Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
23. aprīlis, 2012
Drukāt

Pat svētākā vieta netika saudzēta


osedzas_gunaars_janaitis_19

Nacionālajā teātrī noskatījos amerikāņu dramaturga Treisija Letsa lugu “Osedžas zeme”. Kā bija rakstīts teātra programmiņā – autors ir viens no labākajiem ASV dramaturgiem.
 Luga sākās un beidzās ar trekniem lamuvārdiem, kuri skanēja arī visas izrādes garumā – trīs stundas. Pat tā svētākā vieta, kas ir pirmā mājvieta jaunajai dzīvībai, kas gatavojas nākt pasaulē, netika saudzēta. 


Meitas gluži kā no ložmetēja šāva ārā neķītrības, lai pazemotu savu māti, kura jau tā bija kritusi zemāk par zemi. Skatuves centrā – gulta un galds – abas svētas vietas ikvienā ģimenē. Uz galda liekam dienišķo maizi, bet gulta – tā ir vieta, kas nav domāta svešiem skatieniem. Taču šo svētumu tēva bēru dienā apgāna tēvocis, kurš, apreibinot četrpa-dsmitgadīgu meiteni ar narkotikām, cenšas to izvarot. Bet gultā ar atplestām kājām pret skatītājiem notiek viss, kas notiek guļamistabā. Vienīgais gaismas stars šajā tumsas valstībā ir indiāņu meitene, kura visus cenšas saudzēt un pažēlot, cenšoties atvēsināt karsto mīlētāju, bliežot ar pannu pa galvu.

Lai arī tās ir Treisija Letsa dzīves tumšākās lappuses un katrā no mums apslēpti snauž vistumšākie instinkti (tā rakstīts teātra programmā), vai tādēļ tas jāceļ uz pjedestāla Nacionālajā teātrī, pašas kultūras sirdī? Vai tik ļoti jāpazemo skatītājs, ka viņš izrādes laikā jūtas atvieglots vismaz par to, ka blakus nesēž pretējā dzimuma cilvēks vai jaunietis?

Žēl arī tautā mīlētu un pazīstamu aktieru, jo tas viss, lai ticami notēlotu, viņiem ir jāizlaiž caur savu nervu šūnām.

Taču skatītāju zāle bija pilna, izrādes beigās visi aplaudēja un aktierus izsauca paklanīties vairākas reizes. Nesaprotu, vai publikai vajadzīgas asas izjūtas? Un, kad tas apniks un skatītāji pieprasīs vēl asākas izjūtas, ko tad? Vai kādu nāksies uz skatuves dzīvu nokaut?

Mani patiešām interesē, ko par to domā mūsu kultūras ministre, kura sludina, ka cīnās par garīgumu un apgalvo, ka Latviju var izglābt nevis tautsaimniecība, bet kultūra.

Es uzskatu, ka uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves šādai izrādei nav vietas.

Gaida Millere Ērgļos

 

Kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende ar preses sekretāres Ilutas Bērziņas starpniecību atbild, ka izrādi ”Osedžas zeme” ir noskatījusies un atšķirībā no vēstules autores izrādi uztvērusi pavisam citādi:

 

”Skarbā realitāte uz skatuves mani vedināja nevis uz kritiku, bet lika vēlēties labāku, garīgāku dzīvi ikdienā.” Ministres kundze arī atgādina, ka ”šī izrāde ir guvusi augstu novērtējumu gan teātra profesionāļu, gan skatītāju vidū.

 

Galvenās lomas tēlotāja Lolita Cauka par šo darbu ir ieguvusi Lilitas Bērziņas balvu. Mūsdienu amerikāņu dramaturga Treisija Letsa luga “Osedžas zeme” ir iestudēta jau vairāk nekā 30 teātros, arī mūsu kaimiņzemēs Lietuvā un Igaunijā”.

Kas attiecas uz teātra repertuāra izvēli, Ž. Jaunzeme-Grende teic, ka ”kultūras ministrs nav tiesīgs iejaukties vai veikt cenzūras darbu nevienā no mākslas jomām. Ko iestudēt un kuram režisoram uzticēt šo darbu, ir katra teātra vadības ziņā”. Turklāt izrāde ”Osedžas zeme” ”kopā ar pārējo Latvijas Nacionālā teātra repertuāru nodrošina teātra mākslas daudzveidību, līdz ar to skatītājam ir iespējams izvēlēties, vērtēt un formulēt viedokli par visai plašu izrāžu spektru”.

Mūsu lasītājas G. Milleres izteikto žēlumu pret aktieriem, kuriem lamas un rupjības ”ir jāizlaiž caur savu nervu šūnām”, savukārt lūdzu komentēt aktrisi Lolitu Cauku, kura izrādē tēlo skarbo Violetu.

”Lugā nav lamuvārdu!” izbrīnā noteic L. Cauka. Kad atgādinu, ka viņas tēlotā Violeta savu vīru izrādē nosauc, piemēram, par sēžamvietu (rupjākā formā), L. Cauka paskaidro: ”Lugā nekas nav pašmērķīgi. Šie vārdi, kas ir izteikti strīdos, – ja esam godīgi – var pasprukt ikdienā ikvienam. Izrādē tie netiek izgaršoti. Es esmu lasījusi lugas, kurās ar šādiem vārdiem tiek koķetēts. ”Osedžas zemē” tā nenotiek. Salīdzinoši izrādē ”Kapusvētki PR” visus šos vārdus var sareizināt ar desmit.” Kad vaicāju par personīgajām izjūtām un to, kā viņa izjūt publikas reakciju, L. Cauka atzīstas:

 

”Šī ir izrāde, kuru spēlējot es nereaģēju uz publiku, jo tik ļoti izdzīvoju to dzīvi. Un ir jau jārēķinās ar to, kāds ir tēls – slimības nomākts… Man kā aktrisei vienmēr tie negatīvie personāži ir interesantāki. Tie ir dažādāki, lielākas iespējas izpausties.” Par jaunatnes neadekvātu reakciju uz rupjībām L. Cauka nebēdā: ”Esmu labās domās par jauno paaudzi. Liela daļa uztver lietoto vārdu dziļāko jēgu.

 

Mēs viņus brīžiem par zemu vērtējam. Man ir laimējies pazīt jauno paaudzi, kas ir dziļa, interesanta un saprast spējīga. Ar lētiem spīguļiem viņus vairs nenošokēsi.”

Savu attieksmi pret rupjībām lūdzu komentēt arī lugas tulkotāju un Nacionālā teātra direktora palīdzi repertuāra jautājumos Ievu Struku. Viņa norādīja, ka izrāde ”Osedžas zeme” nemaz neesot paredzēta jaunatnei. ”Tā ir izrāde pieaugušajiem, kuri saprot, vai lamuvārdus lietot ir ieteicams vai ne, tāpēc domāju, ka izrādes ietekmē viņi nedz sāks, nedz pārtrauks to darīt.” I. Struka pati savā ikdienā lamuvārdus nelietojot, ”līdz ar to mani kaitina sabiedrībā pazīstamu cilvēku atļaušanās tādus lietot, bet vēl vairāk mani uztrauc tas, ka atšķirībā no “Osedžas zemes”, ko bērni neapmeklē, pasargāt bērnus no lamuvārdiem nav iespējams, izejot uz ielas, jo tos lieto gan tramvajos, gan veikalos, gan televīzijā, arī tais raidlaikos, kad bērni ir pieplakuši pie ekrāna. Mākslā būtiski, vai lamuvārdi tiek izmantoti pašmērķīgi. Proti, vai izrādē nav nekā vairāk par krāšņu lamuvārdu birumu vai lamuvārdi ir tikai kādas personas izteiksmes veids, kas raksturo viņa intelekta līmeni vai piederību konkrētai sociālai grupai. Domāju, ka, noskatoties “Osedžas zemi”, ir viela pārdomām, kā mēs izturamies pret saviem tuvākajiem cilvēkiem un vai nevajag kaut ko mainīt, kamēr nav par vēlu. Par lētu izklaidi es šo lugu nekādā gadījumā nenosauktu. Varbūt režisora Valtera Sīļa interpretācijā ir zināms vieglums, bet, ja tā nebūtu, cilvēkiem būtu vēl smagāk to skatīties.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+