Mobilā versija
-2.0°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
27. janvāris, 2017
Drukāt

Patiesība neskan no kanceles. Saruna ar režisori Lauru Grozu-Ķiberi (5)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Dailes teātra Lielajā zālē 3. februārī pirmizrādi piedzīvos Oskara Vailda pasaulslavenā darba “Doriana Greja portrets” iestudējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā. Pirms notikuma runājam par to, kāpēc materiālu savām izrādēm viņa atrod pasaules raudzes literatūrā, par mūsdienu politiku, kas nav mākslas vērta, un teātri, kam nav nacionālu robežu.

– Savulaik, pirms teju desmit gadiem, pirmoreiz ievērojot medijos Lauras Grozas vārdu līdz ar attēlu, ātrumā nospriedu, ka Dailes teātrī ienākusi jauna, apburoša aktrise. Tomēr zinu, ka jūs jau pavisam agri mērķtiecīgi devāties studēt tieši teātra režiju. Vienmēr esmu gribējusi pajautāt – nekad neesat domājusi par aktrises karjeru?

L. Groza-Ķibere: – Lai arī mani absolūti fascinē teātris un režija, man nekad dzīvē nav bijis sapnis nedz par skatuvi, nedz par jebkādu mākslas žanru, kas saistīts ar manis pašas performēšanu. Esmu ļoti introverta pēc dabas. Kultūras akadēmijā aktiermeistarība bija īstas zobu sāpes, jo bija grūti atvērties. Tomēr vajadzība sevi izteikt man vienmēr ir bijusi, un teātris tam ir loģisks piepildījums. Nekad neesmu apšaubījusi profesijas izvēli, jo tajā saņemu gan to, ko vēlos no mākslas, gan dzīves pieredzi. Tagad, kad jūtos stabilāka savā profesijā, manas uzmanības centrā arvien vairāk ir nevis lielais izrādes stāsts, bet, pēdējo izrāžu kontekstā, arvien vairāk eju caur katra aktiera tēlu.

– Jaunie režisori teātrī mēdz ienākt ja ne ar skandālu, tad vismaz ar zināmu dumpīgumu gāzt veco. Arī Laura Groza pēc Bulgakova “Suņa sirds” diplomdarba iestudējuma satrauca prātus ar M. Reivenhila “Shopping & Fucking”. Tomēr tie nebija skandāla meklējumi – jūsu rokrakstā jau tad bija jaušami nopietnu tēmu pieteikumi.

– Dorians Grejs izrādē saka, ka viņš neredz mūsu laikmetā neko nopietnu, bet ar mani ir pretēji – visu redzu pārāk nopietni: gan mūsu laikmetu, gan savu eksistenci tajā. Tas ir veids, kā es saprotu pasauli. Man nav iebildumu pret izklaides žanru, un, ja būtu meistarīgs materiāls, es neatteiktos. Dramaturģiskie materiāli, kas nonāk pie manis, vienmēr ietver kaut kādas nopietnas, eksistenciālas pārdomas. Tāpēc, ka pašai ir kaut kāds diskomforts par to, kā dzīvot – ir daudz neatbildētu jautājumu. Manu izrāžu varoņi ir cilvēki, kas riskē ar liela mēroga zaudējumu un parasti arī zaudē. Tajā redzu kaut kādu dzīves apliecinājumu.

– Mēdeja, “Madama Butterfly”, Frankenšteins, Frīda Kalo, Edīte Piafa, Orvels, Vailds. Nevar nepamanīt “lielos vārdus”, vai tās būtu vēsturiskas personības vai hrestomātiski autori. Netipiski jaunai režisorei mūsdienās, kad teātra materiāls nereti tiek atrasts jebkur, ikdienišķās situācijās, tepat blakus.

– Man vienmēr paticis runāt ar gudrākiem cilvēkiem nekā es, tāpēc izvēlos šādus dramaturgus un autorus. Piemēram, Džordžs Orvels ir viens no pagājušā gadsimta jaudīgākajiem domātājiem, literātiem un māk­sliniekiem. Mazāk domāju, kā kaut ko pateikšu no sevis, bet paņemu materiālu, kas mani interesē, un mēģinu kā medijs to novadīt tālāk – iespējams, jaunajai paaudzei, kas, visdrīzāk, vēl nav nonākusi līdz šo autoru lasīšanai. Mani pilnīgi traku dara tas, ja redzu, ka izvēlas vieglāko ceļu bez pretestības, nepieļaujot domu, ka pirms tevis jau ir radīts kaut kas vērtīgs.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Režisori Dailes teātrī Džilindžers un Groza- Ķibere izpauž savu amoralitāti un būtību . Viņi ir gandarīti ja savu netīrību un amoralitāti var uzvemt citiem. Viņi jūtas pārāki par jebkurām vērtībām, viņiem tās nav saistošas.

  2. Man arī patīk gudrāki cilvēki, tāpēc iešu uz pirmizrādi 🙂

  3. Pretīga sieviete. Viņa jau gatavojas palīdzēt Ķiberam pārņemt cirku. Ministrijā viss jau sakārtots.

  4. Patiesība skan no kanceles, un tikai. Nevajag sevi iedomāties par pasaules nabu, tā sauktā režisorīt! Ir patiesi ļoti jāuzmanās, lai netīšam neaizietu uz kādu šīs “brīnumdarbu”.

Draugiem Facebook Twitter Google+