Egils Līcītis: Pazudušos grašus meklējot 8
Šie nabaga nelaimīgie valdības cilvēki! Viņi dzīvo burbulī, uzskatot, ka zina, kā izgatavot nodokļu sistēmu! Kaut pats Andrejs Upīts būtu anonsējis katru nodokļu ievākšanas posteni, ka dots devējam atdosies, un vadošie latvju novelisti FM klerku vietā noformējuši tautai nolasāmos dokumentus. Kaut nodevu ievākšanas metodiku izgudrojuši zociķi, balstoties uz principu atņemt mantību bagātniekiem un izdalīt pensionāriem. Kaut Dana būtu lepna par atnesto priekšlikumu aploksni, kā izaudzējusi godalgojamu ķirbi vai arbūzu. Jau Godmanis nopūtās, ka pēc nodokļpolitikas prezentēšanas priekšā grūts posms un par iespēju nodarvot valdību priecājas visi, izņemot Māri Kučinski un žurnāla “The Banker” atzīto gada finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu.
Krietna kristieša pienākums bijis nomaksāt desmito tiesu. Korāns saka – kas neseko patiesai ticībai, tas atpērkas ar galvasnaudu. Diemžēl materiāli noskaņotā sabiedrības daļa gariem zobiem norēķinās ar valsti un dzīvo ar pārliecību, ka sīkstuļi pie varas arvien ir uz jaunu triku izdomāšanu, lai no cilvēkiem izspiestu vairāk naudas, un pat hipijam, kurš nav nekā pamatīgāka ēdis, puķu vītnes vietā kaklā uzkārs nodokļu cilpu. Piedāvātās reformas patiesībā ir veikli izfunktierēta stratēģija – a) novilkt pēdējo kreklu, b) atņemt pat to, kas palicis pāri pēc pārtikas repartīcijām.
Sabiedriskā doma nav dumja, bet izmācīta, ka reklamētajos labajos nodomos paslēpts asākais āķis. Zināms, valdība, kuras budžetu apgrauzušas žurkas un neparedzētiem gadījumiem krāto līdzekļu fondam redzams katla dibens, būs klāt ar lielo karoti un nekavēsies iebāzt rokas iedzīvotāju kabatās. Tā ir politiķu standartprakse apšmaukt labticīgos pilsoņus un ievākt vairāk, lai nopirktu kaut ko vēl dārgāku par Ventspils ērģelēm. 100 procenti aptaujāto protestējošo ragā piķotāju ir pārliecināti, ka valdībai nodotie nodokļu maksātāju resursi izkūst ātrāk par pērno sniegu, it kā ministri sviestu naudu laukā pa atvērtiem Kabineta ēkas logiem un dūmvadā. Cilvēks strādājis kā zirgs, bet mēnešalgu nodokļu inspektors uz karstām pēdām nonullē. Kas notiek ar pelnītājam nolaupīto naudas masu? Papildu miljonus tūliņ nokrauj administratīvo izdevumu grēdā un Saeimas simta prēmēšanai. Jomajo, un kāpēc it neviens nemaksātājs, VID garu degunu rādītājs nav nogādāts kūdras rakšanas piespiedu darbos?
Jau maršē kreiso kustības arodnieki – kur noņemts slogs mazo algu saņēmējiem, kur progresivitāte, ar ko likvidē visas uz pasaules sataisītās sociālās netaisnības! Galvu paceļ apspiestās, minimāliem ienākumiem žņaudzītās pašvaldības no valsts rietumgala līdz tāliem austrumiem – kur kompensējošās korekcijas! Opozīcijas valstsvīri par kolēģiem uzķēpājuši vissliktāko, un preses ievadnieki zirgodamies bungo, cik anekdotisks ir trinitārās valdības kleķerējums. Finanšu lapas intervijā mikronodoklis stāsta – es nu esmu gana apgramstīts, novazāts un izvārtīts, bet atgriezies kā pazudušais grasis. Lai tieku konsolidēts vai optimizēts, bet mazam uzņēmējam šiten dzīves nav, jāmūk prom uz tropiskām salām.
Lielie darba devēji rūks, cik valdībai jau bija pamatoti pārmetumi par cukura biznesa sagraušanu un kur dēties godīgam ražotājam. Arī buržuji atvadīsies, raudādami, ka nāksies bēgt un nekad vairs nerādīties “Vincentā”.
Un piedevām ko – zaļā nāve sen nav klauvējusies pie FM durvīm?
Valdībai jānāk pie prāta. Kā tad pareizi izgatavot nodokļu sistēmu? Ievākšana jāorganizē nevis grāmatvediski, bet politiski gudri. Jāizplata valodas, ka slēgtā sēdē apsvērta iedzīvotāju banku noguldījumu pārvēršana par obligāciju kaudzīti, lai cilvēki neiekrīt vidēju ienākumu slazdā. It kā, starp citu, jāieminas, ka viens reformas variants paredz otrreizēju aplikšanu ar nodokli. Kā tas būtu? – publika apstulbs. Ja līdz 5 centiem nesabalansē budžeta izdevumu un ieņēmumu grāmatu, tad nomaksājušam atkal virsū ar grābekli un prasīs dubultā. Tā iebiedēti, iedzīvotāji pieņems ikvienu šaha lielmeistares piedāvāto likmi, lai būtu kviti ar tik plēsonīgu valdību, un jutīsies pateicību parādā Finanšu ministrijai, jo ieelpotais gaiss taču nav nodokļots.
