Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
7. oktobris, 2013
Drukāt

Anda Līce: Pastāvēšanas jēga (4)

Foto - LETAFoto - LETA

Oktobris ir lielo jautājumu laiks. Gājputnu atvadas, kokus atkailinošais lapkritis, tīrumos un dārzos ievāktais liek jautāt par pastāvēšanas jēgu. Atšķirībā no pārējām dzīvajām būtnēm cilvēku lielākā daļa mēdz uzdot sev jautājumus: “Kāpēc es dzīvoju, kāpēc daru šo darbu un paciešu grūtības, uz ko ceru, ko vēlos un ko nevēlos piedzīvot?” Nākamais jautājumu loks skar dažādu institūciju, valsti ieskaitot, pastāvēšanas jēgu.

Vēsturē ir brīži, kad, kādu garīgu alku dzīti, ideāliem jeb vadugunīm mēs pienākam pavisam tuvu klāt, kā tas notika Tautas frontes laikā, un ļaujam izgaismot gan mūs pašus, gan laikmetu, kurā dzīvojam. Tie brīži ir īsi, kaut liekas – tagad tā būs vienmēr. Tā kā esam nepastāvīgi, savu un citu vēlmju viegli iespaidojami, mēs no ideāliem attālināmies un pēc tam gauži raudam, ka tie ir pazuduši. Salīdzinājumā ar materiālajiem labumiem pēc ideāliem nav sevišķi liela pieprasījuma. Tie ir sava veida luksusa lieta, kas visās nozīmēs to kārotājiem maksā dārgi.

Mēs it kā ilgojamies pēc godīguma, tiesiskuma un cilvēcības, bet tajā pašā laikā darām pretējo. Man nesen atstāstīja epizodi ar ceļu policiju. Policists pieķer jaunu cilvēku satiksmes noteikumu pārkāpšanā un saka: “Es tagad desmit minūtes rakstīšu protokolu, bet jūs pasēdiet un padomājiet.” Jaunais cilvēks ir apjucis un mājienu nesaprot, kaut gan ir skaidri pateikts – meklē desmit latus. Nu jau vismaz divdesmit gadus Latvijas sabiedrība ar vienu roku balso par godīgu politiku, bet ar otru pati sevi apzog.

Šodien milzīgs attālums šķir tos, kuriem pirms divdesmit pieciem gadiem bija “pie pleca plecs kā ierindniekiem”. Vieni ir izstaigājuši visus iespējamos varas gaiteņus, izrāvušies no eksistenciālajiem žņaugiem un īstenību jau skata no pārlieku liela attāluma, citu visus fiziskos un garīgos spēkus joprojām paņem izdzīvošanas jautājums. Pirmie ir nākotnes nodomu spārnoti, otrie vairs netic nekam un nevienam, lai ko arī kāds solītu.

Jubilejas reizē it kā neklājas runāt par zaudējumiem. Un tomēr. Jau sen ir laiks celt trauksmi un rīkot forumus arī par to, ko mēs esam neatgriezeniski zaudējuši divdesmit piecus gadus ilgajā ceļā, kas vēl ir atgūstams un kā pietuvoties patiesai brīvībai un neatkarībai, jo šie abi jēdzieni šodien ir piepildīti ar stipri atšķaidītu saturu. Ideāli nenoveco. Noveco, nogurst vai aiziet sānceļus darītāji. Kamēr nav izaugusi jauna atmodas arhitektu paaudze, kas spēj atbildēt uz jautājumu ne tikai par savas, bet arī mums katram tik nepieciešamās valsts pastāvēšanas jēgu, pašreizējiem politiķiem, pat ja tie savā laikā ir stāvējuši tuvu klāt atmodai, nedrīkst ļaut slīgt pašapmierinātībā un komfortā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+