Latvijā
Sabiedrība

Luterāņu baznīcā joprojām svarīga vieta ir autoritātēm. Saruna ar teoloģi Daci Balodi 21


Dace Balode
Dace Balode
Foto – Karīna Miezāja

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne, filozofijas doktore, profesore Dace Balode studējusi teoloģiju Rīgā, Bāzelē un Bernē. Pieder Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai.

Kā jums šķiet – vai latviešu reliģiozitāte laika gaitā mainās?

D. Balode: Tā kļūst aizvien daudzveidīgāka, krāsaināka, parādās jaunas reliģiozitātes izpausmes. Nav taisnība tiem, kuri apgalvo – modernajā laikmetā valda neticība, cilvēku garīgie meklējumi izsīkst. Drīzāk otrādi! Bet arī Latvijā varam vērot to pašu tendenci ko citviet Eiropā un Rietumu pasaulē vispār – reliģiozitāte pamazām attālinās no oficiāli atzītām institūcijām, no hierarhiski organizētām konfesiju struktūrām, cilvēkiem aizvien grūtāk sevi identificēt ar kādu no tām.

Jūsu kolēģis Teoloģijas fakultātes profesors Ralfs Kokins kādā intervijā izteicies, citēju: “Ar šausmām redzu, ka atrodamies tādā kā identitātes krīzē. Evaņģēliskie kristieši tagad celebrē garas, nesaprotamas misas, kūpina un klanās, liek uzsvaru uz tērpiem, rituāliem, ārišķībām, piedalās svētceļojumos, apmeklē svētvietas, lūdzas pie svēto kapavietām.”

Vēl viens apliecinājums tam, ka konfesijas meklē jaunas izpausmes formas. Pa daļai to varētu uzskatīt par instinktīvu atbildi uz cilvēku interesēm un vajadzībām. Jautājums ir par ko citu – ja luteriskā baznīca ārējās formās dažkārt sāk mazliet līdzināties katoļiem vai pareizticīgajiem vai tajā joprojām saglabājas protestantiskais, luteriskais garīgais kodols. Ja tas paliek un ir pietiekami stiprs, tad mums nevajadzētu baidīties no dažiem eksperimentiem ar ārējām formām. Manuprāt, viens no būtiskākajiem luterisma kodola elementiem ir tā saucamā vispārīgā priesterība. Princips, ko atrodam Bībelē, uz ko luteriskā baznīca visos laikos norādījusi, proti – katrs no mums ir kā priesteris. Ka tieši individuālais cilvēks ir atbildīgs Dieva priekšā, ka nav vajadzīgs kāds īpašs starpnieks starp cilvēku un Dievu. Protams, ir labi piederēt baznīcai un draudzei, apmeklēt dievkalpojumus, klausīties mācītāja sprediķus. Tomēr par visu svarīgākas ir mūsu personīgās, individuālās attiecības ar Dievu. Vienlaikus tas ir dziļi demokrātisks princips, no kura izaugusi modernās Eiropas sabiedrība. Latvijas reliģiskā un kultūras vide kļūtu nabagāka, ja tajā vairs nebūtu vietas demokrātiskajam protestantismam.

Tagad runāšu kā luterāne, piederīga Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai: manuprāt, tas, ka mūsu baznīcā joprojām svarīga vieta ierādīta autoritātēm, pa daļai sakņojas visas sabiedrības vēsturiskajā mantojumā. Mēs respektējam, cienām autoritātes un labprāt pakļaujamies tām. Dažkārt varbūt par daudz. Joprojām mazliet līdzināmies bērniem, kuri nepietiekami apzinās sevi kā pieaugušus, nobriedušus cilvēkus, kuri paši nespēj uzņemties iniciatīvu un atbildēt par savu rīcību. Joprojām vērojamas spēcīgas ilgas pēc kāda aizbildņa, bezierunu gatavība paklausīt priekšnieka vai saimnieka norādījumiem. Viens piemērs – nupat Latvijas luterāņu baznīcas interneta mājaslapā publicēta laju, tātad ierindas baznīcēnu vēstule, kas saucas “Laju aicinājums LELB garīdzniekiem”. Tajā teikts – “garīdznieku un laju attiecības var pielīdzināt vecāku un bērnu attiecībām”. Lai gan arī esmu lajs, vienkāršs baznīcēns, tas nebūt nenozīmē, ka uztveru mācītājus kā savus vecākus. Luteriskajā baznīcā, atšķirībā no pareizticīgajiem un katoļiem, mācītājs ir tāds pats priesteris kā pārējie draudzes locekļi.

Ziņa, kas pirms neilga laika saviļņoja vismaz daļu Latvijas sabiedrības – Juris Rubenis nolika mācītāja amata krustu. Šim notikumam sekoja piecpadsmit luterāņu mācītāju atklāta vēstule, brīdinājums par, kā viņi paši rakstīja, “potenciāli destruktīviem procesiem mūsu baznīcā”. Kas tad tie varētu būt par procesiem?

Tas, kas izskanējis atklātībā, ir mīlestības trūkums baznīcā – vismaz tā apgalvo paši vēstules autori. Arī neiecietība pret dažādiem viedokļiem. Lai gan neviens nesaka, ka baznīcas vadība kaut kādā ziņā būtu vērsusies pret Rubeni, tomēr netiek slēpts, ka diskusijas amata brāļu starpā bijušas visai asas. Diemžēl vērojama tendence – cilvēkiem pielīmē visādas birkas par “nepareiziem” uzskatiem, kas gandrīz vai automātiski nozīmē “ķecerību” un “neticību”. Un ir tikai saprotams, ka šāda attieksme šķiet sāpīga un grūti panesama.

Viens no pārmetumiem nu jau bijušajam mācītājam Rubenim – viņa sarakstītā grāmata “Viņa un Viņš. Mīlestība. Attiecības. Sekss”. Interesanti – esmu sastapis cilvēkus, kuri nosodīja šo grāmatu, kaut paši to nekad nebija redzējuši, kur nu vēl lasījuši. Tas gan mazliet atgādina padomju laikus. Neesmu lasījis Solžeņicinu, bet zinu, ka viņš ir sliktais!

Patiesībā diskusija ap Rubeņa grāmatu tai pievērsa milzu uzmanību. Bet pats diskusiju raksturs liecina, ka pēdējos gados dažādu uzskatu poli mūsu baznīcā viens no otra attālinās.

Kādā intervijā jūs apgalvojat: “Šobrīd tiek mēģināts uzturēt ticības tīrību, bet šāda rīcība ir raksturīga autoritāriem režīmiem.” Bet kas tad cits mēģinās uzturēt ticības tīrību, ja ne pati baznīca?

Baznīcas uzdevums ir jautāt pēc patiesības. Tas ir arī mūsu, akadēmiķu, pienākums. Tomēr vienmēr jājautā, cik šauri vai plaši patiesība tiek saprasta. Manuprāt, iespējami daudzi uzskati, daudzas patiesības, kas tomēr neiziet no lielā baznīcas patiesības rāmja. No tā nevajadzētu baidīties. Tas ir padomju laiku mantojums, šī gluži vai dzelžainā pārliecība, ka patiesība var būt vien melna vai balta, bez pustoņiem. Kristīgajā teoloģijā viens no patiesības kritērijiem ir mīlestība. Iedomāsimies situāciju, kurā skolotājs klases priekšā pasaka kādam skolēnam – tavs tēvs ir dzērājs. Iespējams, viņam ir taisnība, taču šajos vārdos nav iecietības un mīlestības.

Mēs esam kā aklie, kuri taustās ap ziloni, un katram no mums šis zilonis šķiet citāds. Tieši tā ir ar Dieva meklējumiem, jo katram viņš var atklāties mazliet citādi. Vai esat kādreiz dzirdējuši, cik skaisti skan bišu strops? Tas izklausās pēc brīnišķīgas mūzikas! Līdzīgi ir ar patiesību – tā nav vienas atsevišķas bites dūciens, bet gan vesela stropa radīta sanoņa.

Bet šī patiesības meklēšana radījusi pamatīgu viļņošanos, tajā skaitā arī politiķu vidū. Kā lai citādi iztulko Saeimā virzītos grozījumus likumā par Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu? Vai rosinātie grozījumi nav uzskatāmi par nodrošināšanos pret iespējamu šķelšanos nākotnē?

Šis likums valstiskā līmenī turpina to, kas jau daļēji noteikts luteriskās baznīcas satversmē. Jauns pavērsiens ir tas, ka šajā likumprojektā tiek apgalvots, ka baznīca ir vienīgā tiesiskā mantiniece pirmskara luterāņu baznīcai Latvijā un nekad nav pārtraukusi savu darbību. Pirmais apgalvojums ir vēsturiski, bet otrais – juridiski neprecīzs. Pirmskara baznīca turpināja savu darbu emigrācijā, jo tās arhibīskaps, virsvaldes locekļi un liela daļa mācītāju bija spiesti emigrēt. Bet Latvijā 1946. gadā padomju vara iecēla savu baznīcas vadību un 1948. gadā izmainīja tās Satversmi. Netaisni, bet juridiski tā jau bija cita organizācija. Sāpīgais šajā stāstā ir tas, ka divu māsu, divu baznīcu attiecības ir nonākušas punktā, kur viena mēģina pateikt – tu neesi manu vecāku meita. Savukārt politiķu un baznīcu attiecībās šis ir viens no piemēriem, kur, kā man šķiet, lielas cerības tiek liktas uz to, ka “lielais ticīgo skaits” nākamajās vēlēšanās varētu balsot par noteiktām partijām. Te nu jāsaka – lai kā man pašai gribētos, ka skaitlis “700 000 luterāņu” Latvijā kaut nedaudz būtu saistīts ar realitāti, laikam tomēr jāatzīst, ka citur aprēķinātie ap 40 000 luterāņu būs precīzāks.

Varbūt baznīcas konservatīvisms skaidrojams ar gluži vai instinktīviem stabilitātes meklējumiem mainīgajā pasaulē, ar mēģinājumu sargāt to garīgo mantojumu, kas vēl palicis?

Tas varētu būt viens no skaidrojumiem. Aizvadītajos pārdesmit gados Latvijas sabiedrība piedzīvojusi ļoti straujas pārmaiņas. Neaizmirsīsim, ka padomju okupācijas laikus esam pavadījuši aiz dzelzs aizkara, atrauti no pārējās pasaules. Tagad mūris ir zudis un apkārtējā pasaule pēkšņi atvērusies visā savā krāšņumā un raibumā. Tas, no kā jāmēģina izvairīties – lai bailes no nezināmā un nesaprotamā nepārvēršas spēkā, kas ar mums sāk manipulēt, tai skaitā arī politiski. Šajā manipulācijas spēlē lieliski iederas mīts par “pagrimušo, izvirtušo Eiropu”. Par Krieviju, kas it kā pieturoties pie daudz augstākiem morāles standartiem nekā “sapuvušie Rietumi”. Bet šo apgalvojumu patiesais mērķis ir izolēt Latviju no mūsu sabiedrotajiem, no vienotās Eiropas.

Jūs esat stingri iestājusies par sieviešu ordināciju Latvijas luteriskajā baznīcā.

Joprojām turos pie šīs pārliecības – gan teoloģisku, gan morālu apsvērumu dēļ. Agrīnās kristiešu draudzes pieņēma sava laikmeta sabiedrības paražas, tādēļ sievietei draudzēs pārsvarā bija pakārtota loma. Bet kā šodien mēs varam liegt sievietei kļūt par mācītāju, ja viņa var būt skolotāja, ārste, ministre, Saeimas priekšsēdētāja, pat valsts prezidente? Sabiedrībā sieviete drīkst runāt, bet baznīcā viņai jāklusē? Mani visvairāk iespaidojuši paraugi – sievietes mācītājas, caur kurām arī es esmu mācījusies ticēt. Ja jau pats Dievs caur viņām uzrunā cilvēkus, tad kā gan kāds drīkst teikt – mēs tev neļaujam to darīt?

Daži no mācītāju atklātās vēstules parakstītājiem pievienojušies arī petīcijai, kas aicina Latvijas Saeimu atbalstīt Stambulas konvenciju. Arī jūs esat izteikusi atbalstu šim dokumentam. Tomēr četru Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji ir pilnīgi pretējās domās, turklāt viņiem izdevies savā pusē pārvilkt divas koalīcijas partijas, ZZS un Nacionālo apvienību.

Mēs dzīvojam priekšvēlēšanu laikā. Nav ko brīnīties, ka dažiem politiķiem šķiet – jautājumu, par kuru sabiedrībā notiek debates, labāk atlikt uz vēlāku laiku, “nobāzt augstākos plauktos”. Situācija mazliet atgādina diskusiju ap Jura Rubeņa grāmatu – lasījis neesmu, bet zinu, ka tā ir slikta. Gribētu atgādināt konvencijas pilno nosaukumu: “Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”‘. Tiek kultivēti mīti, ka konvencijas ratifikācija Latvijai atnesīs ģimenisko vērtību sabrukumu. Bet kopš 2011. gada, kad Stambulas konvencija tika pieņemta, Latvijas likumdošana jau tiek veidota saskaņā ar to. Un nekas briesmīgs ar mums nav noticis! Un vai tad Latvijā ir mazāk vardarbības, mazāk izirušu, alkohola un narkotiku izpostītu ģimeņu kā citviet Eiropā? Diemžēl ne, varbūt pat otrādi. Viena no pirmajām valstīm, kas parakstīja un ratificēja Stambulas konvenciju, ir Turcija. Bet tā ir izteikti konservatīva zeme, kur godā tradicionālās vērtības un nav atļautas viendzimuma laulības.

Saistītie raksti

Kāpēc Latvijas universitātē vajadzīga Teoloģijas fakultāte? Varētu rasties jautājums – kāpēc valstī, kur baznīca šķirta no valsts, par nodokļu maksātāju naudu būtu jāgatavo teologi? Turklāt priesterus un mācītājus pie mums taču gatavo arī citas mācību iestādes.

Universitāte ir viens no Eiropas identitātes stūrakmeņiem. Vieta, kur satiekas dabaszinātnes, filozofija, teoloģija un citas disciplīnas, kur tās papildina un padziļina viena otru. Ja mēs, latvieši, sevi uzskatām par kultūras tautu, tad mums jāprot sarunāties ar citām tautām kā līdzīgam ar līdzīgu. Tai skaitā arī par tādām tēmām kā filozofija un reliģija. Vienlaikus mēs, fakultātes mācību spēki, labi apzināmies, ka neviens mūs nav atbrīvojis no pravietiskā pienākuma meklēt patiesību un liecināt par to. Dažkārt mūs par to nemīl, bet tāda nu ir mūsu misija.

LA.lv