Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
31. marts, 2015
Drukāt

Pat eņģelim nekas šajā dzīvē nenāk par velti

Foto - LETAFoto - LETA

Dzejnieks, atdzejotājs un izdevējs Leons Briedis

Dzejnieks un atdzejotājs Leons Briedis (1949) dzimis Madonas rajonā. 1968. gadā viņš sāka studijas Latvijas Valsts universitātē, no kuras 1970. gadā izslēgts par pretpadomju darbību bez jelkādām tiesībām apgūt augstāko izglītību bijušās PSRS teritorijā.

Neraugoties uz to, 1972. gadā tomēr iestājies Moldāvijas republikas Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā, no kuras pēc diviem studiju gadiem bija spiests aiziet savu sakaru dēļ ar moldāvu un rumāņu demokrātiski noskaņoto inteliģenci.

Leons Briedis raksta dzejoļus gan pieaugušajiem, gan bērniem – kopumā līdz šim brīdim 28 krājumi, tapuši divi eseju krājumi. Sarakstījis arī vairāk nekā 150 tekstu komponista Raimonda Paula dziesmām; ar Leona Brieža vārdiem dziesmas rakstījuši arī Ivars Vīgners, Uldis Stabulnieks un Ēriks Ešenvalds. Tulko un atdzejo no daudzām valodām, tostarp latīņu, krievu, poļu, angļu, rumāņu valodas – kopumā vairāk nekā 40 grāmatas, arī apjomīgais izdevums “Spāņu dzejas antoloģija: 20. gs.” (2014). Arī pats daudz atdzejots – atsevišķās grāmatās Leona Brieža dzeja iznākusi krievu, rumāņu, ukraiņu valodā, bet atdzejota praktiski visās Eiropas un bijušās PSRS tautu valodās. Līdzdarbojies vairāku Latvijas kultūrizdevumu veidošanā, ilgus gadus (1992 – 2010, kopumā 51 numurs) veidoja un izdeva kultūras žurnālu “Kentaurs XXI”. 1999. gadā Leonam Briedim piešķīra Triju Zvaigžņu ordeni. 2010. gadā saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju par darbu “Mijkrēšļa rokraksts”, savukārt nupat dzejniekam piešķirta Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balva.

– Pērnā gada nogalē vairākās intervijās sacījāt, ka jūsu dzeja arvien vairāk atbilst jums pašam. Kā jūs sevi raksturotu, jo jūsu dzeja ir visai daudzšķautņaina?

– Pat eņģelim nekas šajā dzīvē nenāk par velti, tāpēc visu savā mūžā notikušo jūtos godam nopelnījis un esmu gatavs maksāt vēl: lai nekad vairs nepazaudētu to mazumiņu sirds skaidrības, ko mūža nogalē esmu beidzot iemantojis: būt tam, kas es patiešām esmu.

Katram dzejniekam ir vismaz divi pienākumi: pret savu dzimteni un pret savu talantu. Izspried nu, kurš no tiem svarīgāks. Abi!

– Būtu vieglprātīgi jautāt, vai jaunības disidenta gados iztēlojāties šādu brīvo Latviju. Bet vai ir kas tāds, kā jums šobrīd dzīvē, ja tā var izteikties, tautas kopējā būtībā pietrūkst?

– Man nepatīk mūsu bauriskā pazemība bramaniski novadējušās Eiropas priekšā, kura mūs uzpūtīgi nomētā ar humpalu tehnoloģijām un idejām un nespēj mūs jau divdesmit piecus gadus apveltīt ne ar vienu skaidru un saprātīgu domu. “Ak kungs!” – kā 90. gados manās mājās reiz svētā izmisumā izsaucās viens no izcilākajiem Eiropas filosofiem: “Jūs taču esat daudz eiropeiskāki nekā mēs paši! Kur jūsu pašcieņa?!”

– Ko šobrīd lasāt?

– Šobrīd mēs ar sievu – rumāņu dzejnieci Mariju Makoveju – jau gadus divdesmit piecus turpinām spītīgi strādāt pie studijas/pētījuma: kas mēs, balti, un trāķieši (rumāņu senči) šai mūsdienu relativizētajā – bezsmaržas un bezgaršas – Eiropā esam: no kurienes nākam? kurp ejam? kāpēc vēl pastāvam? Tāpēc mums jāizlasa milzum daudz teksta, kas lielākoties izlasāms pašiem savās dvēselēs. Kāpēc tik daudzas tautas un nācijas, civilizācijas un impērijas un multikulturālismi aizgājuši zūdībā, bet mūsu vientuļās valodas, folklora, tradīcijas un dzīvesdziņa vēl joprojām turpina savu optimistisko gaitu pretī nākonei? Zemnieciskā vitalitāte, kas pareizināta ar urbānistisku, augsti organizētu tehnoloģismu analītiskumu, kura saulrietā vēl aizvien uz palodzes puķupodā cirtīgi smaržo tēvamātes nenovītusi mārtiņroze.

Nepārtrauc sievieti

Runā

gan saules lēktā, gan rietā;

gan vietā, gan arī nevietā,

it kā no tava vārda viss šai pasaulē taptu.

Runā

gan vēju auros, gan jūras dunā,

gan pērkonā,

it kā pēc tava vārda viss šai pasaulē slāptu.

Runā,

gan iebilstot pats sev, gan ļaudīm,

gan liktenim,

it kā tavs vārds visu šai pasaulē glābtu.

Runā

priekos un bēdās, gavilēs un izmisumā,

it kā pats pa savu vārdu

gluži kā neesošām kāpnēm

pretī debesīm kāptu mūžības pusē.

Runā –

vienīgi nekad nepārtrauc sievieti, kas klusē.

Ģimene

Vīrietis ar savu ēnu.

Sieviete ar savu ēnu.

Un viņu bērni – katrs ar savu gaismu.

Musturs

Tu mani esi ieaudusi savas sirds grīdsegā

kā tev pašai vien mīļu musturu.

Dievs,

dubļainos zabakos ievīkšķījies iekšā,

allaž pret to paklūp

un paklusām nošķendējas.

Citādi tavā sirdī valda

pilnīgs miers un svētlaime,

un kārtības labad

eņģelis ik sestdienas

grīdsegu izpurina,

lai ij man,

tavam mīļajam musturam,

būtu labs prāts uz mūžu mūžiem –

apčī!

Piena Ceļš

Mātišķo krūšu izloka

cauri zvaigžņu akačainajam purvam.

Eņģeļu uzlieva

Eņģeļus,

kurus es vasarās

slepus no nenovīdīgām acīm

pilnmēness naktīs saplūcu

un pārnesu kā lauku puķes,

sasēju pušķos

un pabāzu tos zem mājas paspārnes izkalst

tējām un uzlievām,

spēcinošam nostājumam

vai tāpat prieka pēc.

Eņģeļu nevainīga inde mazās devās

ļāva pārlaist ij ziemu,

ij likteni,

un pat no bezzvaigžņotā debesjuma

uzvedījās tumīga,

saviļņota

un pacilājošā jēga.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+