Latvijā
Vēsture

Pašnāvību sērga starpkaru Latvijā. “Saimnieciski motīvi pārspēj romantiskos” 16

Nošāvies students, sazāļojusies kalpone…

“Nošāvies students”, “Sazāļojusies kalpone”, “Pašnāvības nerimstas” – tie ir tipiski 20. gadu Latvijas preses virsraksti. Tajā laikā Latviju bija piemeklējusi “pašnāvību sērga”, par kuras iemesliem lauzīja galvas gan avīžnieki, gan zinātņu vīri un mācītāji, gan sabiedrība kopumā. Toreiz pie kopsaucēja nenonāca, un arī mūsdienās var tikai minēt, kādēļ tik daudzi dažādu sociālo slāņu ļaudis bija gatavi risināt savas problēmas visradikālākajā veidā.

Par “pašnāvību sērgu” kā problēmu Latvijā sāka runāt 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Tajā laikā Latvijā bija aptuveni 1,5 miljoni iedzīvotāju, un izrādījās – gada laikā pašnāvības izdara gandrīz 300 personu (mūsdienās pēdējos gados aptuveni 380). Nepagāja teju ne diena, kad laikrakstos nebūtu parādījušies detalizēti ziņojumi par kārtējo upuri. Rakstos parasti minēja pilnus cilvēku vārdus un uzvārdus, adreses, dažkārt ievietoja arī foto. Ja pieskaitītu arī pašnāvības mēģinājumus, statistika būtu vēl lielāka, jo ne vienmēr lēkšana pa logu vai ziepjuzāļu dzeršana beidzās ar tūlītēju nāvi. Prese gan tikai retos gadījumos painteresējās, kāds ir tālākais cilvēka liktenis pēc ievietošanas slimnīcā.

Tipisks latviešu pašnāvnieks 20. un 30. gados bija 20–29 gadus vecs vīrietis vai sieviete, rīdzinieks vai vidzemnieks. Visretāk pašnāvības notika katoliskajā Latgalē. Sieviešu pašnāvnieču vidēji bija divreiz mazāk nekā vīriešu, taču tikai aptuveni. Piemēram, tādu notikumu īpaši bagātā 1926. gada jūnijā Rīgā vien pašnāvības izdarīja 15 personas – 12 vīrieši un tikai trīs sievietes.

Togad patiešām bieži daudzināja “pašnāvību sērgu”, kas valsti neatlaida pat Ziemassvētkos. 26. decembrī savā darba vietā Policijas skolā nošāvās šīs iestādes pavārs, bet nākamajā dienā pie loga roktura dzīvoklī Čiekurkalnā mēģināja pakārties 22 gadus vecā Marta L. – mājinieki viņu laikus atbrīvoja no cilpas. Prese uzsvēra, ka jaunā sieviete ir precējusies, bet pašnāvības iemesls – “romantisks”. Savukārt 35 gadus veco kalponi Feodosiju Š. gan izglābt nebija iespējams – viņa tajā pašā 27. decembrī nolēca uz ielas bruģa no Marijas ielas 21 piecstāvu nama jumta. Līdzcilvēki atcerējās, ka Feodosija jau labu laiku runājusi par to, ka “dzīves grūtībām reiz jādara gals”…

Prominentākie Latvijas pašnāvnieki 20. gadsimta sākumā

Vensku Edvarts (1855–1897), īstajā vārdā Edvarts Skujenieks, dzejnieks un žurnālists. Izdarīja pašnāvību 1897. gada 25. maijā tiesas procesa starplaikā, nespēdams pārdzīvot, ka Smiltenes apriņķa priekšnieka palīga amatā nepatiesi apsūdzēts par līdzekļu izšķērdēšanu.
Zemgaliešu Biruta (1878–1906), īstajā vārdā Konstance Augustīne Grencione, rakstniece, dzejniece, skolotāja, 1905. gada revolūcijas dalībniece. 1906. gada 15. decembrī nomira slimnīcā nedēļu pēc mēģinājuma noindēties, izdzerot “atšķaidītu skābi, kura bija nolemta priekš mutes skalošanas”. Pašnāvības iemesls – pārdzīvojums par to, ka bijušie biedri no viņas novērsušies, uzskatot, ka viņa bijusi nodevēja un liecinājusi policijā.

Galerijas nosaukums

Voldemārs Zeltiņš (1879–1909), impresionisma un postimpresionisma posma ekspresīvākais latviešu gleznotājs, aizrāvās ar misticismu. Uzzinājis, ka noindējusies aktrise Marta Ozoliņa, kurā mākslinieks bija nelaimīgi iemīlējies un kuras portretu grasījās gleznot, 1909. gada 13. septembrī viņš izdarīja pašnāvību, iedzerot lielu devu bromkālija.

Emīls Dārziņš (1875–1910), komponists, iespējams, izdarīja pašnāvību, netālu no Zasulauka stacijas 1910. gada 31. augusta naktī, metoties zem vilciena. Dārziņu iedzina depresijā kolēģa Jurjānu Pāvula intrigas un apsūdzības plaģiātismā, kuru pastiprināšanai izmantots arī slavenā somu komponista Jana Sibēliusa viedoklis.

Kristīne Bakmane (1897–1925), uzņēmēja, Latvijas valsts pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica otrā sieva. Pēc vīra nāves autokatastrofā 1925. gada 22. augustā Bakmane–Meierovica ieslīga depresijā un dažus mēnešus vēlāk, 2. decembra naktī, mājās iešāva lodi sev zem sirds, iepriekš sastādot testamentu un veicot pēdējos ierakstus dienasgrāmatā.

Antonija Rozīte (1896–1926), rakstnieka Pāvila Rozīša sieva. 1926. gada 28. janvārī metās jūrā no Liepājas mola, nespējot vairs dzīvot “mīlas trīsstūrī” starp savu vīru un savu mīļāko – vēlāk slaveno vēsturnieku Arvedu Švābi. Savukārt Švābes sieva Līna Marija Švābe no apkaunojuma nošāvās. Rozītes ķermeni jūra atdeva tikai tā gada aprīļa sākumā.

Austra Skujiņa (1909–1932), dzejniece. Pēc nelaimīgas dēkas ar precēto literātu Valdi Grēviņu 1932. gada 5. septembrī noslīcinājās Daugavā, ielecot upē no AB dambja. Iepriekš Skujiņa uzrakstīja pirmsnāves zīmīti: “Ja nevar ticēt ne draudzībai, ne mīlestībai, tad dzīvot nav vērts.”

Dzīves apnikušie

Traģiskās izšķiršanās iemesli lielākoties palika neatbildēti, bet bieži kā pašnāvības pamatojums figurēja “dzīves apnikums”. Piemēram, 1932. gada vasarā kāds 37 gadus vecs Inčukalna pagasta iedzīvotājs sagraizīja sevi ar bārdas nazi. Viņa dzīvību izdevās glābt, un slimnīcā vīrietis skaidroja, ka vēlējies darīt sev galu, jo “dzīve viņam galīgi apnikusi un viņš nav varējis sagaidīt mūža vakaru”.

Šķiet, ar “dzīves apnikumu” tolaik saprata apmēram to pašu, ko mūslaikos ar depresiju. Aiz tās varēja slēpties gan neveiksmes uzņēmējdarbībā, gan nespēja sakārtot personīgo dzīvi, gan nedziedināma slimība. Vai arī bez saprotama iemesla. Drēbnieks, atraitnis Zemītis 1927. gada septembra beigās pakārās Turaidas – Inciema ceļa malā, iepriekš ieturēdamies ar “kortelīti”, baltmaizi un desu. Šī pašnāvība daudziem šķita nesaprotama, jo drēbnieks nebija vientuļš – viņam palika 20 gadus veca meita.

20. gadu beigu un 30. gadu sākuma ekonomiskās krīzes apstākļos uz drūmām domām varēja pamudināt darba zaudējums. Siguldas pagasta darbvedis Kārlis Zariņš 1930. gada 13. martā metās zem vilciena, jo bija pienācis brīdis šķirties no darba. Jāpiebilst, neatkarīgās Latvijas valsts laikā sabiedrība daudz iejūtīgāk nekā pirms Pirmā pasaules kara izturējās pret pašnāvību gadījumiem bezcerīgu darba meklētāju vidū, jo, piemēram, 1914. gada 22. maija “Latviešu Avīzes” par šādiem ļaudīm rakstīja: “Redzams, še ir plānā galdiņa urbēji, kuri labāk lec Daugavā, nekā iet uz laukiem, kur darba un maizes gana.”

Tikmēr uzņēmēju aprindās arī pēc kara vēl bija dzīvs “veco laiku” goda kodekss, kas nozīmēja, ka parāda neatdošana sagrauj reputāciju. Jaunās krīzes gados ne viens vien tirgotājs vai ražotnes īpašnieks padarīja sev galu, apjaušot, ka nespēj vairs nokārtot finansiālās saistības. 1924. gada decembrī tirgotājs Maksis Želviņš mēģināja noindēties, iedzerot līdzi paņemto opija tinktūru, kad viņa kreditors, arī tirgotājs, atteica pagarināt termiņu 40 tūkstošu Latvijas rubļu atmaksai.

Līdzīgu ceļu izvēlējās ebreju lieltirgotājs Jāzeps Davidovičs, kuram piederēja galantērijas veikals Kungu ielā 28. Davidovičam bija tāda vīra slava, kurš allaž atdod parādus, tādēļ kreditori viņam labprāt aizdeva arī lielas summas. Tomēr 1927. gada rudenī ļaudīm jau sāka trūkt naudas un tirgošanās vairs neritēja kā agrāk. Decembrī pienāca laiks atmaksāt kārtējo kredītu. Tirgotājam vajadzīgo summu savākt neizdevās. Vispirms viņš mēģināja izlēkt pa logu, bet, kad tas neizdevās, dažas dienas vēlāk savā veikalā pakārās. Ķīlnieka lomā 1928. gada sākumā tāpat bija nonācis kādas dzelzslietu tirgotavas Tērbatas ielā 19 īpašnieks. Viņš bija daudz preču atdevis klientiem pret parādzīmēm, bet, tā kā šos vekseļus neatmaksāja, arī saimniekam vairs nebija naudas. Tirgotāju atrada veikalā pakārušos.

Ekonomiskās krīzes laikā saimnieciski pašnāvības motīvi pārliecinoši pārspēja romantiskos, parasti dominējošos, kad vainīga bija nelaimīga mīlestība, neuzticība, vecāku bargums. 1933. gada februārī Valmieras kara apriņķa pārvaldes rakstvedis Jānis Karlsbergs nelaimīgas mīlestības dēļ vispirms mēģināja mežā sev pārgriezt vēnas. Kad tas nedeva efektu, lūkoja pakārties. Arī tas nesekmējās.

Visbeidzot viņš nošāvās. 1926. gada 23. marta rītā pašnāvības mēģinājumu, pārgriežot vēnas, izdarīja 24 gadus vecais Mežu departamenta darbinieks un bermontiādes cīņu dalībnieks Arturs L. un 21 gadu vecā Helēna B. Puisis bija latvietis, meitene poliete. Abi satikās jau četrus gadus, taču Helēnas vecāki neminētu apsvērumu dēļ bija pret laulību. Tad jaunie Pierīgā noīrēja istabu, kur mēģināja darīt sev galu. Abus laikus atrada un aizveda uz slimnīcu.

Tolaik nebija svešas arī pusaudžu problēmas. 1933. gadā avīze “Pēdējā Brīdī” vēstīja par 15 gadus jauno Skaidrīti, kura tik kaismīgi cienījusi kino, ka, nerēķinoties ar mātes dusmām, varējusi pavadīt kinoteātros visu dienu, skatoties seansu pēc seansa līdz vēlai naktij.

Izcēlās pamatīgs konflikts ar māti, un tas noslēdzās ar Skaidrītes ielēkšanu Daugavā. Par laimi, meiteni izglāba zvejnieki, taču meiča nosolījās nākamreiz nošauties. Jācer, savus draudus viņa neīstenoja. Arī tikai pabaidīt laikam bija nolēmusi Rīgā pazīstamā inženiera un namīpašnieka Kalpaka 19 gadus vecā meita. 1932. gada 13. oktobrī pirms smaržu esences iedzeršanas viņa vispirms izsauca ātro palīdzību, jo “kāda sieviete” esot saindējusies. Ārsti atrada meiteni bezsamaņā un aizveda uz slimnīcu.

Šaušanās un indēšanās

Rīgā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs bija vairākas pašnāvnieku iecienītas vietas. Folklorizējies teiciens par lēkšanu no tilta Daugavā. Iecienītas vietas bija arī Bastejkalns, Dreiliņmuižas mežs un mežs pie Pēterburgas šosejas, kas mūsdienās sakrīt ar Šmerļa meža apkaimi. 19. gadsimtā ziņās var lasīt par vietu “Ziepju kalns pilsētas mežā”, kas atbilst Bieriņiem.

No metodēm izplatītākās bija lēkšana pa logiem, slīcināšanās, kāršanās, indēšanās, mešanās zem vilcieniem (piemēram, 1929. gadā, pēc Dzelzceļa policijas ziņām, tādu gadījumu bija 12). Ārsti un tie, kam bija pieeja medikamentiem, sevis iemidzināšanai uz mūžu izmantoja lielu morfija devu – tā to 1930. gada aprīlī vienā no LU ēkas Raiņa bulvārī 19 tualetēm izdarīja 36 gadus vecais ārsts Kārlis S.
Daudzi vidusslāņa vīrieši un sievietes izvēlējās nošaušanos. Ņemot vērā ieroča pieejamību, nebija retums, kad pašnāvību izdarīja militārpersonas – gan kareivji, gan virsnieki. 1927. gada aprīlī Jātnieku pulka komandieris pulkvedis Ceplītis pat saņēma kara ministra

Rūdolfa Bangerska rājienu par nepiemērotu virsnieku izvēli, jo pulkā īsā laikā bija notikušas vairākas pašnāvības. Un ne tikai tur. 1927. gada marta sākumā Daugavpilī nošāvās 12. Bauskas kājnieku pulka kareivis Reinis Valšteins, bet naktī no 21. uz 22. maiju Liepājā savā dzīvoklī nogūlās gultā un iešāva sev lodi mutē Kurzemes artilērijas pulka komandieris pulkvedis Teodors Skujenieks. Vēl iepriekšējā dienā Skujenieks piedalījās jauno Francijā būvēto zemūdeņu “Spīdola” un “Ronis” sagaidīšanā Liepājas ostā. Pulkvedis bijis drūms un svinīgo mielastu nav apmeklējis. “Informētas personas” presei zināja sacīt, ka pašnāvības iemesls ir nesaskaņas ģimenē.

Jau tad bija ievērots, ka sievietes pašnāvnieces pārsvarā izšķiras par tādiem līdzekļiem, kas, viņuprāt, saglabā skaistumu arī pēc nāves.

“Izdarot pašnāvību, sieviete arvien cenšas nesakropļot savu seju un izvēlas tādus pašnāvības veidus, kas vismazāk atstātu ārējās zīmes.

Sevišķi pašnāvnieces baidās no tā, ka viņu miesas kailas pēc nāves varētu tikt publiski apskatītas,” 1924. gada jūlijā konstatēja “Latvijas Vēstnesis”. Tomēr stāsti par sārmu un īpaši no sērkociņiem pagatavota fosfora šķīduma dzeršanu, kas bija sevišķi iecienīts 19. gadsimta beigās, uzdzen šermuļus.

Operas “lēcējs”

Visu Rīgu dažas dienas pirms 1926. gada 18. novembra valsts svētkiem šokēja Šekspīra lugas sižeta cienīga traģēdija graviera Stefana Berca puspagraba dzīvoklī Brīvības ielā 28. Izmantojot brīdi, kad dēls aizbraucis darīšanās uz Liepāju, viņa māte Doroteja Rudzinska nolēma noindēt ar ciankāliju savu vīru Teofilu Rudzinski, Stefana patēvu. Pēdējais jau 17 gadus pēc triekas paralizēts gulēja gultā un bija kopjams. 55 gadus vecā Doroteja arī agrāk bija žēlojusies, ka viņai tāda dzīve apnikusi. Plāns bija vispirms iedot ciankāliju paralizētajam vīram un tad noindēties pašai. Taču viss iznāca citādi. Doroteja iedeva indi vīram, taču sev domāto devu, iejaukusi krūzītē ar brūkleņu zaptsūdeni, atstāja virtuvē uz galda, vēl kavēdamās pie mirstošā dzīvesbiedra un rakstot atvadu vēstuli. Tajā brīdī mājās pārradās Stefana Berca 31 gadu vecā sieva Mērija. Pēc vīra pavadīšanas uz staciju viņa iesteidzās virtuvē, jo griboties dzert.

Mērija iztukšoja uz galda atstāto zaptsūdens krūzīti un uzsauca vīramātei, ka pagatavos tai jaunu. Doroteja, šausmās par notikušo, steidzās vēl pierakstīt zīmītē, kas noticis, un tad iedzēra indi arī pati. Traģēdijas beigu daļu bija redzējis blakus dzīvojošais 15 gadus vecais Mērijas Bercas brālis, kurš izsauca policiju, kurai atlika vien konstatēt triju cilvēku nāvi. Jāpiebilst, visi kaimiņi slavēja šo ģimeni kā ļoti saticīgu un kārtīgu.

Ne mazāku sabiedrības uzmanību izraisīja arī gadījums 1929. gada 31. martā Rīga Nacionālās operas izrādes “Geiša” laikā. Neilgi pirms 1. cēliena beigām 32 gadus vecais pilsonis Alfrēds Žīgurs metās pāri trešā balkona malai. Krītot Žīgurs aizķērās aiz balkona žuburlampas, kādu mirkli karājās, tad norāvās un uzkrita uz galvas parterī sēdošajai kafejnīcas īpašniecei Matildei Virbickai, kā arī viņas vīram Nikolajam. Ar neveiksmīgo pašnāvnieku viss bija kārtībā, taču Virbicka guva nopietnu galvas savainojumu un zaudēja samaņu. Cieta arī viņas dzīvesbiedrs. “Sakarā ar notikumu operas izrāde netika pārtraukta,” vēstīja laikraksts “Pēdējā Brīdī”. Policijā aizturētais Žīgurs skaidroja, ka par tādu rīcību izšķīries “nervu lēkmē” nelaimīgas mīlestības dēļ: “Sarunājis ar divām dāmām nākt uz operu, bet tās nebija atnākušas.” Radās aizdomas par šā cilvēka garīgo veselību, taču ārsti atzina viņu par psihiski veselu.

Presē gan izplatījās ziņas, ka Žīgurs esot “alkoholiķis un kokaīnists”, uz ko pats pašnāvnieks reaģēja, liekot publicēt atspēkojumus. M. Virbickai nodarītie miesas bojājumi bija tik nopietni, ka abi cietušie iesūdzēja jauno vīrieti tiesā. Prāva ilga vairāk par gadu un noslēdzās 1930. gada 15. decembrī ar Rīgas Apgabaltiesas lēmumu, ka lēcējam jāiet uz trim mēnešiem cietumā, turklāt jāizmaksā 600 latu kompensācijā M. Virbickai un 125 lati N. Virbickim. Patiesībā šāda veida gadījumi, kad pašnāvnieks, pa logu vai no balkona izlecot, uzkrīt virsū citai personai un to nogalina vai savaino, bet pats paliek dzīvs, nemaz nav retums. Dažus gadus pirms operas incidenta līdzīgs gadījums bija noticis Vīnē, kur pa logu izlēkušais nosita garāmgājēju.

Audzināšanas vaina

Latvijas sabiedrību biežās pašnāvības satrauca, tāpēc meklēja skaidrojumu. Jautājumu drīz saistīja ar “tautas veselības” stāvokli. Jau 1924. gada 30. jūlijā “Jaunākās Ziņas”, veltot problēmai ievadrakstu, sprieda: “Ja Latvijā tik lielā mērā izplatīta pašiznīcināšanās sērga kā pašreiz, tad pie tā vainojama lielā mērā kā pati sabiedrība, tā arī mūsu saimnieciskie apstākļi.

Liela tiesa pašnāvību, sevišķi jaunībā, ir vai nu nepareizas audzināšanas sekas, vai arī kādu citu iemeslu dēļ.” Mulsināja, ka pašnāvības izdarīja visdažādāko sabiedrības sociālo slāņu un vecumu ļaudis. “Tikpat labi vienkāršā tauta, inteliģence, studējošie, kā arī sirmgalvji, par kuriem gan jābrīnās, jo tie taču uzauguši vecās, reliģiozās tradīcijās, kur pašnāvība – lielākais grēks,” 1928. gada sākumā atzina žurnāls “Aizkulises”. Tā gada 15. februārī Melngalvju nama zālē sarīkoja disputu par parādības dziļākajiem cēloņiem. Runāja profesori un doktori, debates ievilkās pāri pusnaktij. Nākamais psihologs un filozofs Jūlijs Students, tobrīd filosofijas doktorants, pauda viedokli, ka “galvenā vaina meklējama audzināšanā, respektīvi, mūsu skolās”.

“Bieži sastopamas skolas, kurās valda ielas kņadas gars. Daudzās skolās sastopami žurnāli, kuri dabūjami visos kioskos un kuru saturs jaunatnei kaitīgs, bet audzinātāji tam nepiegriež vērību. Arī zināma preses daļa uzskatāma par pašnāvību cēloni, aprakstīdama visos sīkumos pašnāvības, izvarošanas, slepkavības,” Studenta teikto citēja “Latvis”.

Dažus gadus iepriekš, 1926. gada 18. septembrī, “Rīgas Ziņās” Zigmunda Freida psihoanalītikas piekritējs Kārlis Upatnieks turpretim bija skaidri paziņojis, ka “visas romantiskās un dzīves apnikuma pašnāvības jaunības un spēka gados ir uz seksuāliem pamatiem”. Tādēļ jau laikus esot jāpievēršas jaunatnes seksuālajai audzināšanai, nekādas runas par morāli vai ētiku te nepalīdzēšot. 30. gados Latvijas avīzēs aizvien biežāk varēja lasīt pamudinājumus cilvēkiem augstāk vērtēt savu dzīvību un nešauties tādu “nieku” kā nelaimīgas mīlestības vai laikā neizmaksātas algas dēļ.

Eiropas nelaime

Plašāk raugoties, 20. gados pašnāvību vilnis bija vērojams visā Eiropā. Latvija, kas bija trešajā vietā pēc pašnāvnieku skaita uz miljonu iedzīvotāju, tajā periodā nebūt neizskatījās unikāli. Pirmajās vietās bija Austrija un Vācija. Bet Polijā, kad 1925. gadā Varšavā pašnāvību skaits bija sasniedzis līdz 20 dienā, izveidoja pat īpašu valdības komisiju “pašnāvību epidēmijas apkarošanai”. Par problēmu to tāpat uzskatīja Francijā, kur 20. gadu vidū ap 7000 pašnāvības gadījumu analīze parādīja, ka lielākoties cilvēki meklē nāvi finansiālu grūtību dēļ, otrajā vietā – nesaskaņas ģimenē, tad – īpašuma zaudēšana un “žūpība”. Turklāt šajos gadījumos dominēja vīrieši, un tikai “žūpības” situācijā abu dzimumu pašnāvnieku attiecība bija teju vienāda. Tikmēr nelaimīgas mīlestības gadījumā visbiežāk galu sev darīja dāmas. Tas pats bija saistībā ar “goda aizskaršanas” gadījumiem.

Saistītie raksti

Rietumu pasaulē tāpat bija ievērots, ka atsevišķi grūtsirdīgi klasiskās daiļliteratūras darbi nelaimīgu mīlnieku aprindās spēj radīt veselu “pašnāvnieku kustību”. Starp tādiem bija J. V. Gētes “Jaunā Vertera ciešanas”, G. E. Lesinga “Emīlija Galoti”, Lorda Bairona “Manfrēds” un Fransuā Renē de Šatobriāna darbi.

Agrāk sabiedrība pašnāvniekus nosodīja, bet 20. gadsimtā virsroku guva priekšstats, ka atņemt sev dzīvību nav amorāli, ka tā ir paša cilvēka darīšana un šāds cilvēks pelnījis līdzjūtību, nevis nosodījumu. Anglijā pašnāvnieku bēres dienas laikā atļāva rīkot vien kopš 1882. gada. Līdz tam viņus vajadzēja aprakt naktīs, bez pienācīgiem rituāliem. Tātad uz pašnāvību tendētam cilvēkam 20. gadsimtā, sastopoties ar, viņaprāt, nepārvaramām grūtībām, bija daudz mazāk bremžu nekā, piemēram, 19. gadsimtā.

LA.lv