Ekonomika
Latvijā

Pašu kaltā laime. Ciemos pie Raudiņu ģimenes Vidrižu pagastā 3

Foto-Anda Krauze

Ziemas saulgrieži iegriež laimes ratu jaunām cerībām un iespējām. “Mājas Viesis”, kopā ar Latvijas radio ciemojoties Vidrižu pagasta mājās “Ķicdimzas”, liek punktu ciklam par viensētām, kas ļāva ieskatīties lauku ļaužu viesmīlības un dzīves gudrības pasaulē.

“Ķicdimzās” pie ārdurvīm – laimes pakavs, kas simbolizē arī pašu saimnieku veikumu, te viss pašu rokām radīts, te mērķtiecīgi koptas un saglabātas labas attiecības. Kā gan citādi, ja abas Raudiņu ģimenes pusītes nāk no kuplām saimēm – Jānis no četru, Līga no piecu bērnu ģimenes. Tāpēc viņi viens otru prot novērtēt, valdzina viņu sapratne, labestība un izpalīdzība. Saimniece Līga Raudiņa ir arī Vidrižu pagasta sociālā dienesta sociālā darbiniece. Bet Jānis lielāko daļu laika un spēka velta piemājas saimniecībai.

Mājās ar īpatnējo nosaukumu “Ķicdimzas”, kas celtas 1870. gadā, Raudiņu ģimene dzīvo nu jau vairāk nekā divdesmit gadus. Sākotnējais to izskats bija drūms – laika zoba sagrauzta ēka, dārzs aizaudzis. Taču tad jaunā ģimene enerģiski sāka māju sakopt un atjaunot. Tagad ēkai uzlikts jauns jumts, salabotas sienas, mājīgi iekārtotas istabas. Priekštelpā par piemiņu no tālajiem laikiem atstāta senā koka siena. Izskatās ne vien mākslinieciski, bet arī romantiski!

– Kad 1995. gadā ienācām šajā viensētā, nebija pārliecības, ka te paliksim. Domājām – padzīvosim, līdz atradīsim ko labāku. Taču drīz vien izjutām lauku viensētas priekšrocības – paši varam būt saimnieki, noteikt, ko darīt, ko ne. Ar citiem nav jārēķinās. Ir bauda rušināties pa zemi, – teic Līga.

Saimnieks Jānis mājas īpatnējā nosaukuma rašanos skaidro tā:

– Te senāk dzīvoja mana vecvecmāmiņa Minna Ķicis un pēc tam vecmamma Alma. Viņa stāstījusi, ka iepriekšējais saimnieks māju nospēlējis kārtīs. Blakus mājā dzīvojuši Dimzas. Tāpēc arī no abu māju saimnieku uzvārdiem izveidots nosaukums “Ķicdimzas”. Vecmamma bija čakla saimniece, prata visus lauku darbus, pat gatavoja no ogām vīnu. Atceros, ka pēc dienesta armijā baudīju viņas darinājumus.

Jānis – mierīgais, es – straujā

– Esmu tā straujā, Jānis – mierīgais. Ja satrakojos, tad vīrs ar savu mierīgumu mani noliek pie vietas. Ar Jāni iepazinos vietējā ballē, kad man bija tikai septiņpadsmit, un itin ātri apprecējāmies. Feins puika, viņš tikko bija pārnācis no dienesta, un viņam bija mocis! Ja nemaldos,”Jawa”. Ne reizi vien ar to braucām pie radiem uz Līgatni, – atceras Līga.

Jānis raksturā kluss, nosvērts, taču reizēm var būt arī jautri azartisks – patīk viesības, paziņu kāzās pārģērbies iet nelūgtajos viesos… Viņam ir ķēriens uz tehniku, labprāt to remontē. Patlaban strādā kooperatīvajā sabiedrībā “Budes” par mehanizatoru un, protams, vada savu piemājas saimniecību, kurā ir piecpadsmit liellopi, divdesmit truši, kopj 18,1 ha aramzemes.

– Mums bija arī mājputni. Taču bijām spiesti tos likvidēt, jo naktīs uzbruka ūdeles…

Mīlestībā un saskaņā ģimenē izaudzināts dēls Jānis (20 gadi) un meita Līva (16).

Jānis, juniors, apguvis mēbeļnieka, galdnieka specialitāti, patlaban strādā Ieriķos kokapstrādes uzņēmumā, taču nākotnē sapņo kļūt par ugunsdzēsēju. Ko par to saka mamma?

– Kāpēc cilvēku ierobežot, lai izmēģina savus spēkus. Jānis ir stiprs, sporto, nodarbojas ar roku cīņu (armrestlingu), tas derētu ugunsdzēsēja, glābēja darbam.

Meita Līva mācās Rīgas Tūrisma un radošās industrijas tehnikumā par vizuālā tēla stilisti. Šobrīd ir pirmajā kursā. Meitene apveltīta ar izdomu un fantāziju – darinājusi piespraudes, auskarus, sapņu ķērājus, veidojusi ziedu kompozīcijas…

Līga ir apbrīnojami enerģiska, kur gan tik viņa piedalās! Gan modīgajās fitnesa dejās Saulkrastos, gan divreiz gadā stipro vīru un sievu skrējienos kino pilsētiņā “Cinevilla”.

– Jāveic apmēram desmit kilometrus gara trase, jāskrien, jālien cauri barjerām, jāmetas ūdenī, dubļos… Vīrs fotografēdams teju tiek līdzi.

Skumjas nolasu no acīm

Raudiņi neraud, lai gan bijuši arī grūti brīži. Jānis, atcerēdamies krīzes gadus:

– Kādu laiku pirkām tikai rupjmaizi, jo baltmaize mājās ilgi nestāvēja – ģimene to notiesāja ātrāk… Reiz puika man jautāja: tēti, vai veikalā baltmaizi vairs netirgo?

Līga, veicot sociālo darbu, galvenokārt strādā ar ģimenēm, kurās ir bērni.

– Cilvēku likteņi ir dažādi, es visbiežāk sastopos ar bezdarbniekiem, ilgstošajiem palīdzības saņēmējiem. Viņiem izstrādājam rehabilitācijas plānus, vienojamies par līdzdarbības pienākumiem. Sākam ar mazumiņu – liekam sakopt savu māju, vidi, mazdārziņu. Bezdarbnieks, apņemdamies to veikt, arī parakstās… Tādā veidā apliecina atbildību. Pagaidām man pa diviem pagastiem ir 23 cilvēki, par kuru gaitām turu rūpi. Tas ir daudz, jo katrs jāapmeklē, jāuzklausa, jāpalīdz ar padomu, bet viņa vietā strādāt gan nevaru…

Nereti braucu arī uz Rīgu, tagad palīdzu vienam bērniņam nokārtot invaliditātes grupu.

Ar tiem cilvēkiem, kas ir īslaicīgā bezdarba periodā, veicas labāk, jo viņi cenšas, nesamierinās ar savu stāvokli.

UZZIŅA

Četru gadu laikā Latvijas radio raidījuma “Viensētu stāsti” veidotāji ciemojušies 184 Latvijas viensētās.

Izdevniecība “Lauku Avīze” izdevusi grāmatu par 100 Latvijas viensētām.

“Latvijas Avīze” un “Mājas Viesis” 2014. gadā uz viensētām brauca divreiz mēnesī.

*

Raidījums par Limbažu novada Vidrižu pagasta “Ķicdimzām” skanēs 25. decembrī plkst. 13.10, bet gada noslēguma raidījums – 31. decembrī plkst. 16.05.

LA.lv