Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
7. aprīlis, 2013
Drukāt

Patagonijas mūžīgo ledāju valstībā 


Foto - Pēteris StrubergsFoto - Pēteris Strubergs

Franču rakstnieka Žila Verna grāmatā “Kapteiņa Granta bērni” aprakstītā Patagonija, kas plešas no Andu kalnu austrumu nogāzēm līdz pat galējiem Argentīnas ziemeļiem, daudziem asociējas ar planētas vistālāko nostūri. Ja paraugās kartē, tad tik tiešām Dienvidpola virzienā tai seko tikai Magelāna šaurums un Ugunszeme.

 

Asiņainais ģenerālis un Patagonijas dabas jaukumi

Patagoniju tūkstošiem gadu apdzīvojušas daudzas indiāņu ciltis, līdz 16. gadsimta sākumā Eiropai to atklāja portugāļu jūrasbraucējs Fernans Magelāns. Sekoja neveiksmīgi mēģinājumi Patagoniju kolonizēt, bet tikai no 1879. līdz 1883. gadam tā dēvētajā tuksneša iekarošanas kampaņā ģenerālim Hulio Rokam izdevās sīvo indiāņu pretošanos salauzt. Uz uzvarētāja sirdsapziņas, kuram vēlāk vietējie piešķīra nievājošu palamu “asiņainais ģenerālis”, palika tūkstošiem nogalināti un rezervātos sadzīti indiāņi. Mūsdienās Patagonijas unikālā, civilizācijas neskartā daba, sākot ar grandiozajiem ledājiem, varenajiem granīta torņiem un beidzot ar neaptverami plašo stepi, kur simtiem kilometru rādiusā nav sastopama neviena dzīva dvēsele, ir apbrīnas vērta. Tā kā mūsu nodoms bija apskatīt vien ledājus, tad jau pirms ceļojuma noskaidrojām, ka labākas vietas par El Kalafates pilsētu, no kuras var doties apciemot slavenos Argentīnas šļūdoņus, Patagonijā nav.

 

Ziedu jūra novembra beigās 
Patagon3857

Apmetāmies viesnīcā “Rincon de los Suenos” – “Tālā stūra sapnis”. Nosaukums trāpīgi raksturoja nomaļo atrašanās vietu, jo līdzās atradās tikai pāris vientulīgas kotedžas, aiz kurām līdz pat horizontam vīdēja plaši klajumi. Pie mums novembra beigās jau pirmais sniegs, bet El Kalafatē tajā laikā gaisā virmo reibinoša vasaras smarža. Lai arī termometrs rādīja vien +7 oC, pilsētā pilnā sparā ziedēja ceriņi, magones un peonijas. Aiz El Kalafates apkārtnes ainava mainījās. Cik vien tālu sniedzās skatiens, līdzenumus abpus šosejai klāja vien sudraba krāsas zāļu puduri un bārbelei līdzīgi, ar koši dzelteniem ziediem bagātīgi klāti kalafates krūmi. Pateicoties tiem, pilsēta ir tikusi pie sava nosaukuma. Izrādās, krūmi ir izcili vērtīgi. Koši dzeltenie ziedi dod vitamīniem bagātu medu, bet vēlu rudenī nogatavojušās tumši zilās ogas kalpo kā izejvielas ne vien garšīgiem ievārījumiem, marmelādēm, konfektēm un atspirdzinošiem dzērieniem, bet arī pulveriem un uzlējumiem, kas palīdz regulēt asinsspiedienu un tikt galā ar reimatismu un aknu kaitēm. Pēc kilometriem desmit vientulīgajā, ar laukakmeņiem nosētajā stepē parādījās svaigi sadīgušas zāles lāsumi un nelieli aitu ganāmpulki. Vēlāk kādu brīdi braucām gar milzīgiem, ar krūmājiem apaugušiem pauguriem, līdz beidzot autobuss piestāja pie Argentīnas ezera krastā iekārtotās Banderas ostas.

 

Neparastās ledus upes

Pie ostas vārtiem jau stāvēja krietni daudz siltos apģērbos tērpti braukt gribētāji. Pēc minūtēm piecām, garajai rindai palēnām uz priekšu virzoties, bijām tikuši līdz molam, kur biļešu kontrolieri nākamos pasažierus sadalīja pa piestātnē noenkurotajiem katamarāniem. Mums tika pats lielākais divklāju “Qou Vadis” (no latīņu val. – “kurp dodies”). Ja uz šo retorisko jautājumu vajadzētu sniegt atbildi, tad tā skanētu šādi – dodamies uz Argentīnas Nacionālo glečeru parku apciemot trīs Dienvidamerikas ievērojamākos glečerus jeb šļūdoņus. Nedaudz par glečeriem un 1937. gadā izveidoto parku. UNESCO pasaules mantojuma sarakstam piepulcinātais dabas rezervāts aizņem teju Izraēlai ekvivalentu teritoriju, un vēl pirms pāris tūkstošiem gadu tā lielāko daļu klāja šļūdoņi.

Mūsdienās no kādreiz tik varenās ledus valstības pāri palikuši vien trīspadsmit, no kuriem trīs lielākie – Upsalas, Špegazīnī un Perito Moreno – ietek Argentīnas ezerā. Šļūdoņi tiek dēvēti arī par sastingušajām jeb ledus upēm, jo tajās pa kalnos izgrauztām gravām pārvietojas nevis ūdens, bet gan tūkstošgadīgs ledus, kas būtībā ir zem pašsvara sapresējies sniegs.

Gaisa burbulīši piecu gadu laikā no uzsnigušā sniega kārtām tiek izspiesti, un pakāpeniski izveidojas kompakta, līdz pat simts piecdesmit metru bieza kristāliska ledus masa, kuras apakšējie slāņi, pateicoties zemes iežu nolaidenajam reljefam, lēnām slīd uz leju.

Brīdī, kad tika noņemts traps, kas savieno katamarānu ar ostas piestātni, kapteinis paziņoja, ka “Qou Vadis” ir uzņēmis simts piecdesmit trīs pasažierus no deviņpadsmit pasaules valstīm un ceļojuma laikā visiem bez ierunām ir jāievēro kuģa drošības noteikumi. Tūlīt pēc tam tika iedarbināti varenie dzinēji un katamarāns, uzņēmis gaitu, strauji devās Upsalas šļūdoņa virzienā. Līdz tā dēvētajam Velna mutes šaurumam kuģis gluži kā ekspresis traucās ar ātrumu piecdesmit kilometri stundā, un pasažieriem šajā laikā drošības apsvērumu dēļ ārpus saloniem atrasties neatļāva. Iekuģojot Ziemeļu fjordā, stūrmanis dzinēju apgriezienus krietni vien samazināja, un drīz vien abi vaļējie klāji bija stāvgrūdām pilni ar cilvēkiem, kas vēlējās redzēt garām slīdošās dabas ainavas.

 

Sarkanā gaiļa nedarbi un šļūdoņu piens

Ziemeļu fjordu, kas pēc izskata atgādina prāvu kanālu, no abām pusēm ierobežo pirms miljoniem gadu izveidojušies līdz pat divus simtus metru augsti klintāji. Atzara sākumā tēraudpelēko klintāju virsotnes sedza sniegs, bet nogāzes – zaļojoši meži. Nedaudz vēlāk to vietā parādījās krustām šķērsām izsvaidīti apogļojušies koku stumbri. Skats bija tik iespaidīgs, ka momentā atcerējos fotogrāfiju, kurā bija redzami Tunguskas meteorīta Sibīrijas tundrai nodarītie postījumi. Tiesa, šajā gadījumā pie vainas izrādījās nevis meteorīts, bet gan pirms sešdesmit gadiem Ziemeļu fjorda krastos plosījies meža ugunsgrēks. Zaudējumi, ko mežam radījis sarkanais gailis, esot grūti atsverami, jo fjorda apkārtnē valda skarbi klimatiskie apstākļi un jauni koki ir ne vien jāiestāda, bet arī ilgstoši jākopj, līdz tie nabadzīgajā augsnē pienācīgi iesakņojas. Turklāt koku augšanas tempi ir ārkārtīgi lēni – tikai seši milimetri gadā. Pieminēšu vēl vienu ugunsgrēka pastrādāto nedarbu. Togad liesmās gāja bojā ļoti daudz vietējai faunai raksturīgo iemītnieku – Andu brieži, Patagonijas pelēkās lapsas, skunksi, bruņneši, pigmeju pūces, šinšillas, četracu ziemeļu vardes un kolorītie Čīles dzeņi.

Aiz Ziemeļu fjorda seko Spegazini kanāls un vēl tālāk Upsalas fjords (Brazo Upsala), kurus abpus ieskauj brūniem ķērpjiem rotātas klintis. Gaiss, neskatoties uz spožo saulīti, kļuva arvien vēsāks. Drīz vien bāli zaļganajā ūdenī, kuru vietējie sauc par šļūdoņu pienu, pamanījām vižņus un pie kanāla krastiem pirmos ledus gabalus, kas liecināja, ka priekšā mūs gaida tikšanās ar glečeru. Daudzu spilgti zilā krāsā tonēto ledus atlūzu formas bija tik brīnišķīgi veidotas, ka daudzas varētu droši pretendēt uz godalgotām vietām ledus skulptūru festivālos.

 

Melnais ledājs un nekūstošais “itālietis”

Patagon4484Lai redzētu Upsalas glečeri, kas pie sava nosaukuma ticis, godinot zviedru universitātes nopelnus šo ledāju izpētē, vajadzēja izkāpt Argentīnas ezera krastā. Upsalas glečers no pārējiem atšķiras ar to, ka skaitās visgarākais un ir sadalījies divās dvīņiem līdzīgās ledus straumēs Tiesa, četrus kilometrus plato un sešdesmit metrus augsto rietumu daļas dvīni mums izdevās aplūkot vien no attāluma, jo pēdējos desmit gados globālās sasilšanas rezultātā šīs ledus upes izteka no ezera krasta ir krietni atkāpusies. Neskatoties uz lielo atstatumu, vieglas dūmakas apņemtais rietumnieks izskatījās vareni iespaidīgs, turklāt ezera krastā starp milzīgajiem ledus vāliem mums laimējās ne vien redzēt, bet arī ar rokām aptaustīt īpatnu un dabā visai reti sastopamu fenomenu, tā dēvēto melno ledāju, kas izveidojies, smalkiem, ar grafītu bagātiem cietzemes iežiem iesalstot ledū.

Izpētījuši Upsalas rietumu šļūdoņa grīvu, sēdāmies katamarānā un pa Upsalas fjordu kuģojām atpakaļ līdz Spegazini kanālam, kura beigu daļā atrodas divdesmit piecus kilometrus garais un pusotra kilometra platais tāda paša nosaukuma glečers. Itāļu botāniķa Karlosa Spegazini vārdā nosauktais šļūdonis pārējo vidū lepojas ar visdižāko augumu, jo ievērojamas papildu ledus masas saņem no diviem kaimiņu glečeriem. Turklāt atšķirībā no Upsalas šļūdoņa “itālietim” piemīt fenomenāla īpašība – milzu ledus upe, neraugoties uz krasajām klimata pārmaiņām, neizrāda ne mazākās kušanas pazīmes. Tuvojoties Spegazini glečeram, pretim peldošie ledus blāķi kļuva arvien lielāki un lielāki, līdz dažus, kas izmēra ziņā pat pārspēja katamarānu, stūrmanim, turoties pa gabalu, nācās apbraukt. Pirmais iespaids, ko guvām, katamarānam piestājot simts trīsdesmit metru augstā šļūdoņa tuvumā, atgādināja burvīgu vīziju. Likās, ka neesam atceļojuši līdz ledus upes iztekai, bet gan teiksmainai, ar maigi zilā krāsā zaigojošiem torņiem rotātai ledus pilij. Kad vispārējā sajūsma grasījās norimt, no šļūdoņa puses pēkšņi atskanēja spalgs krakšķis, un kanālā ar lielgabalu kanonādei līdzīgu troksni iegāzās gigantiska ledus atlūza. Ūdenī tūlīt pat izveidojās milzīga piltuve, un pēc brīža mūsu virzienā sāka velties tik vareni viļņi, ka stūrmanis drošības labad steigšus pagrieza kuģi tā, lai iespaidīgās bangas atdurtos nevis pret katamarāna sāniem, bet gan priekšgalu.

 

Grāvējfilmas cienīgi skati

Pēdējo apmeklējām Perito Moreno šļūdoni. Lai nokļūtu līdz trīsdesmit kilometru garās un sešdesmit metru augstās ledus upes ziemeļu galam, vispirms bija jāatgriežas atpakaļ Banderas ostas akvatorijā un pēc tam, apliecot Magelāna pussalu, vēl krietnu gabalu jākuģo pa tā dēvēto Leduskalnu kanālu. Iespaidīgais šļūdonis ir nosaukts slavenā Argentīnas dabas zinātnieka Francisko Perito Moreno vārdā pateicībā par viņa lielajiem nopelniem Patagonijas floras un faunas izpētē. Godpilno iesauku Perito, kas spāņu valodā nozīmē “eksperts”, zinātnieks ieguva pēc tam, kad bija noorganizējis vairākas ļoti sekmīgas ekspedīcijas un radījis labvēlīgus priekšnoteikumus pirmā Argentīnas dabas parka izveidei. Francisko Moreno piemita ne vien pētnieka talants, bet arī liela drosme. Otrās ekspedīcijas laikā zinātnieku sagūstīja valdībai nedraudzīga indiāņu cilts un par to, ka baltais cilvēks bija uzdrošinājies ielauzties iezemiešu teritorijā, piesprieda dabas pētniekam nāves sodu, sadedzinot sārtā. Naktī pirms nāves soda izpildes bezbailīgajam Moreno ar bultas savainotu kāju izdevās izlauzties no ieslodzījuma un peldus pa upi sasniegt ekspedīcijas vajadzībām iekārtoto atbalsta nometni.

Aplūkojot no attāluma vareno Perito Moreno glečeru, itin labi varēja pamanīt piecus kilometrus platās ledus upes draiskulīgo raksturu, jo šļūdonis gluži kā milzu korķis bija ņēmis un aizsprostojis caurteku starp Leduskalnu kanālu un Bagāto fjordu (Brazo Rico).

Caurplūdei pārtrūkstot, ūdens līmenis abpus ledus upei pamazām ceļas, pieaug arī spiediens, līdz aizdambējuma apakšējā daļā pēc kāda laika sāk veidoties tunelis. Jau vēlāk, spiedienam kritisko robežu pārsniedzot, aizsprosts tuneļa posmā tiek pārrauts un Leduskalnu kanālā ar šaušalīgu dunoņu ieveļas no šļūdoņa atlūzušie gigantiskie ledus kalni – tempanos. Šādi amerikāņu grāvēju filmu cienīgi skati regulāri atkārtojas ik pēc diviem gadiem vasaras beigās vai rudens sākumā un pievilina tūkstošiem dabas stihiju vērošanas fanus no visām pasaules malām. Mums, stāvot uz katamarāna klāja, neatlika nekas cits kā vien sirds dziļumos nožēlot, ka neatrodamies šeit trīs mēnešus vēlāk, tieši tajā brīdī, kad notiktu kārtējais grandiozais ledus upes pārrāvums.

 

Degošās piekalnes

Nākamās dienas rīts diemžēl pienāca ar nelāgām ziņām. Televīzijas diktore pēdējo notikumu apskatā pavēstīja, ka Čīlei piederošo teritoriju pa nakti satricinājuši vairāki 5,6 balles stipri pazemes grūdieni un kaimiņzemes varas iestādes nolēmušas ar tūrismu saistītās aktivitātes Patagonijas reģionā uz laiku pārtraukt. Pirmajā mirklī satraucāmies ne pa jokam, jo pēc pusstundas ar autobusu bija jādodas skatīt varenā Perito Moreno šļūdoņa frontālo daļu. Uztraukums ilga vien īsu brīdi, jo diktore piemetināja, ka pazemes grūdienu epicentrs esot atradies Klusā okeāna salās krietni tālu no Argentīnas Nacionālā glečeru parka, tāpēc nekādi ierobežojumi attiecībā uz parka apmeklētājiem no Argentīnas tūrisma ministrijas puses nav gaidāmi.

Tuvojoties Perito Moreno, vērojām pussalas skaistās dabas ainavas, kuru vidū jo īpaši izcēlās ar Čīles uguns krūmiem notro bagātīgi noklātās kalnu nogāzes. Ziedi šiem krūmiem ir koši sarkani, un, lūkojoties uz garām slīdošajām piekalnēm, likās, ka tās burtiski deg uguns sārtās liesmās.

Pievilcīgo nogāžu krāsu paleti papildināja ar sīkām sudrabotām lapiņām rotātie lengas koki, kas satopami vienīgi Argentīnā un Austrālijā, savvaļas puķu puduri, kā arī savdabīgie gaiši zaļi dzeltenīgie parazītaugi. No plēsoņām ledus upes tuvumā mūsdienās mitinās pelēkās lapsas un gaiši brūnās pumas. Diemžēl šos dzīvniekus mums nelaimējās redzēt, jo abi pēc dabas ir ārkārtīgi piesardzīgi un no cilvēkiem turas pa gabalu. Uz jautājumu, kā sokas Patagonijas baltajiem tīģeriem, saņēmām atbildi, turklāt ļoti bēdīgu, proti, lielie baltie kaķi esot paguvuši izzust jau 20. gadsimta beigās.

 

Slīdošais Ledus Milzis un kolumbieša kokteilis 
PatagonPet3893

Lai piekļūtu Perito Moreno šļūdoņa frontālajai daļai, autobuss bija jāatstāj stāvvietā un jādodas uz apmeklētāju centru, no kurienes līdz pat glečera piekājei stiepās no baltmetāla konstrukcijām veidoti gājēju celiņi. No īpašas balkona veida terases aplūkojām tūkstoš gadu veco šļūdoņa pamatni un izjutām sešdesmit metrus augstās ledus sienas varenību. Un tūlīt pat kļuva skaidrs, kāpēc argentīnieši Perito Moreno glečeru, kas, starp citu, ir iekļauts UNESCO pasaules dabas mantojumu sarakstā, godbijīgi salīdzina ar slavenu indiāņu virsaiti, vārdā Slīdošais Ledus Milzis.

Pie šļūdoņa satikām kādu savdabīgu ceļotāju pāri. Nebūtu abiem uzmanību pievērsuši, ja vīrietis neturētu rokā glāzi ar viskiju, kurā peldēja prāvs ledus gabals. Iepazīstoties uzzinājām, ka Osvaldo un Felisita ir kolumbieši, kas tāpat kā mēs divatā apceļo Patagoniju un Perito Moreno piekājē izmanto, viņuprāt, unikālu iespēju nogaršot ar aizvēsturisku laiku ledu dzesētu viskiju. Osvaldo ar lielu prieku arī pastāstīja, kā pie šīs iespējas ticis. Viskijs esot iegādāts Bogotas lidostas “tax free” veikalā, glāze nosperta El Kalafatē restorānā “Casablanca”, savukārt zilganais ledus gabals par četriem peso nopirkts no kāda puiša iepretim brīdinājuma uzrakstam, kas vēsta, ka parka apmeklētājiem aiz nožogojuma šļūdoņa virzienā iet stingri aizliegts. Par to, ka ledus ir autentisks un nācis no šļūdoņa atlūzām, liecinot fakts, ka viņi trīs stundu laikā jau piekto viskija porciju glāzē ielējuši, bet ledus gabals lāgā pat kust nedomā. Tūlīt pat no Osvaldo puses sekoja piedāvājums unikālo maisījumu nogaršot, kam ar lielāko prieku piekritām. Jāteic, ka atšķirībā no mājās baudītā viskija ar ledu šis “kokteilis” pārsteidza ne vien ar ellišķīgu vēsumu, bet arī ar īpatnēju, fantastiski maigu garšu.

 

Divas neveiksminieces un ideālais grumbu deldētājs

Milzīgās ledus upes apskati turpinājām no augšējā gājēju celiņa. No šī līmeņa bija ļoti labi pārredzama lietus un vēja izvagotā glečera virspuse, ko klāja zilgani spocīgu apveidu ledus pīķi. Laiku pa laikam klusumu pārtrauca pērkona dārdiem līdzīgs troksnis, kas apkārtnes vērotājiem vēstīja, ka no šļūdoņa ir atdalījies un Bagātā līča ūdeņos iegāzies kārtējais ledus blāķis. Ap pustrijiem pēcpusdienā debesis apmācās un sāka smidzināt smalks lietutiņš. Diemžēl sievai pārāk aizrautīgā nogruvumu filmēšana beidzās nelāgi. Nepamanījusi pēkšņu pakāpienu maiņu, viņa nokrita uz metāla režģa, izmežģījot kreisās rokas pirkstu un iegūstot vairākus asiņojošus nobrāzumus, un piedevām vēl sabojāta videokamera. Pirkstu izdevās ievilkt savā vietā, toties nobrāzumi izskatījās pārāk nopietni, lai tos atstātu bez ievērības. Atlikušo laiku līdz autobusa atiešanai pavadījām apmeklētāju centra medpunktā. Dzīvesbiedrei savā ziņā bija paveicies, jo bez mums medicīnisko palīdzību vēl gaidīja kāda gados jauna kundze. Viņai uz salijušā gājēju celiņa bija paslīdējusi kāja un ne vien abas plaukstas, bet arī seja burtiski slīka asinīs. Kamēr dežūrārste abas neveiksminieces aprūpēja, es reklāmas brošūrā izlasīju, ka glečera ledum piemīt vēl vismaz pāris izcilas īpašības. Proti, tas daudz efektīvāk nekā saldēšanas kamerā gatavotais spēj noņemt pietūkumu. Savukārt “brūnais ledus” – šļūdonī iesalis māls, kuru izmanto sejas maskām, – ideāli deldē grumbas un pasargā ādu no priekšlaicīgas novecošanas.

 

Derīgi zināt

Naudas vienība Argentīnas peso

(1 $ aptuveni 4 peso, 1LVL aptuveni 8 peso)

Tase kafijas – 12 peso, pusdienas restorānā vienai personai – no 40 līdz 60 peso, izskatīgs pončo – 100 peso

Vēlamais ekipējums – silta vējjaka ar kapuci, kombinezona bikses, tūrisma apavi un saulesbrilles

Ekipējumu iespējams arī nomāt tūrisma inventāra nomas punktos – pilns komplekts var izmaksāt līdz pat 150 peso par dienu

Paņemt līdzi fotoaparātam kādu lieku atmiņas karti, jo, fotografējot fantastiski skaistos dabas skatus, tās var pietrūkt

Vislabākais gada laiks Patagonijas apciemojumam ir no decembra līdz martam, kad gaiss saulītē mēdz sasilt līdz + 15oC

 

Ieteicams

Nogaršot akmeņozolu lapu jeb mate tēju un uz atklātas uguns pagatavotu jēra cepeti asado

Kādā no gaučo fermām jeb estancia doties izjādē ar zirgu

Ceļojumu uz Patagoniju apvienot ar fantastiski skaistās Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas apmeklējumu

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+