Kultūra
Kultūrpolitika

Pašspoguļošanās un Eirovīzija. Anda Rožukalne vērtē šovu un tā atspoguļojumu0


“Eirovīzijas 2019” uzvarētājs Dankans Lorenss no Nīderlandes (centrā) tiekas ar faniem pēc uzvaras.
“Eirovīzijas 2019” uzvarētājs Dankans Lorenss no Nīderlandes (centrā) tiekas ar faniem pēc uzvaras.
Foto: Robin van Lonkhuijsen/AFP/SCANPIX/LETA

Skaļā popmūzikas kiča, pārspīlētu tērpu un tehnoloģiju prezentācijas ballīte ir galā. Fani saguruši, pārējie vienaldzīgi, jo tā bija tikai daļa no pagājušās nedēļas publiskās uzmanības ķērājiem – ar Eirovīziju par mūsu laiku cīkstējās pasaules hokeja čempionāts, maratons un Eiroparlamenta vēlēšanas kopā ar debatēm.

Tomēr, ja seko pašas Eirovīzijas ziņām un priekiem vai bubināšanai tviterī, paliek neuzdoti svarīgi jautājumi. Kāpēc Eirovīzija jo­projām ir liela pasaules reģiona kultūras fenomens? Kāda ir lielā naudas tērēšanas pasākuma nozīme?

Vai sevis izcelšana palīdz saprast Eirovīziju?

Eirovīzijas daudzpusību nevar ieraudzīt, ja šo notikumu, sākot ar dziesmu radīšanas un vērtēšanas kritērijiem un beidzot ar šova komentēšanu, skaidro ierobežots, ar paša konkursa projekta dažādām izpausmēm saistītu cilvēku loks. Man nav pretenziju pret profesionāļiem, kas strādā ar šo projektu, rada un vērtē “Supernovas” iespējas Latvijas atlases procesā.

Nav ne vainas tam, kā Eirovīzija tiek vienlaikus tulkota un mazliet apjokota ilgā koncerta laikā, ja vien…

Ja vien ik gadus, mazliet vīpsnājot par to, kas Eirovīzijā “kā vienmēr” un “ko mums izvilkt, lai trāpītu tendencēs”, arī skatījums uz pasākumu nepārvērstos par savdabīgu rotēšanu ap vienu un to pašu. Es gribētu teikt – ap iesaistītajiem un viņu izjūtām.

Latvijas Televīzija, kas veido “Supernovu”, veic neskaitāmus darbus, lai mūsu dalībnieki nokļūtu noslēgumā un skatītāji redzētu koncertu, kā arī izvēlas veidu, kā stāstīt par Eirovīziju.

Sarunās galvenie ir divi temati. Latvijas veiksmes vai neveiksmes un atkal mēs paši – komentētāji, vērtētāji.

To lieliski parādīja tiešraides diskusija “Eirovīzijas formula” LTV1 pirms koncerta sestdienas vakarā.

Lai gan brīvdabas studija bija jauka un skats pāri Daugavai varētu dot domai plašumu, bija redzams, ka studijā esošajiem īsti nav ko teikt. Izeja – runāties par sevi savā starpā. Tāpēc es ļoti savaldītos, lai tādu pašprezentēšanas sanāksmi nosauktu par diskusiju.

Ne jau vienmēr sevis izcelšana neiederas. Toma Grēviņa refleksija par Valtera Frīdenberga lomu Latvijas Eirovīzijas pieredzes vēsturē bija ļoti atbilstošs lēmums, lai pasākumu padarītu svarīgu Latvijas skatītājiem.

Bet saruna pirms šova gan būtu vērtīgāka, ja tās veidotāji iepriekš pārdomātu, vai to varētu izmantot, lai akcentētu ar šo lielo konkursu saistītus jautājumus. Šova komentētāji, protams, interesē visus, bet viņu gatavošanās un apģērbi diezin vai var veidot pilnvērtīgu stāstu par Eirovīziju.

Žūrijas pārstāvim Rūdolfam Budzem līdzās pieredzei balsošanā ar visām šāgada dziesmām bija jāsarunājas par to, kā cilvēki viņam uzbruka sociālajos medijos. Svarīga tēma, bet plašāka par dažiem ierakstiem tviterī, kas citēti raidījumā.

Ja sociālo mediju čaboņai nebūtu piešķirta specifiska funkcija, tad Eirovīzijas “entuziastam” (tāds bija pieteikums titrā) Edgaram Bāliņam no “Delfiem” vispār nebūtu darba šajā vakarā. Var sekot sociālo mediju iespaidiem, bet tam nav lielas jēgas, ja līdzdalības fenomens tiek atstāstīts, nevis analizēts vismaz fanu kultūras kontekstā.

Arī koncerta komentētāji Toms Grēviņš un Ketija Šēnberga gan citēja tviteri, gan izvairījās to darīt, ja saņēma tiešus uzbrukumus, un reizēm bija asprātīgi un trāpīgi vērtēja Telavivā notiekošo. Kopumā labi tika galā, un varētu jautāt, par ko gan vēl sarunāties šādā koncerta vakarā? Atbildēšu.

Koncerts, naudas šķērdēšana vai valstu zīmolu sacensības?

Eirovīzija nav tikai daži vakari TV vai tiešraidēs digitālā vidē. Tā nav vien oficiālo ziņu citēšana un priecīga māšana pretī TV kamerām, skat, mēs esam Eirovīzijā!

Daudzās valstīs pētnieki ir uzdevuši jautājumus un centušies skaidrot Eirovīzijas nozīmi, sniedzot arī interesantas atbildes. Vai Eirovīzijas ideja “savest kopā Eiropas valstis un nācijas”, veidojot vienotu kultūras telpu, ir piepildīta, savā pētījumā vaicā Katerīna Beikere no Lielbritānijas.

Eirovīzija ir atspoguļojusi aukstā kara beigas, ES paplašināšanos un postkomunistisko valstu iekļaušanu, tā pievērsusi uzmanību dažādām minoritātēm. Šis ir svarīgs sabiedrības kultūras fenomens, uzsver pētniece, šauboties, vai kopības idejas nav sašķīdušas ģeopolitiskās atšķirībās, ko parāda gan Turcijas piedalīšanās, gan reģionālisms balsojumos.

Konkursa mūzika ir mainījusies no liriskām balādēm, ko izpilda viens solists, uz neprātīgiem, ļoti seksualizētiem šoviem un smagā roka grupu līdzdalību, ar kuru palīdzību tiek akcentēti arī politiski vēstījumi.

Lai ieraudzītu Eirovīzijas balsošanas likumsakarības, citā pētījumā izmantoti matemātiskie modeļi un konstatēts, ka paralēli Rietumu valstu dominēšanai šajā konkursā kopš 2003. gada vērojama “Balkānu hegemonija”, kurā iekļaujas vairāk nekā desmit valstis.

Tomēr valstu grupas nav stabilas, Dienvid­eiropas valstu ietekme ir nomākusi “Vikingu impēriju”, raksta Dereks Gazerers. Viņš parāda, kā kopš 20. gs. 90. gadiem, kad Eirovīzijas konkursa rezultātu noteica pāris valstu sadarbība (piemēram, Lielbritānija bloķējās ar Franciju, Grieķija ar Kipru, Zviedrija ar Dāniju), pārvērtusies par lielāku valstu grupu ietekmi uz gala rezultātu.

Gazerers secina, ka plašais balsotāju loks samazina iespējas valstīm ietekmēt balsojumu, taču pēc tā var novērot atšķirīgu “Balkānu un Skandināvijas popmūzikas gaumi”.

Ja mēs savos iesaistīto cilvēku vērtējumos domājam tikai par savējo dalībnieku izpildījumu, neieraugot plašāku ainavu, tad Eirovīzijas izpratne kļūst vienveidīga. Bet tā skaidrojama arī kā paradoksāla sabiedrības vienošanās par to, ka milzīgu nodokļu līdzekļu tērēšanai ir arī skaitļos neizsakāmi labumi, ieguvumi.

Tā vērtējama kā tolerances ideju manifestācija un arī kā nacionālo zīmolu veidošanas platforma. Viktors Ginzburgs un Abduls Nourijs izpētījuši, ka Eirovīzijas balsojumā neparādās valstu politiskie konflikti un pretrunas, balsotāju lēmumu pamatā ir kopīga kultūra un valoda. Konkurss, kurā galvenais atskaites punkts ir valsts, ar karogiem, simboliem, cilvēkiem un vietām galvenokārt manifestē nacionālo identitāti, raksta Alberts Meijers no Groningenes universitātes.

Ko varam sadzirdēt kā Latvijas identitātes vēstījumus?

No žūrijas un mūzikas ekspertiem – kā pielāgoties Eirovīzijai, kā izcelties, kad esam iekļāvušies. Tas, protams, ir vispārinājums, bet, konkursa laikā nebaidoties runāt par citiem jautājumiem, būtu iespējams iziet no apburtā loka, kurā mēnešiem ilgi apspriežam sevi.

Saistītie raksti

Pat stāsti par tērpiem, dziesmu vārdiem un tehnoloģiju attīstību, kas vērojama Eirovīzijas šovos, būtu interesantāki un skatītājiem noderīgāki. Tas redzams, lasot žurnālistes un redaktores Aijas Kažokas asprātīgo recenziju “Facebook” par to, kā šogad Eirovīzijas tērpu veikaliņā “bijis pievedums no seksšopa”. Tam ir nozīme!

Šauro, LTV vadīto skatu apliecina arī izvairīšanās no sarunas par sarežģītu politisko vēstījumu ielaušanos Eirovīzijas saturā šogad (pieminēta tikai “Panorāmā”). Plašāks skatījums nav sāpīgs, es teiktu, tviterkomentētāja stilā. Ja vien iesaistītie atturas no pašspoguļošanās un paskatās, ka Eirovīzija lieliski notiek arī ārpus Latvijas hronisko neveiksmju stāsta un dažu ētera cilvēku personiskajiem projektiem.

LA.lv