Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
28. augusts, 2015
Drukāt

Rīgā jau divpadsmito reizi notika zelta pāru godināšana

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Herta un Viktors Rolands Finki zem pašu stādītas ābeles. "Vajag šad tad otram piekāpties. Nevar visu laiku ieturēt savu līniju."

Herta un Viktors Rolands Finki saskanīgā laulībā nodzīvojuši 50 gadus. Viņi bija to pāru vidū, kuriem augusta vidū kultūras pilī “Ziemeļblāzma” Rīgas svētku laikā zelta kāzu jubilejā pasniedza goda rakstus, piemiņas veltes un ziedus. Kopumā todien tika sumināti 122 pāri.

 

Vasarā laukos

Pie “Gaujmaļu” namdurvīm aukstu ūdeni atdzeras baltas rozes. “Tās vēl saglabājušās no mūsu kāzu gadadienas,” priecājas Herta Finka. Viņa stāsta, ka nejauši internetā izlasījusi ziņu, ka Rīgas dome rīko svinības. Pastāstīja par to vīram, un abi nolēmuši, ka jāzvana un jāpiesakās, jo tas ir lielisks veids, kā nosvinēt abiem tik svarīgo notikumu. Pēc pasākuma kopā ar radiem devušies uz “Lido” baudīt svētku vakariņas.

Ar lepnumu Herta rāda savu puķudārzu, kuru augusta svelmē tik grūti saglabāt pilnā košumā. Ap māju sastādītas gan ābeles un ogulāji, gan dažādi košumkrūmi un dekoratīvie augi, bet siltumnīcā nogatavojas tomāti. Aiz mājas redzami divi dīķi – tie gan esot privāt­īpašums, kur peldēties varot tikai ar saimnieka atļauju. Pārsimt metru tālāk atrodas Gauja.

Zemi Sējas novada Murjāņos kopā ar pussabrukušu māju Finku pāris iegādājās pirms četrdesmit gadiem. Toreiz te bijuši dziļi lauki, kur iebraukt varēja tikai ar zirgu vai traktoru. Tagad zemei visapkārt Finku īpašumam, mežu ieskaitot, ir īpašnieks, kas tai apkārt uzcēlis žogu. “Nevaram vairs aiziet ne sēnēs, ne ogās. Ja nu vienīgi uz valsts mežu, bet tas atrodas labu gabalu tālāk,” stāsta Herta.

Pakāpeniski vecā ēka ieguvusi jaunu apveidu – piebūvēta virtuve un veranda. Viktors pats savām rokām darinājis koka kāpnes, veicis visus apdares darbus, piepalīdzējis arī Hertas audžutēvs. Cēluši veselus 10 gadus no darba brīvajā laikā, bet tolaik nedēļā bija tikai viena brīvdiena.

“Viktoram Rolandam padevās strādāšana ar tehniku, manam audžutēvam – zemes darbi. Izmēģinājām audzēt gan kartupeļus, gan gurķus un tomātus. Tomēr secinājām, ka to visu nevaram pavilkt, jo abi ar vīru strādājām,” atceras Herta. Pēc aiziešanas pensijā laika ir vairāk, tādēļ Finki tagad ir pa pusei laucinieki, pa pusei pilsētnieki. Vasarā kopā ar meitu un divām mazmeitām – Lauru (5) un Martu (4) saimnieko savā mājā Murjāņos, bet ziemā, kad mazajām laiks apmeklēt bērnudārzu, pārceļas uz Rīgas dzīvokli.

 

Dzīvojām paši sev

Kad abi iepazinās, Herta strādāja par medicīnas māsu, bet Viktors Rolands studēja Rīgas Civilās aviācijas institūtā par inženieri mehāniķi. Pāri kopā savedusi dejošana – abi regulāri apmeklējuši tolaik ļoti populāros sarīkojumus Mazajā ģildē, kur dzīvās mūzikas pavadībā varēja no sirds izdancoties. Sākuši satikties arvien biežāk, kopā slēpojuši, līdz nolēmuši, ka jāprecas. Zīmīgi, ka kāzu diena – 21. augusts – sakritusi ar iestājeksāmeniem Rīgas Medicīnas institūtā, kur Herta bija nolēmusi neklātienē iegūt augstāko izglītību. “Sēžu eksāmenā un nevaru atrisināt ķīmijas uzdevumu. Tā kāzu dēļ paliku aiz strīpas,” viņa atceras. Tomēr nākamajā gadā tik labi sagatavojusies, ka iestājusies Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē. Pēc tam ilgus gadus strādājusi Rīgas pusvadītāju aparātu rūpnīcā “Alfa”, bet pēc tās likvidēšanas – uzņēmumā “Augstsprieguma tīkls”.

“Pirmos laulības gadus dzīvojām savam priekam,” romantisko kopdzīves sākumu atceras Finku pāris. Brīvdienās ar motociklu “Java” izbraukājuši ne tikai Latviju, bet arī Karpatus un Krimu. “Skatos uz mūsdienu motociklistiem un nesaprotu, kā mēs spējām tā sapakoties, ka varējām paņemt līdzi gan telti, gan apģērbu, gan katliņus ēdiena gatavošanai,” brīnās Hertas kundze. Viņa atceras, ka, nakšņojot Melnās jūras krastā, robežsargi brīdinājuši, lai tikai nespīdina lukturīšus, jo netālu atradās Turcija…

Tad piedzima meita Kristīne, sākās mājas celtniecība, un mocīti, kas vēl šobrīd ir braukšanas kārtībā, nācies nolikt malā. Ziemā gan vairākas reizes esot aizbraukuši slēpot.

“Uzskatu, ka šie gadi bija kaut kas īpašs mūsu dzīvē,” viņa saka.

Jaunībā Finki bijuši arī kaislīgi slēpotāji, braukuši pat uz Kaukāza kalniem – sākumā vieni paši, bet, kad meitai apritējuši pieci gadi, ņēmuši līdzi arī viņu. “Meita kā brauc, tā nokrīt un pēkšņi pazūd. Izrādās, ka viņa ievēlusies nelielā, ar sniegu pildītā grāvī. Visas turpmākās dienas viņa atteicās kāpt uz slēpēm. Pienāca mūsu ceļojuma pēdējā diena, mēs visi trīs ar pacēlāju uzbraucām pašā kalna virsotnē. Viktors Rolands nostādīja meitu sev līdzās, un abi pa stāvo ledāju uzmanīgi laidās lejā. Kopš tā laika viņa slēpo gan viena, gan kopā ar tēvu,” stāsta Herta.

Viktors Rolands savulaik bijis sporta meistars riteņbraukšanā. Arī šobrīd viņš regulāri piedalās Latvijas Riteņbraucēju vienības velobraucienos. Vasarās kopā ar kaimiņu bērniem braucot apskatīt skaistākās apkārtnes vietas.

Kāda ir ilgas un veiksmīgas laulības recepte? “Vajag šad tad otram piekāpties. Nevar visu laiku ieturēt savu līniju,” domā Viktors Rolands, jokodams, ka vienmēr centies piekāpties sīkumos. “Vajadzīga izturība, spēja piedot. Nevar uzskatīt, ka viss, ko tu saki, ir pareizi un ka nekas nav maināms. Ja nevar atrast kopīgu valodu, tad ir ļoti grūti,” piebilst viņa sieva.

Jautāts par zīmīgo uzvārdu, Viktors Rolands Finks tikai atmet ar roku: “Lai gan diezgan precīzi jūtu to, kas nākotnē notiks, nekāds gaišreģis neesmu.” Arī radniecības saites ar slavenāko Latvijas pareģi Eiženu Finku neesot 
atrastas.

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+