Pastāv bažas par ES tirgus attīstības tendencēm nākotnē 0
Autore: Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes locekle Katrīna Zariņa
Pēdējos gados Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugums ir bijis straujš. Kopā ar to aug arī uzņēmēju finansiālās iespējas, tomēr šķiet, ka tās netiek pietiekami izmantotas. Kāpēc?
Uzņēmējiem ir pieejami brīvi resursi, sakārtotas pirmskrīzes saistības, veidojas finanšu uzkrājumi – tie var ieguldīt līdzekļus produktivitātes celšanā, jaunu produktu un pakalpojumu izstrādē, uzsākt digitālo transformāciju, bet tas nenotiek pietiekami strauji.
Iemesli, kāpēc uzņēmēji, kas spēj aizņemties un ieguldīt attīstībā, tomēr to nedara, meklējami gan makroekonomiskā, gan mikroekonomiskā līmenī.
Pēdējo gadu izaugsmes virzītājspēks ir eksporta tirgi. Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir Eiropas Savienība, eksportējam arī uz trešajām valstīm, tomēr kopumā ievērojami retāk.
Pārlūkojot tā saucamo sajūtu jeb sentimenta indeksu, ko veic Eiropas Tirdzniecības un rūpniecības kameru organizācija, var secināt, ka ES tirgus ir kļuvis piesardzīgāks un pastāv zināmas bažas par tā attīstības tendencēm nākotnē.
Attiecīgi arī mūsu uzņēmumi, sekojot līdzi globālajām tendencēm, ir nobažījušies par savu eksporta tirgu attīstības virzieniem.
Ņemot vērā, ka Latvija eksportē ap 60% no visām saražotajām precēm un pakalpojumiem, ir jāsaprot, ka vietējais tirgus nav izaugsmes dzinulis, taču eksporta tirgi neaug pietiekami ātri.
Līdz ar to mēs, protams, varam ražot vairāk, bet kur savu produkciju realizēsim? ES ļoti aktīvi strādā pie tirdzniecības līgumiem ar trešajām valstīm, tomēr jāņem vērā, ka arī šie tirgi šobrīd piedzīvo satricinājumus.
Neviens nezina, kā attīstīsies Ķīnas un ASV attiecības, taču ir skaidrs, ka tas ietekmēs ES, un neziņa jau šobrīd rada atbalss vilni Eiropā.
Otra problēma ir labi zināma – esam sasnieguši robežu, kad uzņēmumiem sāk trūkt darbaspēka. Vienkāršākais risinājums ir darbaspēka piesaiste no trešajām valstīm, tomēr, lai to darītu, politiskā līmenī nepieciešams risināt migrācijas politikas jautājumus.
Otrs risinājums – dārgāks, bet gudrāks – ir investēt iekārtās un ražošanas procesos, veikt automatizāciju, ieviest robotizāciju, digitalizēt iekšējos un ražošanas procesus.
Vēl divi faktori, kas jāņem vērā, ir uzņēmumu īpašnieku vecuma struktūra un darbības ilgums.
Latvijas mazie un vidējie uzņēmumi, kas aktīvi strādā dažādos tirgos, bieži vien ir ģimenes uzņēmumi, kas dibināti 90. gadu vidū un darbojas jau 25 gadus.
Ja pieņemam, ka dibināšanas brīdī īpašniekiem bija ap 30 gadu, šobrīd viņi ir pietuvojušies 60 gadu slieksnim.
Dabiski rodas nepieciešamība pēc paaudžu nomaiņas, sevišķi tajos uzņēmumos, kur īpašnieks ir “universālais kareivis” un gluži kā pirms 25 gadiem piedalās visu lēmumu pieņemšanā un ikdienas darbībā tā vietā, lai nodotu veiksmīgi darbojošos uzņēmumu profesionālai vadības komandai.
Šādu uzņēmumu panākumi ir vērā ņemami, nodrošina zināmu komforta līmeni tā īpašniekiem un nereti traucē attīstīties tālāk. Tas ir viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc uzņēmumi kopumā uzrāda labu kredītspēju, bet nesteidzas izmantot komercbanku piedāvātos kredītus tālākai attīstībai.
Skatoties nākotnē, Latvijas uzņēmumiem jāveic ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, produktivitātes celšanā un aktīvāk jāskatās trešo valstu tirgu virzienā, un LTRK šajos centienos var būt labs partneris.
