Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
15. jūlijs, 2016
Drukāt

Luīze Pastore: Rakstīšana atbrīvo no pienākuma izdomāt, ko iesākt ar savu dzīvi

Foto - Edijs Pālens/LETAFoto - Edijs Pālens/LETA

Luīze Pastore: "Prieks, ka bērnu literatūra beidzot tiek uztverta kā patstāvīgs, nopietns žanrs, ko vērtē un atzīst."

Luīze Pastore rakstniecībā debitēja 2012. gadā ar grāmatu pusaudžiem “Maskačkas stāsti”, par kuru saņēma Literatūras gada balvu.

Kopš tā laika pagājuši vairāki gadi, un pērn ievērību guva viņas un mākslinieces Elīnas Brasliņas kopīgs, kā redzams, ilgtermiņa projekts – grāmatu sērija “Mākslas detektīvi”. Nu jau iznākušas trīs grāmatas, un par to kvalitāti liecina jau divas balvas, bet patlaban rakstniece devusies uz Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju Ventspilī, tātad top kas jauns…

– Pie kā šobrīd strādājat Ventspils mājā, un vai ir vieglāk rakstīt šādā radošajam procesam īpaši pielāgotā vidē?

– Strādāju pie “Mākslas detektīvu” turpinājuma – rediģēju nākamās sērijas grāmatu. Esmu pieradusi rakstīt tikai mājās, savā stūrītī, taču reizēm sava vide ir arī liels uzmanības kairinātājs – ir vēl tik daudz citu, “labāku” lietu ko pasākt: nomazgāt traukus, izravēt puķudobi… Rakstnieku mājā viss ir sarūpēts tam, lai varētu no rīta pamosties un sākt strādāt, ikdienas darbus aizmirstot. Ir ļoti patīkami strādāt starp citiem tādiem pašiem kā tu – nevienam nav jāpaskaidro, kāpēc esi ieslēdzies savā istabiņā uz pāris dienām. Un, ja, piemēram, nezinu kaut ko par 80. gadiem, par kuriem tobrīd rakstu, noeju pie kāda autora, kurš tajā laikā, kad vēl nebiju pat piedzimusi, bijis jauns un traks!

– Sacerat un rakstāt jau labu laiku. Kas (vai?) šajā laikā, kopš dzīvojat paralēlajās pasaulēs – reālajā un iztēlē – mainījies izpratnē par to, ko īsti nozīmē rak­stīt, ko tas dod un ko prasa?

– Grūti pateikt, jo, pirmkārt, neizdalu šīs pasaules kā šķirtas, viss, pie kā strādāju, man ir tikpat reāls kā tās olas, ko nupat notiesāju brokastīs. Ja es par kaut ko rakstu vai gatavojos rakstīt, cenšos līdz mielēm iejusties varoņos – pat pa īstam iemīlēties viņos – un laikmetā, par kuru rakstu, izpētu visu līdz pēdējam sīkumam, pat ja stāstā no tā visa parādās vien pāris procenti. Man vajag drošības sajūtu, ka es nemeloju – tieši tāpēc, ka iztēle un īstenība man ir viens un tas pats, un arī bērni taču pasauli redz tieši tāpat.

Sākotnēji rakstīšana bija mana kaislība – tajā izpratnē, ka vairāk paļāvos uz intuīciju un vienlaikus uztvēru šo nodarbi diezgan nopietni, daudz ko citu no dzīves izslēdzot vai atsakoties. Tagad rakstu tikai tad, kad esmu kārtīgi apdomājusi, ko vispār rakstīt un kam veltīt savu laiku – jo vēl bez rak­stīšanas ir arī dzīve, laiks, ko pavadīt kopā ar draugiem un tuvajiem. Gribētos teikt – rakstīšana man nenozīmē visu, tomēr ļoti labi apzinos – ja pēkšņi kādu iemeslu dēļ nevarētu rakstīt, es vairs nezinātu, kur likties. Šķistu – kā tad nu tā, tagad es vienkārši dzīvošu? Un viss? Rakstīšana tomēr atbrīvo no pienākuma izdomāt, ko iesākt ar savu dzīvi.

– Grāmatas, kuras esat sarakstījusi līdz šim, pamatā domātas bērnu auditorijai. Vai tās ir grāmatas, ko pašai bērnībā būtu gribējies izlasīt, bet nebija?

– Nē, vienīgā grāmata, kā man bērnībā pietrūka, bija tāda, kas pastāstītu, kā pašai uzrakstīt foršu grāmatu. Es taču uzaugu kopā ar Tūves Jānsones, Lindgrēnas, Kestnera darbiem – man nekā nevarēja pietrūkt. Rakstu, jo gribas reiz mācēt sniegt gan sev, gan lasītājam to piepildītības sajūtu, ko manī reiz iedvesa šie izcilie rakstnieki.

– Un uzreiz pie Mākslas detektīviem: kā atnāca ideja par šo sēriju. Zinu, ka galvenie varoņi noskatīti radinieku lokā, bet kā tapa pati ideja? Vai to rosināja dziļa interese par mākslu?

– “Mākslas detektīvu” ideja aizsākās, kūkojot un tējojot mākslas grāmatu izdevniecībā “Neputns” un fantazējot par to, cik labi būtu, ja arī bērniem būtu ko palasīt par mākslu un – kas svarīgi – nevis vienkārši izglītojoši materiāli, bet stāsti par mākslu izklaidējošā un aizraujošā veidā. Gribējās panākt, lai bērni iepazīst Latvijas mākslu, paši nemaz nepamanot, ka ir tapuši šajā jautājumā vismaz par kripatiņu gudrāki. Tā, lai šī pirmā iepazīšanās ar mākslu ir nevis obligāta skološanās un spiesta lieta, bet notikusi rotaļīgi un viegli. Šī fantāzija manī nosēdās, un jau pirmajā vakarā radās ideja – būs kārtīgi detektīvstāsti ar piedzīvojumiem, strauju sižetu un mākslas atdzīvināšanu. Sērijas galvenie varoņi ir manis pašas izvēlētie māk­slas darbi – tos izvēlos intuitīvi un tā, lai sēriju arvien dažādotu gan mākslas virzienu, gan sērijā apciemotā laikmeta ziņā. Mazie detektīvi, tāpat kā lielākā daļa lietu, par kurām rakstu, noskatīti reālajā dzīvē.

– Latviešu bērnu un pusaudžu rakstniecības aina pēdējos aptuveni 7 – 9 gados ir jūtami atdzīvojusies, un liela loma tajā noteikti ir gan Bērnu un jauniešu žūrijai, gan arī Baltvilka balvai, kuru esat saņēmušas arī jūs ar mākslinieci Elīnu Brasliņu. Kā vērtējat tieši bērnu rakstniecības procesu?

– Prieks, ka bērnu literatūra beidzot tiek uztverta kā patstāvīgs, nopietns žanrs, ko vērtē un atzīst. Ka veikalu plauktos vairs nav tikai sērīgās rozā grāmatas par vienradžiem vai donaldi daki – ka latviešu bērnu oriģinālliteratūras grāmatas gan saturā, gan vizuālajā noformējumā jau kļuvušas par mākslas darbiem, kas veido bērnu un viņu vecāku gaumi. Ārvalstu izdevēji bērnu grāmatas vērtē pēc lapaspušu skaita, burtu lieluma, ilustrāciju skaita un tamlīdzīgiem sausiem faktoriem – daudziem pat saturs nav svarīgs! Viņiem svarīgi, lai atbilst kaut kādiem pieņēmumiem par to, ko sapratīs konkrētā bērnu vecuma grupa. Latvijā, paldies Dievam, vēl esam brīvi no šīm muļķībām. Bērnu grāmatas lasa gan bērni, gan viņu vecāki visos vecumos, un viņiem ir vienalga, cik ilustrācijas pēc skaita un kādā lielumā tur ir. ĻOTI priecājos, ka ilustrācijas parādījušās arī pieaugušo literatūrā! Esmu kā Alise Brīnumzemē – grāmata bez ilustrācijām taču nav nekāda grāmata – vienalga, kādā vecumā! Uzskatu, ka bērnu oriģinālliteratūra Latvijā pašreiz ir augstā līmenī, ir lasāmi tiešām oriģināli un gudri stāsti, kas no bērniem nākotnē izaudzinās gudrus un atvērtus cilvēkus.

– Kādu literatūru jūs pati vislabprātāk lasāt? Un ko jūs grāmatās novērtējat visvairāk?

– Profesionālos nolūkos lasu grāmatas par mākslu, priekam – bērnu literatūru. Bērnu grāmatās visvairāk novērtēju trīs lietas – lai grāmata būtu gudra, asprātīga (cilvēkam visvairāk par visu ir nepieciešams smieties) un iedvesmojoša – lai bērnam rastos pārliecība, ka viņš dzīvē visu var!

Pēdējā laikā pārsvaru guvušas latviešu autoru grāmatas. Agrāk kas tāds nebija iedomājams – pirku tikai tulkoto literatūru. Tagad ar baudu lasu oriģinālliteratūru. Neskatoties uz dažu rakstnieku iebildumiem, ka nekādi konkursi un balvas radošajās jomās nedrīkst būt, es tomēr šādus balvām izvirzītos literāros darbus uzskatu par “obligātās literatūras sarakstu” – ja nevar izdomāt, ko lasīt, dažādu balvu žūrijas visu ir pateikušas priekšā.

 

“Mākslas detektīvu” trešajā grāmatā 
”Svešinieka atnākšana” jaunos detektīvus 
Pogu un Teo neparastu piedzīvojumu virpulī ierauj mākslinieks Niklāvs Strunke ar gleznu “Cilvēks, kas ieiet istabā”. 
Fragments no grāmatas.

 

Nu beidzot Pogas uzmanība bija pievērsta kam svarīgam. Zibens ātrumā es viņai izstāstīju par Pelēko Vīru, kas mani izseko, parādīju satraucošo avīzes rakstu par Pelēkā Vīra šokējošajiem izgājieniem Rīgas ielās, un mēs pārskatījām manas piezīmes:

īsa auguma, pelēks mētelis, melna platmale, nervozs, plakans…

“Plakans?!” Poga nesaprata.

“It kā viņam pāri būtu pārbraucis ceļarullis!” es apstiprināju.

“Fui, nu gan tu esi par daudz saskatījies multenes!”

“Tu pati redzēsi!” es biju gatavs zvērēt un beigās atkārtoju Pelēkā Vīra zīmīgo kaujas saucienu: “ČAU!”

“Kādēļ tad tu man uzreiz neteici?!” viņa iesaucās, un es jau priecīgi berzēju rokas, jo tā vien šķita, ka Pogai kaut kas ir padomā.

“Vai tu zināji, ka ciao! – mūsu “čau!” – patiesībā ir ITĀLIEŠU sasveicināšanās vārds?!”

Es bezpalīdzīgi nopūtos. Viņa bija apsēsta ar to savu Itāliju!

“Tu nesaproti!” Poga tiepās. “Agrāk, senākos laikos, piemēram, Rozentāla kunga laikos cilvēki Latvijā nemaz neteica viens otram – čau!, jo tādu vārdu pie mums nemaz nezināja! Tas ir itāliešu vārds, kas atceļojis līdz pašai Rīgai.” Uz mirkli viņa novērtēja manu reakciju. “Iedomājies tikai! Kāds cilvēks vienkārši aizbrauca uz Itāliju un parasta suvenīra vietā mums atveda jaunu vārdu. Cik aizraujoši, vai ne? Es arī varētu tā izdarīt…” Viņa ieslīga pārdomās par itāliešu valodas krāšņumu, līdz viņai atkal kaut kas iešāvās prātā: “Paklau, varbūt tas tavs Pelēcis patiesībā ir itālietis?”

“Pelēkais Vīrs,” es drūmi izlaboju. “Varbūt.”

Tādu iespēju es pieļāvu. Viņš taču izskatījās pēc Sicīlijas mafiozo!

“Cik aizraujoši!” Poga jūsmoja. “Man viņš jāredz! Kur mēs Pelēci varam atrast?”

“Pelēko Vīru,” es nopietni atkārtoju. “Baidos, ka viņš pats mūs atradīs.”

Tomēr mēs nolēmām doties ielās, lai Pelēkajam Vīram būtu vienkāršāk mūs uzmeklēt.

Vispirms mēs izvilkām Komatu no bedres, kurā viņš tobrīd bija sevi ievilcis. Suņa acis lūkojās pāri bedres malai kā divi mazi melni bezdibeņi, deguns izkaltis, ausis nošļurkušas, aste nokarājusies… Vai man tikai tā šķita, vai arī resnais takšelis bija nokrities svarā? Izvilkts no bedres, viņš šļūca pa ietvi – ļengans kā trauku lupatiņa. Ja tā izskatās mīlestība, tad man to noteikti nevajag!

Tikmēr Poga klabināja savus zaļos papēžus mums pa priekšu – pāri tiltam – tieši iekšā Vecrīgā. Viņa aizrautīgi sita plaukstas un ūjinājās šauro ieliņu līkločos: “Ū-ūū! Pelēci! Kur tu eeesi?” un bezrūpīgi dungoja: “Kādā pelēkā, pelēkā pilsētā bija pelēka, pelēka iela. Pelēkā, pelēkā ielā dzīvoja pelēks Pelēkais Vīrs, pelēko Pelēko Vīru izsekoja pelēks, pelēks trio. Kādā pelēkā, pelēkā dienā viņi satikās pelēku aci pret pelēku aci…”

Ziniet, viņa tomēr nebija ne par mata tiesu mainījusies.

“Beidz muļķoties!” es noskurinājos.

“Nē, es nopietni! SKATIES!” viņa rādīja uz priekšu. “Lai zibens mani sasper, ja tas nav tavs Pelēkais Vīrs!”

Zibens nespēra. Šaurās ieliņas galā, pelēkā, pelēkā mētelī ietinies, sēdēja kāds svešinieks – visādi citādi pavisam neievērojams, ja vien viņš nesēdētu… zirga mugurā!

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+