Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
27. novembris, 2016
Drukāt

Vilis Daudziņš netic vispārīgām frāzēm. Patiesība ir detaļās (11)

Foto: Valts KleinsFoto: Valts Kleins
Vilis Daudziņš, aktieris

Dzimis 1970. gada 7. novembrī.

Strādājis Daugavpils un Dailes teātrī, kopš 1997. gada – Jaunā Rīgas teātra aktieris.

Saņēmis "Spēlmaņu nakts" balvu Gada aktieris par izrādi "Vectēvs".

Precējies ar aktrisi Zani Daudziņu, ģimenē dēli Kārlis (19) un Matīss (17).

Viens no spilgtākajiem mūsdienu aktieriem. Ne tikai latviešu. VILIS DAUDZIŅŠ. Cilvēks, ar ko ir vienlīdz interesanti gan runāt, gan klusēt. Šoreiz esam izvēlējušies runāt.

Eiropā, arī Latvijā, pieaug neiecietība, naids, aizspriedumi. Vai tas būtu holokausts, deportācijas, okupācija un uzvara pār nacismu vai hibrīdkarš, Krimas aneksija un migrantu krīze – cilvēkiem ir diametrāli pretēji viedokļi. Pirms brīža divi sarunu biedri, viens no otra neatkarīgi, pateica: šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir izvēlējušies dzīvot melnbaltā pasaulē. Vai tev arī ir šāda sajūta?

Nē, man nav. Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir izvēlējušies dzīvot miglā. Neizvērtējot un nenoformulējot, kas ir kas. Jo var jau iztikt, var nenosaukt lietas vārdos – vai tā būtu politika vai jebkura cita joma. Protams, savā ziņā to ir veicinājusi demokrātija un liberālisms, tas, pēc kā tiecāmies, kad tikām vaļā no Padomju Savienības. Nosacītība, kurā viss ir atļauts un viss ir iespējams. Un tā liela daļa cilvēku dzīvo šajā nenosaukto lietu pasaulē. Protams, ir vēl viena daļa, kas dzīvo, identificējot ienaidniekus un draugus. Viņi tos ir noskaidrojuši reizi par visām reizēm, nu tie ir nemainīgi lielumi. Man grūti pateikt, kā ir labāk.

Kad dzīvo diktatūrā, viss ir skaidrs. Ir vadonis, kam jāseko. Un, pat ja tu viņam neseko, pat ja tu esi opozīcijā, arī tad tev ir skaidrs, pret ko tu esi. Tev ir skaidri noteiktas robežas un skaidra izpratne par savu vietu pasaulē un arī par savu nākotni. Ja tu esi cīnītājs, tev ir skaidrs, ka agri vai vēlu tu satiksies ar represīvajiem orgāniem. Ja tu neesi cīnītājs, būsi tāds virtuves politikas bīdītājs, kas šūmēsies draugu lokā, runās pareizos tekstus tur, kur tie jārunā, un, protams, fenderēs valsti, jo galu galā valsts īpašums nav privātīpašums un apzagt “Vefu”, “Radiotehniku”, “Alfu” vai jebkuru citu uzņēmumu ir vienkārši goda jautājums. Tādā veidā tu pat kaut kādā mērā veicini Padomju Savienības sabrukumu.

Diemžēl ieskrējušies cilvēki bija ar to valsts fenderēšanu. Kad iestājās neatkarīgā Latvija, vienalga palika sajūta, ka valsts īpašums nav privātīpašums, un ir ļoti labi, ja ir iespējams valsts īpašumu pārvērst par savu privātīpašumu. Ar to mēs arī iekritām. Sāpīga pieredze. Taču es domāju, ka nevarēja bez tās iztikt. Nu, nevarēja. Varēja droši vien drusciņ mazāk izzagt valsti, drusciņ jēdzīgāk konstruēt mūsu brīvo Latviju, bet es šaubos, vai vispār ir iespējama tāda ideāla pāreja no tās sabiedrības, kādā mēs bijām dzīvojuši piecdesmit gadus, uz šo atvērto, brīvo sabiedrību. Daudzi brīvo Latvju bija iedomājušies kā tādu, nu, ļoti pastorālu ainavu, bet realitāte – tirgus ekonomika, mežonīgā kapitālisma likumi – bija kaut kas pavisam cits.

Mans valstsvīra etalons Mannerheims, kas nevis izzaga, bet pa divi lāgi nosargāja jauno Somijas valsti, bija vienīgais pretinieks, ko esot cienījis Staļins, un vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers neesot uzdrošinājies iebilst. Uz fīrera prasību izdot Somijas ebrejus viņš atbildēja: “Somijā nav ebreju. Pie mums dzīvo tikai somi. Lielākā daļa apmeklē baznīcu, bet ir arī tādi, kas apmeklē sinagogu, taču tas nevar kļūt par iemeslu vajāšanām.” Vai redzi iespēju Latvijā uzbūvēt sabiedrību, kurā, sakot “mēs”, mēs patiešām domātu mūs visus.

Droši vien ir jāpaiet vēl kādam laikam, jānomainās vēl vienai paaudzei. Jo pastāv domāšanas inerce un tradīcijas, kurās mēs esam auguši un auguši ir mūsu vecāki un kas tā vai citādi liek mums rīkoties saskaņā ar pieredzi, kāda mums ir. Multikulturālismam tāpat kā brīvībai ir labās un arī sliktās puses. Pie labajām iezīmēm pieder tas, ka nevis kādas personas izskats, bet domas un darbi var būt pamats mūsu spriedumam par šo cilvēku.

Tavā izrādē “Vectēvs” līdzās pastāv paralēlas pasaules, kas nesaskaras, vismaz divas no tām, nu nekā. “Vectēvā” caur tevi runā vīrs, kam mājās ir nacistu karogs…

… un “Mein Kampf”, bet otram ir Staļina un Ļeņina zīmīgi izdevumi…

…un tas otrs apgalvo, ka nekādu izsūtīšanu nebija un nevajag te muļķības stāstīt. Un vēl caur tevi runā vīrs, kas to visu spēj ieraudzīt no malas. Kas notiek ar tavām simpātijām, attieksmi? Tev kā aktierim taču ir jāspēj atrast attaisnojums un iekšēja motivācija katram no šiem tēliem.

Man visu laiku ir jāsit sev pa pirkstiem, atgādinot, ka nedrīkst būt nekādas manas attieksmes. Aktieris ir sava tēla advokāts – vai tas būtu Žanis Lipke vai Viktors Arājs. Mums var riebties tēls, mēs varam nosodīt šī cilvēka rīcību, bet tik un tā ir jāmēģina saprast motīvus, kas viņam lika to darīt. Kā ir iespējams nogalināt un pat justies zināmā mērā gandarītam, tādam kā pasaules sanitāram? Tāpēc izmeklēšanas periodā man galvenais bija klausīties un mēģināt maksimāli precīzi kopēt gan intonācijas un pauzes, gan domāšanas veidu. Kolīdz esi pieslēdzies cita cilvēka domāšanas veidam, tu vari ļoti tuvu piekļūt viņa dzenuļiem. Protams, neviens tev visu nestāstīs. Arī es tagad tev visu nestāstu. Nav daudz tādu, kam patīk visu izstāstīt.

Un arī tad tas nebūt nebūs viss.

Tieši tā! Tāpat arī šie vīri. Turklāt ir pagājis milzīgs laiks kopš tiem notikumiem, un ir risks…

… ka atmiņas tiek konstruētas?

Jā. Šie vīri konstruē savas atmiņas. Vai ievieto sevi kādos notikumos, kuros nav piedalījušies, vai izdara secinājumus, kas ir secinājumi post factum, nevis viņu toreizējā sajūta. Jo toreiz viņu informācijas lauks bija ārkārtīgi šaurs. Ne plašāks par tranšeju, kurā viņi atradās, vai par to meža biezokni vai bunkuru. Ne plašāks. Pat ja bija radio un vēl kādi ziņu avoti, piemēram, baumas vai kāda interpretācija par to, kas notiek. Tas ir karam raksturīgi, ka neviens īsti nezina, kas tagad notiek, kur mēs tagad esam, kas būs rīt un ko tagad darīt. Taču pēc tam mēs visu brīnišķīgi saprotam. Tāpēc ļoti svarīgi bija noņemt to uzslāņojumu. Cik nu tas vispār ir iespējams. Citreiz to nemaz nevajag darīt, bet tad ir jāļauj skatītājam saprast, ka tas ir uzslāņojums, ka pastāv šie divi līmeņi – reāli piedzīvotais un laika gaitā izveidotais viedoklis par to.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Miglā dzīvo arī daudz aktieru, jo dzer.

  2. Ļoti patika, ka autore pieminēja Mannerheimu un ka viņu CIENĪJA gan Staļins, gan Hitlers!

  3. Paldies Kaparam Znotiņam par sajūtām, ko rada viņa darbs. Cienu aktieri un viņa teātri!

  4. “Man šķiet, ka lielākā daļa cilvēku ir izvēlējušies dzīvot miglā”… 100%

    • Piekrītu – miglā daudziem tīk dzīvot – nav galva jālauza, nav notikumos jāiedziļinās…
      Tā var saskatīt tikai to, ko vēlas saskatīt – ērti taču…

  5. Daudziņš izskatā atgādina Uldi Pūcīti…

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+