lai saglabātu savu pozīciju sabiedrībā, kuru pats nicina.

Pēc spilgti nospēlētās mātes lomas šosezon turpat Aktieru zālē iestudētajā ģimenes drāmā “Truša alā” Lāsma Kugrēna radījusi jaunu šedevru – viņas Alvinga kundzē ir tik daudz nianšu, ka ir aizraujoši vērot katru aktrises skatienu vai kustību, un rodas sajūta, ka saspēlē ar Kaspara Dumbura Osvaldu varētu iztikt arī bez teksta – tik daudz abi prot pastāstīt bez vārdiem. Par izrādes emocionālo kulmināciju kļūst brīdis, kad Osvalds ierāpjas mātei klēpī zīdaiņa pozā – kā cenšoties atgriezties bērnībā. Kaspars Dumburs Osvalda lomā apbrīnojami precīzi ļauj ieraudzīt, kā slimība pamazām pārņem varoni, izdzēšot spēju kontrolēt realitāti. (Otrā sastāvā Osvalda lomā redzams aktieris Jānis Āmanis.)

Sintijas Jēkabsones radītā scenogrāfija, zinot Ibsena lugas tekstā paslēpto simbolu valodu, rosina dažādas asociācijas, taču suverēni, ārpus izrādes konteksta, pieļauju, nav nolasāma. Vienā skatuves malā visu izrādes laiku atrodas metāliska bļoda, kurā neapturami pil ūdens, taču šī detaļa izrādes laikā tikpat kā nav pamanāma, vienīgi īsajos klusuma brīžos kļūst dzirdams krītošo pilienu troksnis. Iespējams spriest – varbūt tie ir sirdspuksti, bet varbūt pulksteņa tikšķi, kas apzīmē laiku, kurš pamazām iztek. Centrālais skatuves objekts – liels, pelēki krāsots koka galds (teātrī bieži izmantots simbols ģimenes fundamentālajai stabilitātei) šeit, aprīkots ar ritentiņiem, visu izrādes laiku tiek brīvi stumdīts un grūstīts. Domājot simboliskās kategorijās, tas, tāpat kā no griestiem pilošais ūdens (respektīvi, Alvingu nama caurais jumts), apzīmē Alvingu nenovēršami irstošo ģimeni. Vizuāli spēcīga, taču izrādes koncepcijā neiestrādāta detaļa ir ačgārni pie griestiem piekarinātie puķupodi, apliecinot, ka šajā mājā viss, arī laiks, ir apvērsts un darbojas pret varoņiem. L. Kugrēnas spēlētās Alvinga kundzes prieks par dēla atgriešanos mājās ir īss, jo pagātnes rēgi ielaužas arī tagadnes telpā, kuru viņa izmisīgi cenšas nosargāt, liekot aizslēgt visas durvis. Taču, paslēpjoties no pasaules, nav iespējams noslēpties no sevis.

Salīdzinājumā ar pārliecinoši uzbūvēto pirmo cēlienu, kurā aktieru psiholoģiski precīzi izspēlētās attiecības teju elektrizē gaisu telpā, izrādes otrā daļa ieslīgst pārlieku ilustratīvā notikumu atspoguļošanā – skatītājiem tiek piedāvāts teju pirotehnisks priekšnesums, attēlojot aizskatuvē notiekošo patversmes ugunsgrēku. Kaut arī ugunsgrēks ir izšķirošs sižetisks pavērsiens fināla atrisinājumā, tomēr aktieru sodrējiem nosmērētās sejas un ar māksliniecisku precizitāti apdedzinātie kostīmi pilda ne tik daudz jēdzienisku, cik dekoratīvu funkciju.

Izrādes finālu veido statiska mizanscēna – slimības nomocītais Osvalds puskails apgūlies uz galda un stiepj rokas pret saulesgaismu, kamēr Alvinga kundze sastingusi vēro dēlu. Ibsena lugā iezīmētajā traģiskajā fināla ainā, kas it kā paliek atvērta, tomēr jūtama situācijas liktenība – dramaturgs gan attēlo Alvinga kundzes šaubas, taču liek nojaust, ka viņa dēlam palīdzēs izbeigt mokas, ko izraisījusi kārtējā lēkme. Taču izrādē nav iespējams uzminēt, kāds ir 
M. Kublinska piedāvātais atrisinājums – vai māte atņems dēlam dzīvību, kuru saēduši tēva grēki, vai arī… Kaut gan Lāsma Kugrēna Alvinga kundzi nospēlē ar neglaimojošu patiesumu, atklājot varones spēju būt nežēlīgai kā pret sevi, tā citiem, tomēr ir grūti noticēt, ka nenospēlētajam finālam iespējams vēl kāds cits atrisinājums.

Iestudējums “Spoki” Nacionālā teātra Aktieru zālē


Henrika Ibsena lugas galvenais varonis Osvalds, jauns Parīzē studējis mākslinieks, atgriežas dzimtenē – drūmajā un lietainajā Norvēģijas kalnu pilsētiņā, lai uzdotu savai mātei dažus svarīgus jautājumus par to, kāpēc viņa liktenis izvērsies tieši tāds.

Režisors Mihails Kublinskis, tulkotāja Ieva Celmiņa, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina.

Lomās: Lāsma Kugrēna, Jānis Āmanis vai Kaspars Dumburs, Voldemārs Šoriņš, Uldis Norenbergs, Liene Gāliņa.

Tuvākās izrādes: 30. janvārī, 1., 11. februārī.

Viedokļi


Liena Kozuliņa, studente: “Izrāde raisīja interesi par attiecīgo laika periodu un cilvēku tikumiem. Skatuves scenogrāfija, iespējams, nebija visiem pieņemama, jo tā bija ļoti minimālistiska. Taču man patika – ļāva vairāk koncentrēties uz aktieru spēli. Tā radīja nepieciešamo, nedaudz tumšo noskaņu. Aktieru saspēle man šķita lieliska, īpaši paaudžu atšķirības dēļ. Savukārt režisors bija lieliski paudis savu skatījumu uz izrādi, tajā pašā laikā atstājot pietiekami daudz vietas skatītāju fantāzijai.”

Armands Kalniņš, Alberta koledžas studiju programmas direktors, lektors: “Izrāde izceļas ar labu un cerīgu aktierspēli. Talanta cienīga, ļoti niansēta loma ir Lāsmai Kugrēnai. Sākumā “kaitināja” Mandersa izbrīns/sašutums par nereģistrētajām laulībām un Osvalda skaidrojums, tas šķita “paņemts no vēstures pirms 100 gadiem” (vai tas kādu spēj izbrīnīt tagad?), taču vēlāk Šoriņš Mandersu parādīja kā tādu, kas tik ļoti pieradis melot, ka pat sev vairs neatzīstas melos un varbūt ir vienīgais, kas tic (jāatceras Ibsena sarežģītās attiecības ar dzimteni, tās sabiedrības pīlāriem). Cerīgs ir Dumbura tēlojums. Šķiet, tas vēl nedaudz pārdozēts otrajā cēlienā, izpausmes pieklusinot, sanāktu iespaidīgāk. Gāliņa (Regīna) arī veido spēcīgu raksturu, gribētos gan skaidrāk saprast, vai cerību/ilūziju sabrukums rada cinismu jeb tā ir maska, kas aizsedz vilšanos par ilgstošo viņas izmantošanu, kas atklājas nejauši, bet likumsakarīgi. Būtu interesanti šo izrādi noskatīties pēc kāda laika vēlreiz.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

VĒRTĒJUMS


Režija: 3/4

Aktierspēle: 5

Scenogrāfija: 3

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+