Iejusties Nastavševa ādā. Saruna ar Kasparu Znotiņu 0
Piektdien, 26. janvārī, Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) pirmizrāde – režisora Vladislava Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”. Iestudējuma vizuālo un muzikālo noformējumu veidojis pats režisors. Vladislava Nastavševa tēlā iejutīsies aktieris KASPARS ZNOTIŅŠ, kurš rudenī saņēma nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par aktierveikumu Aika Karapetjana filmā “Pirmdzimtais”.
– Kaspar, cik lielā mērā jaunā izrāde būs iepriekšējās – “Cerību ezers” – turpinājums?
K. Znotiņš: – Cerība – vārds, kas tik ļoti piestāv šai izrādei,– ir sagaidīt ko līdzīgu “Cerību ezera” otrajai sērijai – vai nu stāsta turpinājumu, vai ar iepriekšējo izrādi citādā veidā saistītu vēstījumu. Bet jaunā izrāde “Cerību ezers aizsalis” ar iepriekšējo saistīta vien tādējādi, ka Vlads Nastavševs atkal zīmē savu tuvinieku portretus. Uzvedumā “Cerību ezers” tā bija viņa mamma, tagad – vecmāmiņa.
– Taču izrādē “Cerību ezers” atklājās arī pats režisors, kuru uz skatuves atveidoja dailēnietis Intars Rešetins. Tagad šī loma uzticēta jums.
– Ja varētu salīdzināt ar glezniecību, “Cerību ezers aizsalis” būs kā mākslinieka pašportrets, kurā viņš redzams gleznojot. Izrāde ir Vlada pašportrets, kur viņš redzams, veidojot savas vecmāmiņas portretu.
– Guna Zariņa, kura “Cerību ezerā” spēlēja Vlada Nastavševa mammu, teica, ka jutusies, kā ejot gar klints malu, jo varējusi tikai minēt, ko režisora mamma gribējusi teikt. Ko jums nozīmē tagad spēlēt Nastavševu pašu?
– Ja Čehovs raksta lugu un zināms, ka viņš kādā varonī ielicis savus vaibstus un tekstus, katra aktiera sapnis būtu kopā ar Čehovu veidot šo lomu. Tagad man ir šī ekskluzīvā iespēja kopā ar lugas autoru Vladu veidot lomu, kas būtībā ir viņš pats. Un kaut kādā ziņā tas nav ne par matu vieglāk. Varu uztvert un saprast kādus stāvokļus, rīcības iemeslus, bet… ko viņš ar to visu domājis? Vlads nemaz tik viegli neatveras. Daudz kas man pašam jāatrod, balansējot kā uz naža asmens un mēģinot uzminēt, kas aiz kā slēpjas. Vlada tēls ir kā kinokamera, kura raugās uz notiekošo. Viņš it kā mazliet stāv ārpus. Kā tāds autsaiders vai autists, kā viņš pats sevi raksturojis. Šī tēma sakrīt ar “Cerību ezeru”. Arī tagad režisors turpina raudzīties no malas gan uz sevi, gan apkārtējiem.
– Un savā ziņā to dara ar cittautieša, krieva acīm. “Cerību ezerā” visinteresantākās bija ainas, kur no sadzīviskiem sīkumiem strīds ar māti izauga līdz tādiem asumiem kā mātei veltītais epitets “zombijs”.
– Un no viņas puses – “olatišel” (pārlatviskojies).
– Ar režisoru Vladislavu Nastavševu nav vienkārši. Dailes teātrī izrādē “Peldošie-ceļojošie. II daļa” mēģinājumu laikā no sadarbības ar režisoru un lomām viņa izrādē atteicās trīs aktieri.
– Mūsu izrādē arī aktieru sastāvs nav tāds, kā sākumā plānots. Tagad esam palikuši četri – Vilis Daudziņš, es, Marija Linarte un Āris Matesovičs. Salīdzinājumā ar citiem man ar Vladu ir viegli sastrādāties, kaut starp mums arī ir bijušas asākas vārdu pārmaiņas. Vlads atļaujas veidot izrādi kā lidojumā. Atnes jēlmateriālu, kas tiek pārrakstīts, kaut kas atkrīt, kaut kas nāk klāt no jauna. Viņam jau ļoti ātri vajag redzēt aktierus kostīmos. Līdz galam neizstrādāts sīkums aizplīvuro perspektīvu. Ja sarkanu ziedlapiņu vietā rekvizitors uz mēģinājumu dabūjis zaļas, Vlads vairs nespēj mēģināt. Kur cits režisors pateiktu – šito pielabosim vēlāk, Nastavševs to nespēj, jo visu tver ļoti emocionāli. Līdz pēdējam brīdim viss var mainīties. Tiek nopirkti plastmasas krēsli par vairākiem simtiem eiro, un izrādās, tie neder. Uzvedumā “Cerību ezers aizsalis” varēs redzēt, kā Vlads iestudē izrādes, kā viņš komunicē ar aktieriem un citiem cilvēkiem. Taču atšķirībā no “Cerību ezera” šajā uzvedumā, kā jau aizsalušā ezerā, viss būs vairāk sastindzis, nospiedumi no pagātnes notikumiem tikai nojaušami. “Cerību ezers” bija kā proza, bet šī izrāde būs kā dzeja, tāds poētiskāks gabals, kurā tikko jaušami vibrē tā Vlada iekšējā sajūta – ar ko viņam identificēties? Kas ir viņa vēsture? Lai kā arī būtu, tie ir šie padomju valsts notikumi, kas viņa vecvecākus atnesa šajā krastā.
– Vai jums ir vecmāmiņa?
– Nepaspēju viņu šajā dzīvē satikt. Nebiju piedzimis, kad vecmāmiņa 38 gadu vecumā noslīka. Zināju, ka viņa ir no bērnunama. Pirms pāris gadiem mēģināju arhīvos meklēt viņas vecākus. Atradu, ka viņa nāk no kādiem Kaunatas Dombrovskiem. Bet tā ir īpatna sajūta – kā man, tā Vladam – mēģināt apzināties, kas tu esi, no kurienes nāc. Tas ir tāds Gončarova Oblomova jautājums – kāpēc esmu tāds? Un atbildi cilvēks meklē gan savā, gan vecāku, gan vecvecāku pagātnē. Tas daudziem māksliniekiem nedod miera.
– Ja jūsu vecmāmiņa un Vlada ome dzīvē būtu satikušās, vai viņas saprastos?
– Domāju, ka ne. Mana vecmāmiņa savās dienasgrāmatās pašas izdomātā, viņai vien zināmā šifrā rakstīja tekstus ar skumjām par zaudēto Latvijas neatkarību. Par to, kā viss mainījies, kad ienākusi jaunā vara. Un to pārstāvēja arī tādi cilvēki kā Vlada ome. Ir viens citāts, kas izrādē varbūt arī nenonāks, bet ir diezgan raksturīgs. Vlada ome kādu laiku strādāja dzērienu veikalā. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad alkohols bija deficīts un dārgs. Paziņas ironiski tincināja – “kto ti teper, okkupantka?” (“Kas tu tagad esi, okupante?”) Un viņa atbildēja: “Koņešna, ja okkupantka”… Bet šobrīd svarīgi vienīgi tas, ka abu omju mazdēli strādā kopā.
– Vienu brīdi jau likās, ka okupācijas mantojuma atzīšanas pirmajam augstajam slieksnim esam tikuši pāri. Bet te Jaungadā prezidents Raimonds Vējonis mūs uzrunā – Latvijas iedzīvotāji! Nekā no harismātiskajiem jaudīgajiem jēdzieniem “valsts nācija”, “pamatnācija”, “pavalstnieki”, kaut vai “Latvijas tauta”, kuru taču veido visdažādāko tautību cilvēki.
– Lai kādu nesatracinātu, saka pelēkas, garlaicīgas runas, piezemētas, neko neizsakošas frāzes. Tādi tie mesli sašķeltai sabiedrībai.
– Kas spēlē omi?
– Vilis Daudziņš, kurš gan cits. Viļa senioru kolekcija papildinās ar vēl vienu krāšņu personāžu. Ļoti skaisti uzvedumā parādīsies arī jaunie aktieri. Āris Matesovičs iejūtas Aktiera lomā, kurš ārkārtīgi vēlas lomu Vlada izrādē. Tāds interesants tips.
– “Cerību ezers” notika krievu valodā, jaunā izrāde būs latviski, tikai ar iestarpinājumiem krieviski. Vai iepriekšējā uzveduma ideja tomēr neattaisnojās?
– Par krievu valodu “Cerību ezerā” sākumā bija skepse, taču izrāde joprojām ir repertuārā, nu jau būs trīs gadi. Toreiz bija nepieciešamība runāt par divkopienu valsti un tajā valodā, lai saprastu arī tie, kas latviski nerunā. Vlads kā cilvēks un režisors ir iekļāvies latviešu vidē, bet izrādē iespraudumos, dialogos ar vecmāmiņu, tāpat kā dzīvē viņš, protams, sarunājas krieviski.
– Vai jums ir paziņas cittautiešu vidū?
– Nē. To esmu teicis jau “Cerību ezera” kontekstā. Vlads ieteica savu draugu, dzīvokļa remontētāju, kuru pirms izrādes toreiz intervēju Konstantīna tēlam. Bet, jā, es klausos radio “Baltcom”. Tas ir Latvijas radio, kas raida ziņas krievu valodā. Interesanti, ka uz Latvijas radio latviešu raidījumiem zvana seniori, bet uz šo konsekventi vīrieši vecumā starp trīsdesmit un sešdesmit. Gan prokrieviski, īsti sovjeti, gan proeiropeiski noskaņoti.
– Šīs izrādes dēļ jūs esot mācījies slidot…
– Pie daiļslidošanas treneres Andas Mednes. Uz skatuves arī esmu uz īstām dzelzs asmens slidām, stāvu uz īsta ledus. “Aizsalušais ezers” ir metafora atmiņām. Meklējot savu identitāti, mēģinām atcerēties emocionālo pieredzi, izprašņājam tuviniekus, draugus, vecvecākus. Kāds atceras vienu, otrs kaut ko citu, trešais vispār neko neatceras. Tā ir tā aizsalušā ezera sajūta. Zaudētās atmiņas, pie kurām vairs nevar piekļūt. Iztaujājot mēģini saprast, bet netiec klāt tam ūdenim, tām zivīm, kas ir zem ledus, šajā gadījumā – atbildēm, kas esi tu pats. Tā kā aizsalušajai pagātnei vairs netiekam klāt, nekas cits neatliek kā uzvilkt slidas un vismaz izmantot šo ledu, veidojot kaut ko skaistu. Daiļi slidojot, daiļslidojot. Vārdu sakot, taisām mākslu.
– Vai jūs vēlētos tādu draugu, kādu savā pašportretā uz skatuves veido Vlads Nastavševs?
– Nē, Vlads dzīvē ir diezgan vientuļš cilvēks. Un par to viņš runā arī šajā izrādē. Kāds varbūt pat teiks, ka ir ļoti egoistiski izmantot citu cilvēku māku savai terapijai. Ir kāda interesanta parādība. Aktieri nav vientuļa tauta, mūziķi arī nav vientuļi. Bet tā dēvētie radītāji – režisori, komponisti, rakstnieki, dzejnieki, mākslinieki – viņi visi ir vientuļnieki, neērti cilvēki apkārtējiem. Vai tas būtu gleznotājs Jānis Pauļuks, kuru atveidoju izrādē “Arsenālā”, vai trīsdesmito gadu Latvijas mākslas pasaules pelēkais kardināls Fēlikss Kurcums režisores Annas Vidulejas topošajā filmā pēc Anšlava Eglīša romāna “Homo Novus” vai Vladislavs Nastavševs. Starp citu, strādājot pie filmas, uzzināju, ka Kurcumam ir reāls prototips – Visvalds Peņģerots, mākslas zinātnieks, teorētiķis. Pēc Pirmā pasaules kara strādājis diplomātiskajā dienestā, bijis Latvijas pārstāvis Maskavā. Tur viņu iemeta čekas cietumā. Viņš rakstīja – čekas cietumsargu vairākums bija latvieši. Filma, kurai pirmizrāde būs septembrī, gan tam īsti nepieskarsies. Un ir divas lietas, kas vieno šos vientuļniekus. Pirmā – viņiem visiem laikabiedri pārmet pārāk lielu ņemšanos ap savu personu. Un otrs – viņus visus ir pārņēmusi liela kaislība pret mākslu.
VIEDOKLIS
Režisors Vladislavs Nastavševs: “Veidojot “Cerību ezers aizsalis”, man bija skaidrs, ka tā būs izrāde par vecmāmiņu. Par Omi kā mūsu visu padomju pagātni. Viņa bija neapšaubāma vērtība manā dzīvē. Un mēģināt Omi “preparēt” ir ļoti grūti. Mēs bijām draugi, lai arī mums bija vētrainas attiecības. Bet es nekad nedusmojos uz viņu un visu viņai piedevu. Viņa mani ļoti mīlēja un mēģināja pasargāt no dzīves reālijām. Sākot strādāt ar šo tēmu, uzaicināju vēl divus cilvēkus, ar kuriem es draudzējos, kamēr Ome vēl bija dzīva. Tā ir draudzene un draugs, kuri abi Omi atceras. It kā. Bet tagad abi mani draugi ir prom no Latvijas. Viens ir melnstrādnieks Anglijā, otra ir intelektuālās jomas pārstāve, kas arī ir ārzemēs. Šobrīd viņa domā par to, kā atgriezties. Tādā ziņā tas cerību ezers ir aizsalis – cilvēki pamet valsti. Bet, piemēram, es, mans tēls, ko atveido Kaspars Znotiņš, esmu te. Kaut kādā ziņā tas aizsalušais cerību ezers ir mūsu valsts. Un mans tēls riņķo apkārt pa to ledu. Un vienlaikus arī pa aizsalušo atmiņu ledu.”
UZZIŅA
“Cerību ezers aizsalis”
* Režija, vizuālais noformējums, mūzika: Vladislavs Nastavševs.
* Lomās – Kaspars Znotiņš, Vilis Daudziņš, Marija Linarte un Āris Matesovičs.
* Janvāra un februāra izrādes ir izpārdotas; tuvākās izrādes, uz kurām pieejamas biļetes: 18., 20., 21. un 22. martā.
* Izrāde notiks latviešu valodā ar iestarpinājumiem krievu valodā.
