Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. marts, 2013
Drukāt

Patiesība un mīti par Jēzus nāvi

Foto - Scanpix un no www.wikipedia.org un www.wikimedia.orgFoto - Scanpix un no www.wikipedia.org un www.wikimedia.org

Vēl sniegs nav paspējis nokust, kad pie durvīm jau klauvē Lieldienas, kas šogad atnākušas agri – jaunā Romas pāvesta Franciska I vadībā kristīgā pasaule tās svētīs nākamajā svētdienā, 31. martā, bet pareizticīgie – 5. maijā.

 

Līdzīgi kā pārējām senajām tautām, arī latviešu gadskārtu ieražu ciklā Lieldienas ieņem īpaši zīmīgu vietu – tās ir Saules svētki, kas vēstī par pavasara iestāšanos un simbolizē auglības, gaismas un dzīvības uzvaru pār tumsu un nāvi.

 

Kopš cilvēces aizvēstures laikiem Lieldienas ir saistītas gan ar dziļiem garīgiem pārdzīvojumiem cilvēku dvēselēs, gan arī ar vislielākajiem pasaules noslēpumiem un būtībā neatminamām vēstures mīklām. Seno civilizāciju pavasara mistēriju centrā bija mūžam mirstošā un atdzimstošā Dieva motīvs, kas tika – sākotnēji ar cilvēku upuriem – izspēlēts noslēpumainā ekstātiskā sakramentā, kurā varēja piedalīties vien izredzētie. Tāpēc par šo seno rituālu norisi daudzos gadījumos var vien minēt, ziņas smeļoties seno autoru sniegtās informācijas drumstalās.

 

Mirstot un mūžam atdzimstot

Zināms, ka, piemēram, senie šumeri auglīgajā Eifratas lejtecē jau pirms pieciem gadu tūkstošiem pavasarī rīkoja mistērijas par godu sava panteona augstākajam dievam Mardukam. Haldiešu virspriestera iemiesots, viņš izredzēto verdzeņu vidū izraudzījās sev dzīvesbiedri, bet pēc tam zeltītajā Marduka templī Bābeles torņa pašā augšā (torņa fundamenta platums sasniedza 90 metrus, un arī torņa augstums bija 90 metri) notika maģiskā izpirkuma laulību ceremonija. Hērodots, kurš torni redzēja ap 458. gadu pirms Kristus, piemin, ka templī atradusies no tīra zelta atlieta Marduka statuja, kas kopā ar troni, kājsoliņu un galdu svērusi 800 talantu (ap 23 700 kg). Dievišķajam pārim bija lemts līdzīgs liktenis kā dabai, kas gadalaiku maiņas ciklos regulāri sevi upurē, lai atkal atdzimtu jaunā auglības vilnī. Kā uzsvēra izcilais rumāņu izcelsmes rakstnieks un reliģiju pētnieks Mirča Eliade, šā rituāla sūtība bija it kā atjaunot Visumu dzīves pretstatu vienotībā, jo bez nāves nav iespējama dzīvība un bez dzīvības – nāve.

Līdzīgs vēstījums bija arī citam šumeru Lieldienu rituālam, Marduka skulptūras priekšā ziedojot vergu, kurš kulta svētku laikā bija izraudzīts par simbolisku valdnieku.

Īpaši nopietni pret šāda veida sakramentiem izturējās senie ēģiptieši, kuriem maģija pašiem ļāva kļūt par nemirstīgiem dieviem – bija tikai jāzina pareizie burvju vārdi. Protestā pret nāvi un alkās pēc mūžīgās dzīvības (tai viņi bija pietuvojušies tik ļoti kā neviena cita senā civilizācija) viņi pavasaros rīkoja pazemes valstības, nāves un atdzimšanas dievam Ozīrisam un viņa dzīvesbiedrei, auglības, ūdens un vēja dievietei Izīdai veltītus maģiskus rituālus.

Tāpat kā saule, kas noriet, lai atkal uzaustu, arī Ozīriss sava brāļa, haosa dieva Seta ļaunprātības dēļ mirst, lai atkal atdzimtu. Viena Ozīrisa mistēriju daļa norisa Nīlas piekrastē paša spēcīgākā maga faraona vadībā, otra – slēpti laju acīm pie tempļiem izvietotajās slepeno zināšanu krātuvēs, un tās gaitā īpaši izredzētajiem tika atklāti slēptākie esamības noslēpumi.

Iedvesmojušies no ēģiptiešiem, senie grieķi (vēlāk – arī romieši, vien citā vārda sauktiem varoņiem galvenajās lomās) pavasarī svinēja tikai iesvētītajiem pieejamās Elevsinas mistērijas, kas bija veltītas auglības dievietei Dēmetrai un viņas meitai, pazemes valstības dieva Aīda nolaupītajai Persefonei. Ar īpašām orgastiskām svinībām – bakhanālijām – bija saistītas orfiskās mistērijas (uzskatīja, ka tās iedibinājis pats Orfejs), kas notika, godinot zemes auglības un vīnkopības dievu Dionīsu viņa mistiskajās mokās, nāvē un atdzimšanā.

Var piekrist antroposofam Rūdolfam Šteineram, kurš rakstījis, ka šo seno pagānisko svētku jēga bija atklāt cilvēkiem patiesību par nāvi un atdzimšanu. Un, kad mūsu ēras pirmajā gadsimtā viņus sasniedza kristiešu vēsts par Dieva dēla Jēzus mokpilno nāvi krustā un atdzimšanu, tā nelikās kaut kas svešs un attālināts no viņu līdzšinējās pieredzes. Var pat teikt – tas, kas ilgu gadu tūkstošu gaitā bija neskaitāmas reizes atkārtojies iesvētīšanas procedūrā, tagad bija kļuvis par vēsturisku faktu.

 

Lieldienas – ik nedēļu

Izsekojot Lieldienu vēsturei gadsimtu dzīlēs, nevaram paiet garām seno jūdu svētkiem Pesah (Pascha – gr. val., tulkojumā “paiet garām”), kurus svin pavasaros, pieminot Vecajā Derībā aprakstīto jūdu tautas atbrīvošanos no ēģiptiešu gūsta. Kristietībā Lieldienu oficiālais nosaukums ir Jēzus Kristus Augšāmcelšanās svētki – Festum resurrectionis Jesu Christi.

Sākotnēji pat Romas kristīgajai baznīcai nebija vienota viedokļa par laiku, kad jāsvin Lieldienas. Kristietības pirmsākumos Jēzus nāvi un augšāmcelšanos atzīmēja ik nedēļu. Piektdiena bija gavēņa diena, kad atcerējās Pestītāja ciešanas, bet svētdiena – prieka diena par viņa atdzimšanu.

Mazāzijas baznīcās kristietību pieņēmušie ebreji ik gadu Lieldienas svinēja reizē ar jūdu Lieldienām, jo gan vieni, gan otri šajā dienā gaidīja Mesijas atnākšanu. Plašāk Lieldienas sāka svinēt 2. gadsimtā, tomēr tieši tad starp Romu un Mazāzijas baznīcām arī izvērsās nebeidzami dogmatiski strīdi par pareizo šo svētku laiku, jo ne jau visiem kristiešiem tos likās pieņemami svinēt reizē ar jūdiem. Diskusijas izbeidza ievērojamais imperators Konstantīns, 325. gadā sasaucot Vispasaules koncilu Nīkejā, kas nolēma, ka Lieldienas svinamas svētdienā pēc pavasara pirmās pilnās mēness fāzes, pieņemot, ka pavasaris iestājas 21. martā. Lieldienu noteikšanai sāka lietot īpašas tabulas un formulas, tā sauktos mūžīgos kalendārus. Vēlākie koncili noteica, ka Lieldienu visagrākais datums var būt 22. martā un visvēlākais 25. aprīlī.

 

Kā atrast brīnumu
SvKapaBazn-scan

Arheologu aprēķini liecina, ka ielas Jeruzalemē, pa kurām 1. gadsimtā staigāja Jēzus, un mūsdienu līdzinieces šķir kultūras slānis aptuveni deviņu metru dziļumā. Tāpēc katrā, kas viesojies Svētajā zemē, raisa apbrīnu tas, kā gan biblisko notikumu vietas var būt noteiktas ar tik lielu precizitāti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savas trīstūkstoš gadu vēstures gaitā Jeruzaleme ir vairākas reizes pilnībā iznīcināta un atkal atjaunota.

Bija pagājuši trīs simti gadu kopš Bībelē aprakstītajiem notikumiem. Pateicoties imperatora Konstantīna 313. gada Milānā izdotajam ediktam par iecietību ticības lietās, kristieši beidzot varēja brīvi uzelpot un gadsimtiem vajātā reliģija pamazām kļuva par valdošo. Nav nejaušība, ka tieši šajā laikā Jeruzalemē sākās nebijusi arheoloģiska rosība. Pietika ar pieciem gadiem, lai, paša imperatora un viņa mātes, svētās Helēnas iedvesmoti, jaunās ticības adepti Palestīnā “atrastu” gandrīz visus objektus, kas tā vai citādi bija saistīti ar Kristus zemes dzīvi.

Kā tas bija iespējams? Izraēliešu reliģijas pētniece Ora Limora raksta, ka Vecajā Derībā aprakstītās svētās vietas vairākumā bija zināmas jau iepriekš un to identifikāciju varēja pamatot ar senām tradīcijām. Kristietībai nostiprinoties, bijušās ebreju svētās vietas dabiskā ceļā kļuva par kristiešu pielūgsmes objektiem. Toties Jaunās Derības notikumi salīdzinājumā bija tikpat jauni, cik pati kristīgā tradīcija, un atmiņas par tiem bija saglabājušās lielākoties vien nostāstos.

No otras puses, iespējams, sava daļa taisnības ir pētniekiem, kuri uzskata – ar Jēzu saistīto vietu atrašanu varēja atvieglot tas, ka pēc Jēzus nāves krustā nākamajos 300 gados romieši bija paraduši savus tempļus būvēt nekur citur kā uz izpostīto jūdu un kristiešu svētvietu drupām. Gluži kā spoguļattēls Konstantīna un viņa mātes dievbijīgās valdnieces Helēnas laikā Jeruzalemē visās šajās vietās drīz tika uzbūvēti grezni tempļi, kam vajadzēja simbolizēt jaunās ticības īstumu un varenību.

Prātus satraucošākā bija Jēzus kapa atklāšana 326. gadā kādā alā zem romiešu dievietes Venēras tempļa paliekām. Par to darbā “Konstantīna dzīve” stāsta Cēzarejas Jevsevijs. Viņš vēsta arī, ka imperators šajā vietā tūlīt licis uzbūvēt greznu katedrāli – Tā Kunga kapa baznīcu, kas vēl mūsdienās Lieldienās ir mērķis tūkstošiem svētceļnieku. Lai gan ticības aksioma neatļauj apšaubīt šā atklājuma īstumu, gadsimtos nav trūcis skeptiķu. Patiesībā jau skaidrs tikai viens – zem Venēras tempļa drupām atrada senus ebreju apbedījumus – iespējams, pat ar mirstīgajām atliekām, kas tūlīt tika kaut kur aizvestas.

Vēlākās leģendas šo stāstu izpušķoja ar niansēm, vēstot, ka līdz ar Jēzus kapu tika atrastas arī naglas, ar kurām viņš sists krustā, un vēl citi ar bibliskajiem notikumiem saistīti priekšmeti. Skepsi rosina arī tas, ka kapenēs visdrīzāk nav bijuši nekādi uzraksti, kas norādītu uz Jēzu, lai gan šāda prakse bijusi parasta ebreju apbedījumos.

Taču vēl 1955. gada arheoloģiskie izrakumi Tā Kunga kapa baznīcas remonta laikā pierādījuši, ka šeit tiešām atradies Venēras templis. Tas gan var būt tikai netiešs pierādījums, tomēr daži arī pieņem, ka atrastajam kapam bijušas kādas īpatnības, kas atbildušas aprakstītajam Bībelē – piemēram, šaurā ieeja, kuras priekšā vajadzējis pieliekties (tā vēsta Lūkas evaņģēlijs 24:12), vai arī tajā atradies sols, uz kura varēja būt guldīts Jēzus pēc krustā sišanas (Mateja evaņģēlijs 16:5). Ir viena lieta, kas tikusi atrasta šajā vietā, un tās fragmenti vēl mūsdienās ir kristiešu lielāko svētumu vidū – Bībelē aprakstītais apaļas formas akmens, kas sedza ieeju Jēzus atdusas vietā. Parasti akmeņi, ar kuriem ebreji bija paraduši bloķēt ieeju apbedījumos, bija kvadrātveida. Tāpēc, iespējams, ka tieši šis akmens bija nostāstos no paaudzes paaudzē nodotā atšķirības zīme, sniedzot pamatu baumām un vēlāk jau stingrai pārliecībai, ka atrasts Jēzus kaps.

Seno autoru darbos var atrast nostāstus par to, kā izskatījies šis akmens. To savās “Pamācībās” piemin jau Jeruzalemes Kirils. Tā kā par akmeni stāsta arī viduslaiku svētceļnieki (piemēram, svētais Vilibalds), var pieņemt, ka tas saglabājās arī pēc 1009. gada, kad Jeruzalemes templi iznīcināja kalifs Alhakims.

Vēlākos gadsimtos nostāsti par Jēzus kapa atrašanu tika bagātināti ar citiem atradumiem, kas tieši saistīti ar Jēzus dzīvi. Viens no ikoniskākajiem – gallu bīskapa Arkulfa 670. gada vēstījums par Jēzus līķautu, ko, Pestītājam augšāmceļoties, no viņa kapavietas paņēmis kāds kristījies ebrejs, gadiem rūpīgi glabājis un mirstot nodevis kā relikviju savam dēlam.

Pēc relikvijām tolaik bija liels pieprasījums – tās vēlējās iegūt savā īpašumā katra kristīgā kopiena. Tādējādi parādījās neskaitāmas naglas no Jēzus krusta, daudzi Svētā krusta fragmenti, Longina šķēpi utt. Relikviju straume plūda arī no Svētās pilsētas uz Konstantinopoli. Beigās to bija tik daudz, ka kristiešu impērijas galvaspilsētā atteicās pieņemt apustuļu Pētera un Pāvila atliekas bez “pilna komplekta”, kurā bija jābūt arī viņu ieslodzījuma ķēdēm un līķautiem.

 

Meklējot Jēzus kapu

JesusKaps-scanJēzus kapa mistērija turpinās arī mūsdienās, jo līdz šim Jeruzalemē arheologiem izdevies atrast ap 900 Bībeles laiku kapu, un uz 71 bijis Pestītāja vārds.

Turpinot ik pa laikam uzjundīt sabiedrības interesi, kanādiešu izcelsmes kinematogrāfists un arheologs Simha Džakoboviči pērn atkal nāca klajā ar jauniem itin kā pierādījumiem, ka viņam jau pirms krietna laika kādā Jeruzalemes kvartālā izdevies atklāt vēsturē senākos kristiešu apbedījumus, turklāt, iespējams, vienā no sarkofāgiem atrodas paša Jēzus Kristus mirstīgās atliekas. Fotogrāfijās var redzēt, ka uz viena sarkofāga attēlota zivs – viens no senākajiem kristietības simboliem, kas tur mutē cilvēka galvu. Pēc Šarlotes universitātes reliģiju vēsturnieka Džeimsa Tebora domām, tas varētu būt Vecās Derības pravietis Jonahs. Savukārt uz otra sarkofāga redzams uzraksts “Dievs, augšāmcelies!”. Lai gan šis apbedījums ar desmit sarkofāgiem un trim galvaskausiem tika atklāts jau 1980. gadā, ceļot kādu dzīvojamo māju Jeruzalemes Talpiotas rajonā, ticīgo pretestības dēļ pētniekiem nav izdevies tikt klāt atradumiem, tāpēc tos fotografēja, izmantojot robotu. Visticamāk, ka apbedījumi tiešām datējami ar laiku līdz jūdu dumpim 70. gadā. Turklāt, tā kā kristiešu kopiena Svētajā zemē toreiz bija ļoti maza, iespējams, ka šajā vietā apglabāts kāds apustulis. Katrā ziņā Džakoboviči nezaudē pārliecību: jaunās nianses vienīgi apstiprina viņa drosmīgo pieņēmumu, ka tieši šajā vietā apglabāti Jēzus un viņa sieva Marija Magdalēna. Skandalozu slavu un ticīgo netīksmi viņš ieguva jau pirms sešiem gadiem, kad kanāls “Discovery” rādīja Džakoboviči kopā ar amerikāņu režisoru Džeimsu Kameronu veidoto filmu “Pazaudētais Jēzus kaps” (The Lost Tomb of Jesus).

Pieņēmums, ka šis varētu būt Jēzus kaps, pirmo reizi izskanēja 1996. gadā BBC dokumentālajā filmā. Džakoboviči gan devās tālāk un mirstīgo atlieku identifikācijā izmantoja modernākās metodes – DNS, statistisko analīzi un patologanatomisko ekspertīzi ieskaitot. Viņš arī apliecina, ka atradums veikts zemē, kas, pēc Bībeles tradīcijas, kādreiz piederējusi Jāzepam no Arimatejas – dižciltīgajam, kurš bija to atvēlējis Jēzus apglabāšanai.

 

Apšaubot augšāmcelšanās brīnumu

Netrūkst arī citu dīvainu atklājumu un paziņojumu, kas saistīti ar Jēzus vārdu. Kāds Izraēlas zemnieks pirms diviem gadiem Britu muzeja zinātniekiem nodemonstrēja senas pirmo kristiešu grāmatas ar svētajiem tekstiem, kas sastāv no svina lapām, sastiprinātām metāla gredzeniem. Rūpīgāk ieskatoties, kādā lapā esot iegravēts Jēzus Kristus trīsdimensiju attēls. Īpašnieks apgalvo, ka saņēmis šīs grāmatas mantojumā no tēva, kurš tās atradis kādā alā netālu no Masada kalna. Lai gan atraduma rūpīga zinātniskā analīze noris vēl šobrīd, zinātnieki jau secinājuši, ka lapu korozijas pakāpe apmēram atbilstot diviem tūkstošiem gadu sausā klimatā.

Kristus augšāmcelšanās brīnuma realitāte gadsimtiem bijusi un joprojām ir viens no kristīgās ētikas pamatpostulātiem. Tomēr jau kopš 18. gadsimta kriticisma uzplūdiem cilvēku prātos laiku pa laikam atrodas kāds, kas meklē tam dabisku izskaidrojumu. Izskanējušas versijas, ka Kristus pie krusta neesot gājis bojā, bet gan atradies dziļā bezsamaņā un pēc tam atguvies; ka Poncijs Pilāts tīšām licis Longinam durt tā, lai neskartu dzīvībai svarīgus orgānus. Senākajās svētbildēs esot redzams, ka pēc dūriena krūtīs Kristus asinis tek no labās nevis kreisās puses, un tas nozīmējot, ka dūriens nebija virzīts sirdī. Pēc tam Pilāts esot atvedis pie Jēzus labākos ārstus un uzņēmis viņu savā pilī. Citi izteikuši pieņēmumu par masveida halucinācijām viņa mācekļu vidū; ka viņi varbūt sajaukuši kapus vai varbūt pat kāds nolaupījis Skolotāja mirstīgās atliekas.

Vācu rakstnieks Holgers Kerstens ir to vidū, kuriem Kristus dzīves tēma kļuvusi par regulāru ienākumu avotu. Vienā no pēdējām grāmatām viņš, citējot daudzus austrumu avotus un arī apokrifiskos evaņģēlijus, cenšas pierādīt jau iepriekš izskanējušo teoriju, ka dzīves pēdējos gadus Jēzus pavadījis Indijā, kur bijis pazīstams kā pravietis Isa un apglabāts Kašmirā.

Kerstens arī uzskata, ka vēl pirms savas pirmās misijas Tuvajos Austrumos (šādi autors izskaidro 18 gadus, kuru piepildījumu it kā neapgaismo oficiālā Jēzus biogrāfijas versija) Kristus varēja būt apguvis budisma mācību Ēģiptē, uz kurieni aizbēga viņa ģimene, glābjoties no ķēniņa Hēroda vajāšanām. Jāpiebilst, ka pastāv arī tikpat neapstiprināta versija, ka Jēzus pēdējos gadus pavadījis Japānā.

Līdzīgi kā par daudziem citiem vēsturiskiem notikumiem, arī par Kristus nāvi pavisam murgainu ideju paudis skandalozais vēstures “reformators” no Maskavas Zinātņu akadēmijas Anatolijs Fomenko. Pēc viņa “jaunās hronoloģijas”, Jēzus Kristus, ar kura dzimšanu pēc kristiešu laika skaitīšanas sistēmas sākas mūsu ēra, dzimis 1053. gadā un ticis sists krustā 1085. gadā Jaunajā Romā – Bizantijas impērijas galvaspilsētā, kuras vēsturiskās ēnas ir arī Jeruzaleme un Troja. Pēc Fomenko teorijas, Jēzu būtu pareizi identificēt ar ievērojamo viduslaiku Romas pāvestu Gregoru VII, kurš bija pazīstams arī kā Hildebrands no Klinī.

 

5. aprīlī četros pēcpusdienā…

Lai gan no Bībelē aprakstītajiem notikumiem mūs šķir jau gadu tūkstoši, balstoties sarežģītos matemātiskos aprēķinos un vēsturiskajās analoģijās, zinātnieki tomēr spējuši tos datēt ar apbrīnojamu precizitāti. Jau kopš Romas pāvesta arhivāra Dionīsija Mazā laikiem 6. gadsimtā vislielākos strīdus raisījis jautājums par Kristus dzimšanu. Dionīsijs to bija datējis ar mūsu ēras 1. gadu. Mūsdienās gan pētnieki aizvien vairāk sliecas domāt, ka Jēzus dzimis starplaikā no 12. gada pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 4. gadam, turklāt daži uzdrīkstas teikt vēl precīzāk – tas noticis 12. gadā pirms mūsu ēras, turklāt septembra sākumā (līdz 7. septembrim). 29. gada sākumā Jēzus ticis kristīts, bet pēc tam sācis savu mācību izplatīt visā Palestīnā. Vai tikpat precīzi var datēt arī, kad Jēzu sita krustā? Izrādās – var. Pēc vienas versijas, Jēzus svinīgi ieradies Jeruzalemē 31. gada 20. martā. 22. martā viņš ar apustuļiem piedalījies Svētajā vakarēdienā, naktī uz 22. martu ticis sagūstīts, bet piektdien, 23. martā, sists krustā.

Ar citu šo notikumu datējumu pirms kāda laika nāca klajā Rumānijas Nacionālas observatorijas zinātnieki. Pēc viņu aprēķiniem, Jēzus ticis sists krustā 33. gada 3. aprīlī aptuveni trijos dienā, bet augšāmcelšanās notikusi 5. aprīlī četros pēcpusdienā.

“Ticu tāpēc, ka absurdi,” 3. gadsimtā teicis agrās kristietības teologs un rakstnieks Kvints Septīmijs Florenss Tertulians. Patiešām – neiespējami rast pierādījumus kaut kam tik netveramam kā ticība. Bet vai gan ir nepieciešams pierādīt brīnumu?

 

Lieldienas kristīgajā tradīcijā

Lieldienas ievada Klusā nedēļa (vācu valodā Stille Woche) – 40 dienas ilgušā Lielā gavēņa kulminācijas brīdis, kurā piemin Kristus ciešanas un nāvi. Klusajā nedēļā ietilpst Pūpolu svētdiena, Zaļā ceturtdiena un Lielā piektdiena (jeb Lielā piekta), Klusā sestdiena un Lieldienas. Pūpolu svētdiena ir Palmu svētdienas latviskojums, kad Jēzus Kristus svētdienā pirms Lieldienām kā pravietis uz ēzeļa iejājis Jeruzalemē un cilvēki sagaidījuši viņu kā Mesiju, kaisīdami viņa priekšā uz ceļa palmu zarus. Zaļajā ceturtdienā Jēzus Kristus, pēdējo reizi vakariņodams kopā ar divpadsmit mācekļiem, noturējis Svēto vakarēdienu. Lielā piektdiena ir Jēzus Kristus krustā sišanas un nāves piemiņas diena. Pašas Lieldienas ir Kristus augšāmcelšanās diena.

 

Kā Lieldienas svinēja viduslaikos

Arī viduslaiku Eiropā Lieldienu laikā rīkoja mistērijas – tikai nu tās bija visiem pieejamas krāšņas reliģiska satura izrādes, kurās aktieri atainoja Jēzus dzīves gājumu, upuri un augšāmcelšanos. Zināms, ka Francijā jau izsenis pastāvēja tradīcija rīkot Kristus dzimšanas un atdzimšanas svētkus. Arī Rīgā kopš 13. gadsimta notika Lieldienu mistērijas, kuras mēdza izpildīt dažādās pilsētas vietās. Mistēriju laikā (no trim līdz pat 40 dienām) pilsētas dzīve it kā pamira – visi veikali bija slēgti, ielas norobežotas ar ķēdēm. Interesanti, ka, piemēram, 18. gadsimtā brāļu draudžu (hernhūtiešu) locekļi rīkoja Lieldienu dievkalpojumus kapsētā, saulei lecot.

 

Kad svinēsim Lieldienas

Gads Katoļi Pareizticīgie
2013. 31. marts 5. maijs
2014. 20. aprīlī 20. aprīlī
2015. 5. aprīlī 12. aprīlī
2016. 27. martā 1. maijā
2017. 16. aprīlī 16. aprīlī

 

 

 

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Pēc sakāves referendumā no amata atkāpjas Itālijas premjers RenciItālijas premjerministrs Mateo Renci paziņojis par atkāpšanos no amata, kas seko pēc tam, kad svētdien notikušajā referendumā tika noraidītas viņa vadītās valdības
Draugiem Facebook Twitter Google+