×
Mobilā versija
Brīdinājums +21°C
Melānija, Imanta
Svētdiena, 19. augusts, 2018
4. jūlijs, 2018
Drukāt

Patiesībā pasaule mūs redz kā lepnu, par sevi pārliecinātu tautu. Saruna ar Aivu Rozenbergu (22)

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Latvijas Institūts ir valsts tiešās pārvaldes iestāde, kas atrodas ārlietu ministra pārraudzībā. Tā darbības mērķis ir mūsu valsts pozitīvas atpazīstamības veicināšana. Šobrīd institūtu vada Aiva Rozenberga. Viņa ir diplomēta filoloģe, studējusi slāvu valodas Latvijas Universitātē, savulaik bijusi Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas un Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas preses sekretāre.

Viens no biežāk lietotajiem vārdiem modernajā latviešu valodā – tēls jeb žargonā “imidžs”. Cilvēki runā par uzņēmuma vai organizācijas tēlu, viņi cenšas mainīt paši savu tēlu, dodas pie friziera un stilista, cenšas tievēt, tetovējas vai staigā uz trenažieru zāli. Jūsu uzdevums ir rūpēties par Latvijas tēlu. Bet vai tas ir viena neliela kolektīva spēkos – lai cik tas arī būtu darbīgs un radošs?

A. Rozenberga: Skan jau grandiozi – Latvijas Institūts. Bet patiesībā esam visai ierobežoti gan līdzekļu, gan cilvēkresursu ziņā. Atliek vien paļauties uz darbinieku entuziasmu. Par tēlu runājot – mēs jau visi cenšamies izskatīties skaisti un pievilcīgi, vēlamies, lai apkārtējie mūs novērtē. Līdzīgi ir ar valstīm, arī tās cenšas veidot pasaulē atpazīstamu, pievilcīgu tēlu. Saprotams, viens pats Latvijas Institūts šo darbu paveikt nevar. Cenšamies strādāt mērķtiecīgi un sistemātiski, taču patiesībā katrs no mums, mūsu darbi un sasniegumi ir daļa no Latvijas tēla. Tāpēc cenšamies stiprināt pilsoniskās diplomātijas spēku. Lai katrs latvietis, lai kur viņš pasaulē arī atrastos, kļūtu par mazu daļiņu no Latvijas Institūta.

Ārzemnieki, kuri pirmo reizi ierodas Latvijā, ir patīkami pārsteigti par mūsu zemi. Daudzi saka – kaut ko tādu negaidījām.

Patiesībā tas ir labāk nekā tad, ja ciemiņi ierodas ar milzīgām cerībām un piedzīvo vilšanos. Sak, bildēs internetā izskatījās smukāk un krāsaināk. Tāpēc ar valsts tēla izskaistināšanu nekādā gadījumā nedrīkst pārcensties. Labāk stāstīt patiesību, pat ja tā ne vienmēr ir glaimojoša.

Viens novērojums ārzemēs – dažkārt var just, ka mums līdzi joprojām velkas okupācijas laiku “šleife”. Tas, ka reiz esam bijuši daļa no Padomju Savienības. Tiesa, par to parasti atceras vien tie, kuri paši nekad nav bijuši Latvijā.

Lai arī mums pašiem brīžiem šķiet, ka esam lieli vaimanātāji un činkstētāji, no ārpuses tā nemaz neizskatās. Patiesībā apkārtējā pasaule mūs redz kā lepnu, par sevi pārliecinātu tautu, kas daudz paveikusi atjaunotās neatkarības gados. Dažkārt citur Centrālajā un Austrumeiropā, bet it sevišķi jau bijušajās padomju republikās dzirdama atsaukšanās uz sūro un grūto pagātni, kas kavējusi attīstību. Savdabīga cietēja tēla veidošana, vienlaikus mēģinot no tā izsist kādu kapitālu. Manuprāt, tas nav pareizi, jo nekalpo valsts un nācijas ilgtermiņa interesēm. Ir jāprot raudzīties uz priekšu. Tāpēc mēs Latvijas Institūtā vienmēr cenšamies uzsvērt, ka Latvija – tā ir zeme Eiropas ziemeļos pie Baltijas jūras. Aicinu arī citus rīkoties līdzīgi. Pie Baltijas jūras, Eiropas ziemeļos – lai šie vārdi mūsos pašos nostiprina sapratni, kas mēs esam un kurp ejam. Arī tādēļ, ka Ziemeļeiropai ir izveidojies sekmīga reģiona tēls.

Ceļojot esmu piedzīvojis brīžus, kad jāskaidro, kur tā Latvija īsti atrodas. Pietiek pateikt – blakus Zviedrijai un Somijai, tad gan viss kļūst skaidrs. Bet kā jūs cenšaties sasniegt cilvēkus, aiznest tiem vēsti par Latviju?

Svarīgākās mērķa auditorijas, pirmkārt, ir ārvalstu žurnālisti, kuri raksta par Latviju. Otrkārt, mūsu diplomātiskās pārstāvniecības ārvalstīs saņem institūta sagatavotos materiālus un izplata tos tālāk. Treškārt, latviešu diaspora. Informatīvos materiālus bez maksas var saņemt ikviens, kurš dodas ceļojumā vai uzņem pie sevis Latvijā ārvalstu viesus. Esam aktīvi sociālajos medijos. Vispirms būtu jāmin facebook.com konts “If you like Latvia, Latvia likes you”, kas latviski skanētu “Ja jums patīk Latvija, jūs patīkat Latvijai”. Tas ir tāds “smukais” medijs, kas iepazīstina pasauli ar mūsu zemi, tradīcijām, dabu, ēdieniem, tūrisma iespējām, ziņo par notikumiem kultūrā un sportā. Pašlaik aktuāli ir Dziesmu un deju svētki. Šī medija latviskais analogs, kas mērķēts globālajam latvietim, saucas “Kaut kas mīļš no Latvijas”. Savukārt tiem, kurus interesē arī notiekošais ekonomikā un politikā, esam izveidojuši “LatvianInstitute” feisbuka un tvitera kontus.

Es pats regulāri tajos ieskatos. Manuprāt, šie mediji visai labi ļauj izjust Latvijas pulsu. Vai jūs cenšaties popularizēt arī Latvijas simtgadi?

Tā ir viena no Latvijas Institūta funkcijām – koordinēt informācijas izplatīšanu ārzemēs par mūsu valsts simtgades atzīmēšanu. Svarīgi ir arī tas, kā tieši mēs par to runājam. Pirmā lieta, kas mums, latviešiem, visur un nemitīgi jāatgādina – Latvija nav postpadomju valsts, kas radās uz PSRS drupām. Latvijas valsts dibināta pirms simts gadiem globālu procesu rezultātā, tajā pašā laikā, kad neatkarību pasludināja citas senas Eiropas tautas. Čehija un Slovākija, kas tolaik bija apvienotas vienā valstī, neatkarību proklamēja 1918. gada 28. oktobrī, Polija – 11. novembrī, Latvija – 18. novembrī. Šie fakti daudziem atver acis – ahā, tātad arī jūs esat daļa no plaša vēsturiska procesa, kas risinājās Eiropā pēc Pirmā pasaules kara. Ka arī mēs esam simtgades valsts. Modernā Austrija gan īpaši nevēlas atcerēties šo laiku, jo vairākas jaunās valstis radās uz Austroungārijas impērijas drupām.

Un tad nāk otrā lieta – nākotne, kādu to redzam, ko varam piedāvāt saviem kaimiņiem, Eiropai un pasaulei. Mēs stāstām par jaunajām tehnoloģijām, par aktīvajiem jaunuzņēmējiem. Nav jau arī melots. Dažādos starptautiskos indeksos, pēc kuriem mēra valsts attīstības pakāpi, Latvija ieņem augstas vietas trīs rādītājos – kultūras izcilībā, dabas bagātībās un ieguldījumā inovācijās, kas tiek rēķinātas uz vienu iedzīvotāju. Savdabīga trīsvienība, kas stāsta par Latvijas šodienu un nākotnes iespējām. Par nākamajiem simts gadiem, kuri stāv priekšā.

Bet vai mēs paši to apzināmies?

Esam organizējuši fokusa grupu diskusijas, kurās piedalījās vietējie latviešu studenti, ārvalstu studenti mūsu augstskolās un valsts iestāžu darbinieki. Centāmies noskaidrot, kā katrs no viņiem redz Latviju. Te nu atklājās visai pārsteidzošas lietas. Izrādās, dažus sasniegumus mēs paši jau uztveram kā pašsaprotamus un tāpēc nemaz tik ļoti nespējam novērtēt. Latviešu jauniešiem ļoti svarīgas izrādījās latviskās zīmes. Viņu izpratnē tās ir skaistas, spēcīgas un nes sev līdzi senas, dziļas zināšanas. Daudzi šīs zīmes izmanto savā ikdienā apģērbā un rotās. Blakus zīmēm tiek minētas arī tautas tradīcijas – Jāņi, Dziesmu svētki. Otra svarīgā lieta – tuvība Latvijas dabai. Arī modernajai jaunatnei daba ir liela vērtība, viņi māk ar to sadzīvot. Saistībā ar dabu daudzi piemin arī garšīgu, veselīgu un ekoloģisku vietējo pārtiku. Trešā svarīgākā lieta, ar ko lepojas jaunieši, – mūsu izcilības sportā un kultūrā.

Kad jautājām ārvalstu studentiem, kas viņiem patīk Latvijā, kā pirmais tika piesaukts plaši pieejamais un ātrais internets. Lieta, ko latviešu jaunieši pat nepiemin. Otrais – labs un relatīvi lēts sabiedriskais transports. Trešais lielais brīnums – skaistā, tīrā daba. Ka tepat Rīgas pievārtē ir meži, ezeri un jūra. Daudzi ir pārsteigti, ka latvieši prot uzvesties dabā, pazīst ārstniecības augus, ogas un sēnes. Savukārt valsts iestāžu darbinieki kā vienu no lielākajiem Latvijas sasniegumiem minēja digitālās iespējas visdažādākajās jomās, “digitālo Latviju”. Otrajā vietā – daba, trešajā – jaunie, radošie uzņēmēji, eksperti, profesionāļi visdažādākajās jomās.

Vai taisnība, ka Rīgai ir pat lielāka atpazīstamība nekā Latvijai?

Tā varētu būt. Latvijas valstij ir simts gadu, Rīgas pilsētai – vairāk nekā astoņi simti. Mūsu galvaspilsēta bija plaši pazīstama jau Hanzas savienības laikos, tāpēc nav brīnums, ka Rīgas vārds ir skanējis ilgāk, dziļāk un tālāk. Paraugieties kartē – Latvija atrodas Baltijas valstu centrā, Rīga ir Latvijas centrā, turklāt tā ir mūsu reģiona lielākā pilsēta.

Napoleons Bonaparts esot teicis – ģeogrāfija ir kā liktenis, no tās neizbēgsi.

Ja jau reiz tā ir, tad mums jāizmanto šīs dabiskās priekšrocības. Rīgas dominēšana gan rada arī problēmas. Dažkārt grūti iestāstīt ārzemju tūristam vai žurnālistam, ka Rīga vēl nav visa Latvija, ka patiesībā ar Rīgu Latvija tikai sākas. Mūzikas mīļotāji vien tagad beidzot sāk atklāt Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles, mākslas draugi pamanījuši Marka Rotko centru Daugavpilī.

Jūs esat arī mediju speciāliste. Pēdējā laikā daudz tiek runāts par viltus ziņām, no tām cietusi arī Latvija. Kā pret tām cīnīties?

Pirmkārt, nenogurstoši vēstīt patiesību. Ja nepieciešams, atkārtot to neskaitāmas reizes. Pastāvēt par sevi, pašapzinīgi iet uz priekšu ar augsti paceltu galvu. Otrkārt, pamatot patiesību ar reāliem piemēriem no dzīves. Ar dzīvu cilvēku stāstiem, tas ir iedarbīgs un pārliecinošs paņēmiens. Treškārt, runāt ne tikai par faktiem un notikumiem, bet arī par politisko, vēsturisko un kulturālo kontekstu, kādā tie radušies. Ceturtkārt, apstrīdēt melus. To dara gan Latvijas vēstniecības ārzemēs, gan individuālie cilvēki. Īpaši pēdējos mēnešos jūtama aktivitāte sociālajos tīklos, to lietotāji izplata brīdinājumus par viltus ziņām un tās ražojošajiem portāliem. Man pašai gan ir sajūta, ka visa pasaule atrodas milzīgu globālu pārmaiņu priekšā, un negaidītie izaicinājumi mediju jomā ir tikai viens no šo pārmaiņu priekšvēstnešiem.

Kā jūs redzat nākamos Latvijas simts?

Esmu optimiste. Tagad, kad vasara jau ir pilnā plaukumā, es latviešus salīdzinātu ar zaļiem, kraukšķīgiem gurķīšiem, ja tēlaini domājam par inovācijām, svaigu un radošu domāšanu. Esam uzņēmuši sevī Latvijas dabas spēku un globālo tehnoloģiju piedāvātās iespējas, turklāt mūs nepārtraukti baro dziļās kultūras saknes. Labs pamats, lai atspertos un droši soļotu tālāk.

Pievienot komentāru

Komentāri (22)

  1. Iz "Ontūna Mazpusāna© arChīva" Atbildēt


    “Jo vairāk (lumpen)sabiedrība attālinās no patiesības, jo vairāk (un lopiski trulāk) tā neieredz tos (normālos cilvēkus), kuri to vēsta.”
    / apt.cit.aut. – Džordžs Orvels /

    =======

    Ir sacīts: “Katra tauta (t.sk. arī latvāņu lumpeņu “titulnācijas” zombiji) ir pelnījusi tādu “valsti” un tādus “vadošos locekļus” (t.i pie valsts / pašvaldoņu SILES trekni rijošus “vienlīdzīgĀKos cūklopus”), kādus tā dabū uz sava kakla un kādiem ļauj sevi iz(tolerēt) visās atverēs, uz riņķi griežot.”

    Un, arī: “Šajā Dieva pasaulē kopumā un, īpaši jau, ar mums pašiem notiek TIKAI un VIENĪGI tas, ko mēs PAŠI pieļaujam. Inerti truli noskatoties, nožēlojami gļēvi “klusējot lupatiņā”, vai pat apzināti uz to “parakstoties” un +/- “aktīvi ņemot dalību” – nav būtiskas atšķirības.”

    =======

    Mediju ziņa (2011.): «Šī pašreizējā valsts ir kā pussprāgusi govs – jo tuvāk sprāgšanai, jo vārgāk tā ar asti var atgaiņāt dundurus», ar šādu “metaforu” esot “nācis klajā “Saules aptiekas” valdes loceklis un “latvijas aptiekāru asociācijas” (LAA) prezidents” G. Belēvičs ( LZP / ZZS jeb “hūtes naftaspāķi” ). «Mums Latvijā katra šīs valsts “augstākās politekonomiskās vadības struktūra” (“valdošās koalīcijas” politekonomisko interešu grupējumu kontrolētā saeima un valdības ministrijas, tā dēvētā “ķēķa tiesu” sistēma, daudzskaitlīgi “neatkarīgie specdienesti” un taml.), tāpat kā jebkura cita valsts pārvaldes vai pašvaldību institūcija, ir prasta SILE, no kuras pierīties un kurai visapkārt spieto aklie dunduri, bet kādreizējie cilvēki, kas degradējas par “politiķiem” vai nonāk šīs valsts un pašvaldību pārvaldas “aparātā” kā “silei pietuvinātie”, kļūst par šādiem aklajiem sūcējiem, vai arī – SISTĒMA viņus izspļauj», esot “paudis uzskatu un norādījis Belēvičs“…
    —–
    .
    “Pār MZ SILES “valsti” – ‘klāra’ debess…”
    ( Iz “Ontūna M.© arChīva”, ‘ANNO’ ~ 03.2007. )
    .
    Pār Muļķu Zemi – kristāldzidra debess,
    Blāv saule, nespodra, virs zaļās zemes,
    Nav Brīnumlaukā “kataklizmu” skarbu ~
    Zin’ savu vietu ‘katrs viens’ un “darbu”…

    Šai “valstī” ‘biedri’ svētā mierā rosās:
    Pa “augsto namu” – “tautas kalpi” knosās,
    Pie varas ‘kloķiem’ – “partkoms” ‘šiverējas’,
    Un “savējie”, kas ‘glumāk ieziepējas’…

    Šeit “viedie” rukšķi “glupo pūli” bradā,
    Kurš pakļāvīgi nīkst, vai sprāgstot badā,
    Un “simtlatnieku” vergu klaušās ‘raujas’,
    Kam ‘piegriežas’ – uz SIB-īrijām aujas.

    Iet miljons ļaužu ikdienā uz ‘šanci’,
    Lai ‘SILES sugai dzīvotos pa glanci’ ~
    Pār VISIEM – debess “VĀKS” ‘pa smuko klājas’,
    Ir katram galva (IT KĀ), rokas, kājas…

    Pār Latv(ĀN)ijas “valsti” = ‘klāra’ debess.
    Šeit nenotiek ne ‘SILES “sēhmu” rebes’,
    Ne “politiku” pērk, ne pārdod “tiesu” ~
    Vien – piesmej Tēvzemi, kā Mātes miesu.

    =======

    oriģinālversijas = “O.M.© blogā”:
    [ CENZĒTS ]
    u.c.

    MUĻĶU, totāli nozombētu LUMPEŅU, bezcerīgi aprobežotu “lojālpatrEJotu”, patoloģiski defektīvu “SILEI pietuvinātu lielāko kretīnu”, klaji PRETLIKUMĪGAS “revolucionārās pārliecības” lopiski trulu zombijfanu, derdzīgi glumu “(p)(ie)līdēju”, nožēlojami gļēvu “kluso mīzēju” un taml. necilu “biogaļas izstrādājumu” zeme SILES “valsts” parodija “eurolatv(ĀN)ija”, XXI gadsimts.

    P.S. Visi “O.M.© arChīvā” fiksētie notikumi ir ienākušies vienīgi Lielp!sānu Pilsoniski Suverēnajā Republikā (LPSR), Ontūna Mazpusāna jurisdikcijā. Visas tēmas, pieminētie personāži, apstākļi u.t.t. ir visīstākie izdomājumi. Interesentiem (t.sk. – privāti) & lietišķai saziņai: ontuns.mazpusans(et)inbox. lv .

    • Tev nav kāds padoms , kā aizvērt Tavas mēslu slūžas ? Piegriezies līdz riebumam ar saviem vecajiem , pieķēzītajiem palagiem !

  2. Man patika Mārtiņa Ķibilda “Atslēgas” līdz vakardien redzētā V.Vīķes Freibergas tendenciozi slavinošā raidījuma. Tagad skaidrs,kādam nolūkam Rozenberga iekārtota Latvijas Institūtā, un kam tāds institūts tērē mūsu naudu. Nepatīk, ka tautu cenšas “vazāt aiz deguna”, un sacīt-“mēs esam lepna tauta”, “mēs esam vareni”! Čigānam ir teiciens:”Kaut tu lepns paliktu!”

  3. NU SKAISTI RAKSTāS UN SKAN ARī BRīNIšķīGI! čau čalotāji…

  4. No visas sirds priecājos, Atbildēt

    ka VVF savu preses sekretāri iekārtoja tik jaukā, mierīgā, nervu sistēmu saudzošā, acīmredzot arī naudīgā darbiņā – organizācijā, par kuras lietderību var tikai minēt. Ne visiem tā veicas!

  5. Blakus Zviedrijai atrodās Somija , blakus Somijai – Krievija ..

  6. Jā, un nabadzīga tauta.

  7. Daudz kas ir galvā, kā paši sevi uztveram un identificējam. Bet Latvijas valstij nav 100 gadu, tādas aplamības šim institūtam nevajadzētu izplatīt, padomju laikos taču nebija Latvijas valsts.

  8. …ja neskaita korupciju, līdz pat ‘banānu’ republikas līmenim. Kur kur pat būvvaldes vai rinda pie ārsta kustas tikai banāna dēļ.

  9. Kārtējais liekezu kantoris. Nodokļu nauda pa vējam.

  10. Patiesībā pasaule bāleļus redz kā noziedzniekus no Austrumeiropas vai krievijas. Un nekā citādi. Daudzi mūs cenšas saukt par lietuviešiem vai poļiem.

    • Nu tad nav ko vazāties apkārt. Dzīvo savā valstī un kop to, nevis pelni pensiju svešajiem, kas, kā tu saki, tevi nenovērtē.

  11. Mēs pat ārzemēs aizbraukuši nejūtamies līdztiesīgi citām tautām. Labs darbs, draudzēšanās ar vietējiem? Nē, ko jūs! Mums lemts ielas slaucīt, gliemežus lasīt un sēnes, un nedod Dievs uzdrīkstēties ko vairāk! Un ārzemēs mēs tikai lētie vergi būsim, un visi mūs nicinās un par līdzvērtīgiem neturēs. Un pat tad, ja smaidīs un laipni runās, vienalga sirdī nicinās… Visi citi būs līdzvērtīgi – poļi, indieši, spāņi, itāļi un ķīnieši, bet latvieši – nekad! Mēs tak bāreņu tauta, bēēēdu manu…
    Mazohisti esam, ne lepna tauta. Tas tā, novērojums.

    • Sen bija laiks saprast, ka nekur nav tik labi kā mājās. Vai tad vēlētos katru āremnieku ņemt par prezidentu! 🙂

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      Es arī uz tevi, bāreni, i skatos kā uz sētnieku vai sēņu lasītāju! Latvijā ir darba pa pilnam! Labi apmaksāti un prestiži, tikai… pašam jābūt vīram ar sev pievienoto vērtību, tas ir, ar labu izglītību un profesionālām prasmēm!
      Bet kā ir īstenībā? Ļoti daudzu “zināšanu” līmenis tiek novērtēts zem 5%(!!!) vai drusku virs tā! Uzskatu, ka 5% cilvēks var iegūt jebkurā disciplīnā pat, ja nekad šo priekšmetu nav mācījies, vienkārši viņš ir izglītots. Piedevām šiem čīkstētājiem un lielajiem neveiksminiekiem nav nekāds profesijas, labākais draugs ir stiprais alus un ātrie kredīti, trūkst uzņēmības un gribēšanas mainīties un ko sasniegt ar ražīgu darbu caur zināšanām! Ja to nespēj pat domās, tad kam tu tāds esi vajadzīgs!? Un te nevajag piesaukt un vainot Latviju, bet katra diena ir jāsāk ar paskatīšanos spogulī un atskatīšanos uz punktiem, ko esi apņēmies konkrētajā dienā paveikt sevis pilnveidošanā. Cik no tiem izpildīji?! Un tikai tad sāc vaimanāt, bet, visticamāk, ka šādi rīkojoties, šī nepieciešamība būs zudusi uz visiem laikiek. Tā, lūk, “apspiestais, nicinātais” tautasbrāl!

      • Redzu ka tu, brīvais luterāni, nesaproti ironiju un vispār tev švaki ar uztveri.

        • Te visiem sūdīgi ar irōnijas saprasšanu , tupa tauta … Tu jau gan esi no pelēkās masas izlauzies gudrinieks ! Nu ko , man prieks par Tevi ! Lasi sēnes un slauki pakaļu ar avīzi , intelekta milzi !

Draugiem Facebook Twitter Google+