Patiesi: Kā uz ūdens ilgi apmaldījušies cilvēki izdzīvoja mātes piena un klizmu dēļ 0
Divtūkstošo gadu sākumā Dominikānas Republikā raisījās ekonomiskā krīze, un daudzi bēga uz Puertoriko. Protams, bēgļus tūlīt aizturēja, bet tikai tad, ja viņiem izdevās tur nokļūt. Daudzi ceļotāji pazuda jūrā ceļā no vienas salas uz otru, lai gan starp tām ir tikai 160 kilometri.
Mātes piens izglābj 16 pasažieru dzīvību
Kādā dienā 16 pasažieri samaksāja divas savas mēnešalgas un devās uz Puertoriko. Laiva bija maza, turklāt tai bija bojāts kompass. Starp šiem cilvēkiem bija Faustina Mersedesa, labsirdīga sieviete, kuru tagad sauc par “mazo jūras eņģeli”.
Laiva jūrā apmaldījās, un 12 dienas dreifēja viļņu varā.
Pārtikas krājumi izbeidzās pēc trim dienām.
Ļoti drīz cilvēki sāka ciest no saldūdens trūkuma. Piektajā dreifa dienā viņu organismi jau bija pamatīgi atūdeņojušies. Tad Faustina piedāvāja māsai pazīst savas krūtis. Mājās sievietei bija gadu veca meita, kuru viņa līdz pat aizbraukšanai bija barojusi ar krūts pienu.
Mātes piens izglāba visu pasažieru dzīvības.
Astoņi vīrieši un septiņas sievietes veselu nedēļu barojās ar Faustinas pienu. Lai pabarotu sevi, glābēja pabaroja savu māsu un tā savukārt no savas mutes pabaroja Faustinu. Par laimi, divpadsmitajā dreifa dienā straume iznesa viņus krastā.
Kā klizmas palīdzēja ģimenei 38 dienas izdzīvot okeāna vidū
1971. gadā desmit gadus vecais Nils Robertsons ierosināja doties ceļojumā apkārt pasaulei. Tēvs piekrita, pārdeva ģimenes saimniecību un sagatavojās braucienam ar 13 metrus garo jahtu “Lusetta.” Visa ģimene – māte, tēvs un četri bērni – devās ilgā braucienā no Falmutas (Anglija) uz Galapagu salām.
Sākumā viss gāja diezgan labi. Ģimene ceļoja jau pusotru gadu un gandrīz bija nokļuvusi Centrālamerikā. Bet kādu dienu jahtai uzbruka vaļi un tā sāka grimt. Robertsoni paspēja pārsēsties gumijas laiviņā, bet, novērtējot situāciju, saprata, ka ūdens viņiem palicis desmit dienām un pārtika – vēl mazāk.
Viņi atradās okeāna vidū trauslā laivā. Lai izdzīvotu, viņi pārtaisīja vienu no airiem par šķēpu un medīja bruņurupučus un haizivis. Lai cīnītos ar dehidratāciju, viņi dzēra medījuma asinis.
Kad tas nepalīdzēja, ģimenes māte, kas reiz strādājusi par medmāsu, atrada neparastu risinājumu.
Viņa sāka vākt lietus ūdeni, kāpņu gumijas maliņas pārtaisīja par caurulītēm klizmai un savākto ūdeni ievadīja sev, vīram un bērniem caur anālo atveri. Iedzert lietus ūdeni nebija iespējams, jo kopā ar mirušo dzīvnieku asinīm tas būtu sliktu dūšu izraisošs kokteilis. Toties resnās zarnas spēj absorbēt šķidrumu, tāpēc jūrnieki saņēma ūdeni, izvairoties no saindēšanās un sliktas dūšas.
Tāds viltīgs triks ļāva ģimenei pavadīt okeānā 38 garas dienas, līdz beidzot viņus izglāba japāņu zvejas kuģis.
