Mobilā versija
Brīdinājums +14.6°C
Leontīne, Lonija, Ligija, Leokādija
Otrdiena, 23. maijs, 2017
28. marts, 2017
Drukāt

Pašnāvību sērga starpkaru Latvijā. “Saimnieciski motīvi pārspēj romantiskos” (6)

1. Nošāvies students, sazāļojusies kalpone...

1no7
darzins_skujina

“Nošāvies students”, “Sazāļojusies kalpone”, “Pašnāvības nerimstas” – tie ir tipiski 20. gadu Latvijas preses virsraksti. Tajā laikā Latviju bija piemeklējusi “pašnāvību sērga”, par kuras iemesliem lauzīja galvas gan avīžnieki, gan zinātņu vīri un mācītāji, gan sabiedrība kopumā. Toreiz pie kopsaucēja nenonāca, un arī mūsdienās var tikai minēt, kādēļ tik daudzi dažādu sociālo slāņu ļaudis bija gatavi risināt savas problēmas visradikālākajā veidā.

Par “pašnāvību sērgu” kā problēmu Latvijā sāka runāt 20. gadsimta 20. gadu sākumā. Tajā laikā Latvijā bija aptuveni 1,5 miljoni iedzīvotāju, un izrādījās – gada laikā pašnāvības izdara gandrīz 300 personu (mūsdienās pēdējos gados aptuveni 380). Nepagāja teju ne diena, kad laikrakstos nebūtu parādījušies detalizēti ziņojumi par kārtējo upuri. Rakstos parasti minēja pilnus cilvēku vārdus un uzvārdus, adreses, dažkārt ievietoja arī foto. Ja pieskaitītu arī pašnāvības mēģinājumus, statistika būtu vēl lielāka, jo ne vienmēr lēkšana pa logu vai ziepjuzāļu dzeršana beidzās ar tūlītēju nāvi. Prese gan tikai retos gadījumos painteresējās, kāds ir tālākais cilvēka liktenis pēc ievietošanas slimnīcā.

Tipisks latviešu pašnāvnieks 20. un 30. gados bija 20–29 gadus vecs vīrietis vai sieviete, rīdzinieks vai vidzemnieks. Visretāk pašnāvības notika katoliskajā Latgalē. Sieviešu pašnāvnieču vidēji bija divreiz mazāk nekā vīriešu, taču tikai aptuveni. Piemēram, tādu notikumu īpaši bagātā 1926. gada jūnijā Rīgā vien pašnāvības izdarīja 15 personas – 12 vīrieši un tikai trīs sievietes.

Togad patiešām bieži daudzināja “pašnāvību sērgu”, kas valsti neatlaida pat Ziemassvētkos. 26. decembrī savā darba vietā Policijas skolā nošāvās šīs iestādes pavārs, bet nākamajā dienā pie loga roktura dzīvoklī Čiekurkalnā mēģināja pakārties 22 gadus vecā Marta L. – mājinieki viņu laikus atbrīvoja no cilpas. Prese uzsvēra, ka jaunā sieviete ir precējusies, bet pašnāvības iemesls – “romantisks”. Savukārt 35 gadus veco kalponi Feodosiju Š. gan izglābt nebija iespējams – viņa tajā pašā 27. decembrī nolēca uz ielas bruģa no Marijas ielas 21 piecstāvu nama jumta. Līdzcilvēki atcerējās, ka Feodosija jau labu laiku runājusi par to, ka “dzīves grūtībām reiz jādara gals”…

  1. Nošāvies students, sazāļojusies kalpone...
  2. Prominentākie Latvijas pašnāvnieki 20. gadsimta sākumā
  3. Dzīves apnikušie
  4. Šaušanās un indēšanās
  5. Operas "lēcējs"
  6. Audzināšanas vaina
  7. Eiropas nelaime

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. mazāk propagandas Atbildēt

    Padomijā bija “pa logu krišanas sērga”, kamēr tagad ir “dzērumā nosišanās sērga”. Sakiet ko gribiet, pirma kara bija Baltijas valstu zelta laiki.

  2. Visbiežākais pašnāvības iemesls ir depresija. Depresija kā slimība, kuras iemesls – “laimes hormona” trūkums smadzenēs. Depresijas slimnieks pārdzīvo neizturamas mokas, ko veselam cilvēkam nav iespējams iztēloties. Dažādas nepatikšanas, vilšanās ir tikai tas pēdējais piliens, lai mokām darītu galu.

  3. Tendences nemainās. 2009.gadā arī bija vairāk pašnāvību, nekā ierasts.

  4. Raiņa Saeimas runa par kultūru, valsti un veikalnieciskumu.
    “(..) Mēs tikai pastāvam nedaudzus gadus, un šajos 6 – 7 gados mūsu tautā ir paspējis attīstīties zināms pesimisms. Jau pēc šiem nedaudziem gadiem mēs lasām avīzēs gandrīz katrā numurā, ka aiz dzīves apnikuma aizgājis nāvē cilvēks. Jauna valsts prasa vislielāko darbību, prasa daudz darba, bet jau parādās tādi, kuriem ir dzīves apnikums. Jaunām valstīm dzīves apnikums ir ļauna parādība, un tomēr viņa ir tik plaša, ka mēs gandrīz ikkatrā avīzes numurā par to lasām. Ir daudzi, kas aiziet aiz trūkuma. Liela daļa aiz dzīves apnikuma, tad — aiz romantiskiem iemesliem. Vai tie neizsaka to pašu dzīves apnikumu? Aiziet aiz romantiskiem iemesliem, aiziet jauna dzīvība pilnā spēkā — viņiem ir bijuši nepatīkami piedzīvojumi un nav nekā sabiedriskā garīgā dzīvē, kas varētu viņiem dot apmierinājumu darbā. Tā jaunā dzīvība nevar atrast apmierinājumu darbā, viņa labāk sevi iznīcina. Tā ir dziļi nenormāla parādība un jo nenormālāka, ja tā ir demokrātiskā valstī, un vēl jo nenormālāka, ja tā ir jaunā valstī. Mēs esam skatījušies, kur ir izeja no šī stāvokļa, un mēs atrodam arī izeju caur jaunatni, atrodam izeju un cerību savā strādniecībā, bet jāsaka, ka apstākļi pēc šiem gadiem tagad ir tik slikti tapuši, atmosfēra ir tik spiedoša tikusi, tik šauri jūtas še garīgs cilvēks, ka jārunā par bēgšanu.”
    Fragments no Raiņa runas pirmās Saeimas 8. Sesijas 19. Sēdē 1925. gada 20.maijā
    J.Rainis „Runas un intervijas” (Rīga, „Zinātne”, 1993)

  5. Tā izklausās pēc Kremļa “vēstures”, kuras mērķis ir nomelnot brīvo Latviju.

Draugiem Facebook Twitter Google+