Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
21. maijs, 2012
Drukāt

Patiesa draudzība un meli neiet kopā

gramatas_leta2

Skatoties 9. maija televīzijas raidījumu “Sastrēgumstunda”, man radās viena vienīga asociācija – zirņi pret sienu. Visi uzaicinātie 9. maija svinību atbalstītāji nevēlējās atbildēt uz pavisam vienkāršiem un pašsaprotamiem jautājumiem, proti, vai krievu skolās māca visu patiesību par Otro pasaules karu un kā gan latvieši var svinēt 9. maiju, kas nozīmēja atkārtotu okupāciju.

 

Svinētāji mala tikai savu – nevajag skatīties pagātnē un visiem jādzīvo draudzīgi. Vai viņi tiešām nesaprot, ka draudzība bez patiesības atzīšanas nav iespējama?

Jautājums par to, kurā datumā ko vajadzētu pieminēt, ir otršķirīgs. Visu izšķir ideoloģija, var arī teikt – asinsaina. Padomju ideoloģija neskaitāmiem cilvēkiem samaitāja domāšanu, daudziem neatgriezeniski. Arī es vienu brīdi ticēju, ka vainīgs ir nevis Ļeņins, bet sliktie cilvēki ap viņu. Taču, ja pat vēl tagad, divdesmit gadus pēc PSRS sabrukuma, kad atklātībā ir nākuši neskaitāmi satriecoši dokumenti un cilvēku likteņi, kādi joprojām nesaprot nedz totalitārisma cēloņus, nedz sekas, lielas jēgas klauvēt pie viņu veselā saprāta īstenībā nav. Pēcpadomju telpā dzīvo tik daudz cilvēku, kurus krievi sauc par sovkiem (no vārda “sovetskij” – padomju). Sovok nozīmē arī liekšķeri, uz kuras slauka visu ko, gružus ieskaitot. Uz jautājumu, kā sarunāties ar ļaudīm, kuri nav spējīgi ne tikai atzīt patiesību, bet par to pat diskutēt, nav vienas atbildes. Ir neiespējami veidot savstarpējas cieņas pilnas attiecības, nepieskaroties mūsu kopējai vēsturei.

 

Mēs visi jau divdesmit gadus dzīvojam slēpta un nerisināta konflikta zonā, un to var novērst vienīgi ar labo gribu no abām pusēm. Taču tā diemžēl nemitīgi tiek prasīta tikai no Latvijas pamatnācijas.

 

Protams, ir jāatšķir dzinuļi, kas tik daudziem liek spraust pie krūtīm dzelteni brūnās lentītes un doties pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa. Vieniem tā ir gandrīz vai vienīgā iespēja satikt savas identitātes un uzvarētāju sindroma līdziniekus, citiem – vistīrākais politiskais aprēķins, jo šeit iespējams sazvejot vēlētāju balsis. Vēl kādiem tas ir sava veida burziņš. Cittautiešus nav jābeidz uzrunāt, kaut arī tas atgādina zirņu mešanu pret sienu. Valsts nedrīkst izlikties neredzam, no kādām grāmatām krievu skolās Latvijā māca vēsturi. Saziņas līdzekļos daudz biežāk ir jādod vārds tieši tiem cittautiešu jauniešiem, kam acis un sirdis ir atvērtas pret Latviju, kā tas bija ar krievu studentu korporāciju valsts valodas referenduma laikā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+