Latvijā
Sabiedrība

Patiesība vienmēr uzvar. Intervija ar Ingrīdu Meierovicu 16

Foto-Valdis Semjonovs

Žurnāliste, politiķa Gunāra Meierovica dzīvesbiedre INGRĪDA MEIEROVICA studējusi romāņu valodas un politoloģiju Sidnejas universitātē Austrālijā. Laikā no 1983. līdz 1994. gadam strādājusi radiostacijā “Brīvā Eiropa” Minhenē Vācijā, tad pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.

Es labi atceros, ka pirmo reizi jūs un Gunāru Meierovicu sastapu 1991. gadā Vācijā, Minsteres Latviešu centrā. Citstarp jūs tolaik minējāt, ka jau ilgus gadus strādājot “Radio Brīvā Eiropa” latviešu nodaļā. Man tas bija liels pārsteigums, jo šo radiostaciju klausījos gan skolas, gan studiju laikā, bet jūsu uzvārdu tā arī nekad netiku izdzirdējis…

I. Meierovica: Nav jau nekāds brīnums, jo tolaik mēs strādājām ar pieņemtiem segvārdiem. Mans “ētera vārds” bija Sarma Kadiķe. Tas tika darīts tādēļ, lai kaut nedaudz jauktu pēdas padomju varas iestādēm un pasargātu radus Latvijā. Kaut gan Maskavā un okupētajā Rīgā jau tāpat visu zināja. Kad 1990. gadā mēs ar Gunāru gribējām braukt uz Dziesmu svētkiem Rīgā, uz kuriem mūs uzaicināja Raimonds Pauls, padomju vēstniecībā Bonnā man burtiski atmeta atpakaļ vīzai iesniegtos dokumentus ar atzīmi – “nav mērķtiecīgi”. Savukārt Gunārs, kurš tolaik vadīja PBLA (Pasaules brīvo latviešu apvienība. – J. L.) valdi, vīzu saņēma. Viņš bija sašutis: “Iznāk, ka tu, kas strādā radio, esi padomju sistēmai bīstamāka nekā es, kurš vada lielāko trimdas organizāciju!” Tas nu tā pa jokam. Bet, nopietni runājot, kamēr Gunārs Dziesmu svētku koncertu izbaudīja Mežaparka estrādē, es to raudādama klausījos radio Minhenē.

Jūs bijāt radio pašā interesantākajā laikā…

Viss sākās ar to, ka cits pēc cita aizgāja Padomju Savienības vadītāji. Pie varas nāca Mihails Gorbačovs ar savu pārbūves un atklātības politiku, kas pavēra ceļu atmodai Latvijā un valstiskās neatkarības atgūšanai. Arī “Radio Brīvā Eiropa” latviešu redakcija atradās vēsturisko notikumu epicentrā, pašā viesuļvētras acī. Gaiss burtiski virmoja, pie mums saplūda informācija no visas pasaules – Latvijas, Padomju Savienības, Eiropas, Amerikas. Gunārs labi saprata, ka lietas izšķiras šajā okeāna pusē, un pēc viņa iniciatīvas PBLA aktivitātes no Amerikas pamazām pārcēlās uz Eiropu – vispirms ar informācijas biroju Minsterē, vēlāk tika izveidots PBLA Rīgas birojs, kas darbojas vēl šodien. Pareizs gājiens īstajā laikā!

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Savulaik latviešu redakcijas pārcelšanās no “Radio Brīvība” uz “Radio Brīvā Eiropa” man likās vien rituāls bez praktiskas nozīmes. Tomēr tas izrādījās gluži vai pravietisks…

“Radio Brīvība” raidīja Padomju Savienības tautu valodās. Ar šo, kā vēlāk izrādījās, tālredzīgo politisko soli radiostacijas vadība vēlējās uzsvērt, ka Baltijas valstis nekad nav bijušas Padomju Savienības sastāvdaļa.

Vēl kāda atmiņa no bērnu dienām – dažas radiostacijas netika traucētas. Britu BBC vai vācu “Deutsche Welle” krievu raidījumi netika traucēti, pat “Amerikas balsi” slāpēja tikai epizodiski. Turpretim “Radio Brīvība”, kā toreiz mēdza teikt, “zāģēja” nepārtraukti. Kāpēc?

Jo mūsu fokuss bija pavisam cits. “Amerikas balss” daudz runāja par kultūru, mūzikas jaunumiem, zinātni un tehnoloģijām, bet mēs vairāk pievērsāmies politikai. Arī tam, kas notiek Padomju Savienībā un okupētajā Latvijā. Mēs nebaidījāmies saukt lietas īstajos vārdos, un tas acīmredzot dažiem nepatika.

Ja man šodien vajadzētu atbildēt uz jautājumu, kur slēpās “Radio Brīvā Eiropa” spēks, es teiktu – patiesībā. Bet šodien, moderno mediju laikmetā, arī meliem, tā saucamajām viltus ziņām piemīt milzīgs spēks.

Visa “Radio Brīvā Eiropa” būtība bija cīņa ar Padomju Savienības izplatītajiem meliem. Ziņas, kas nāca no Maskavas, bija propaganda, kuru vajadzēja lasīt “starp rindām”. Starp citu, to visai labi prata cilvēki Latvijā. Savukārt Rietumos bija vesela zinātne – kremlinoloģija, kas par notiekošo padomju sistēmas varas gaiteņos sprieda arī pēc vadošo amatpersonu fotogrāfijām – kur katrs stāv, cik tuvu “ģensekam”, kurš tiek retušēts.

“Radio Brīvā Eiropa” ētiskie standarti bija visai augsti. Informācijai, kuru pārraidījām, vajadzēja sameklēt vismaz divus objektīvus, neatkarīgus avotus. Tikai tad ziņu varēja “laist gaisā”. Nedrīkstēja izmantot neapstiprinātas, anonīmas, no malas piespēlētas baumu ziņas.

Šodien tas būtu īsts luksuss!

Tehnoloģiju iespējas ir neiedomājamas, tām grūti izsekot līdzi. Tomēr visa pamatā ir tas, ko mēs ieliekam informācijas nesējā, vienalga, vai tā būtu avīze, radio, televīzija vai internets. Un te sākas problēmas. Viena no moderno laiku mediju iezīmēm ir atbildības zudums. Agrāk bija tā – cilvēks uzraksta rakstu un parakstās ar savu vārdu, tas tiek nodrukāts avīzē, kurai ir adrese, redaktori un īpašnieki. Piemēram – jūs šobrīd intervējat mani. Mēs abi esam atbildīgi par vārdiem, kas tiks publicēti avīzē. Tagad tā visa vairs nav, interneta komentāros katrs var publicēt visu, kas vien ienāk prātā, apzinātus melus un dezinformāciju ieskaitot. Daudz kas notiek pilnīgi anonīmi, autori ne par ko neatbild.

Bet tas nozīmē arī to, ka tāda profesija kā žurnālists ir ja ne degradējusies, tad piedzīvojusi milzīgas izmaiņas. Tagad katrs, publicējot internetā rak
stus, fotogrāfijas un video, var ne tikai komentēt, novērot, atmaskot, bet arī nozākāt un apmelot. Kā pret to cīnīties?

Izskatās, ka šī pretimstāvēšana jau pacēlusies gluži vai mistiskā līmenī – kā labā un ļaunā cīņa. Cilvēki ir apmulsuši, nesaprotot, kā pret šo melu mašinēriju cīnīties, īstas atbildes tam pagaidām vēl nav. Turklāt līdz ar interneta ienākšanu mūsu dzīvē mainījies veids, kā cilvēki uztver un analizē informāciju, proti, viņi to dara ļoti nekritiski. Tāpēc tik svarīga ir sabiedrības izglītošana, skolā jau no bērna kājas jāmāca spēja analītiski, loģiski un kritiski spriest. Diemžēl cilvēki aizvien mazāk lasa nopietnu presi, arī grāmatas tiek atvērtas aizvien retāk. Tie visi ir savstarpēji saistīti procesi. Vēl kāda parādība, ko veicinājuši sociālie tīkli, ir narcisisms, izrādīšanās, slimīga sevis izpaušana. Ar to aizraujas pat bērni, sūtot viens otram savas bildītes. Nav brīnums, ka, nemitīgi sazinoties un izrādoties, grāmatai neatliek laika.

Saka jau, ka narcisisms pastāvējis visos laikos, vienīgi šodien tehnoloģijas tam ļauj izpausties planetārā mērogā – gan pārnestā, gan tiešā nozīmē.

Patiesībā narcisisms nav jāmeklē tālu, tas izpaužas visās dzīves jomās. Paraudzīsimies kaut vai uz reklāmas industriju, kas iedrošinājusi cilvēkus neuzmanīgi ņemt ātros kredītus. Daudzi ir uzķērušies uz šī spožā āķa. Te savienojas viss – modernie mediji, no vienas puses, un vēlme dzīvot labi un tūlīt uz aizņemtas naudas rēķina, nepadomājot par sekām, no otras puses. Iekrīt cilvēki, kuri patiesībā vismazāk to var atļauties. Diemžēl modernajā sabiedrībā, un tas nav raksturīgs tikai Latvijai vien, par cilvēku pirmām kārtām spriež pēc tā, cik viņam ir naudas. Nevis pēc tā, ko viņš prot, ko sasniedzis savā dzīvē, cik viņš ir gudrs, taisnīgs, labsirdīgs, dāsns vai cēlsirdīgs, bet gan – cik viņam naudas, kas viņam pieder. Un vairs pat nav svarīgi, kā mēs pie šīs naudas esam tikuši.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Jūs esat nodibinājusi īpašu Gunāra Meierovica piemiņas stipendiju. Kā tai veicas?

Stipendijas pamatā ir Gunāra īpašums, daļa no Zūru muižas netālu no Piltenes, ko Latvijas valsts savulaik uzdāvināja Zigfrīda Meierovica atraitnei. Pēc neatkarības atjaunošanas īpašumu atguva trīs Meierovica bērni – meita Rute, dēli Helmuts un Gunārs. Savukārt jau pēc Gunāra nāves sev pienākošos mantojuma daļu es uzdāvināju Vītolu fondam, kurš to pārdeva un no iegūtā kapitāla izveidoja Gunāra Meierovica vārdā nosaukto stipendiju. Patlaban to saņem meitene, kura studē somugru valodas.

Pagājuši desmit gadi, kopš Gunāra Meierovica vairs nav mūsu vidū. Kā jūs domājat – ja viņš būtu dzīvs, kas mūsdienu Latvijā viņu visvairāk būtu iepriecinājis un kas sarūgtinājis?

Gunārs būtu ļoti gandarīts par to, ka mēs atrodamies nu jau visās svarīgākajās Rietumu drošības, politiskajās un saimnieciskajās struktūrās – NATO, ES, Šengenas zonā, eirozonā. Pati par sevi, vienatnē Latvija šodien nevar pastāvēt, mēs būtu pazuduši. Bet viņu ļoti būtu sarūgtinājusi cilvēku nu jau gluži vai masveidīgā aizbraukšana. Mūsu paaudzei tā ir gluži vai nesaprotama lieta – kā ar tik vieglu roku var pamest Latviju. Nav jau tā, ka šeit nav nekādu iespēju veidot dzīvi. Protams, vecajās labklājības valstīs algas ir lielākas, sociālais nodrošinājums dāsnāks. Bet tā tomēr nav Latvija! Es dažkārt iztēlojos mūsu zemi pēc Pirmā pasaules kara – izpostītu, rūpnīcas izvestas uz Krieviju, daudzi dzīvo zemnīcās. Bet tolaik cilvēki nevis brauca prom, bet atgriezās! Un viņi bija apņēmīgi, enerģiski, spēkpilni, lepni par to, ka mums ir sava valsts, kas jāceļ un jāveido.

Citstarp aizbraukšana nes sev līdzi kādu īpašu nelaimi – saraustītas, sadalītas, pat izjauktas ģimenes. Turpinās process, kas Latvijā iesākās pirms gadiem simts ar revolūcijām, kariem, represijām, izsūtīšanām un emigrācijām. Tā tiek ārdītas saknes, bez kurām tautai grūti, pat neiespējami atjaunoties. Un arī te izpaužas jau pieminētais narcisms – viegla dzīve šodien un tagad, bez nopietnām saistītām, atbildības un tātad bez tālākas nākotnes perspektīvas. Sametamies kopā, bišķi padzīvojam kā pāris, apnīk – šķiramies un meklējam nākamos, kā tagad mēdz teikt, partnerus.

Mani pašu uztrauc vēl kāda šodienas Latvijā vērojama parādība, proti, ka vienīgā atbilde uz problēmu tiek saskatīta vecā sagāšanā un ārdīšanā, ka atbildīgās amatpersonas ir nekavējoties jāatlaiž un jāsoda. Bet varbūt cilvēkam būtu jāatļauj kādu laiku pastrādāt, pierādīt sevi, vienalga, politikā vai citās jomās. Kolīdz cilvēks nonāk atbildīgā amatā, viņš daudzu acīs automātiski pārvēršas par blēdi un krāpnieku.

Bet šodienas Amerika? Mēģinājumi apsūdzēt, pat gāzt Trampu? Viņš var patikt vai nepatikt, bet arī viņam būtu jāļauj strādāt. Turklāt Latvijai varas nestabilitāte Vašingtonā nepavisam nav vajadzīga.

No Latvijas valsts interešu viedokļa raugoties, mums ir jāsadarbojas ar jebkuru Amerikas prezidentu. Tomēr, manuprāt, Tramps ir visai īpašs gadījums. Cilvēks, kas šo patiesi vareno valsti padara par apsmiekla objektu, kuram nav nekādu zināšanu politikā vai vēsturē, kurš lepojas ar to, ka mūžā izlasījis vienu vienīgu grāmatu – savējo. Narcisma, par kuru mēs šodien runājam, augstākā izpausme. Tāpēc Tramps joprojām ir mīkla, pasaules politiķi nesaprot, kā ar viņu sarunāties. Nebijis bezprecedenta gadījums.

Vēl viens pierādījums tam, ka pasaule atrodas turbulences laikmetā. Tramps jau ir tikai viena no tā izpausmēm. Izskatās, ka mūs sagaida sarežģīti laiki.

Jā, turklāt mazi “trampiņi” jau ir tepat blakus – Erdogans Turcijā, Orbans Ungārijā, arī vairāki Polijas vadošie politiķi. Es gan vienmēr esmu dzīvojusi ar pārliecību, ka patiesība galu galā uzvar, un tas dod cerību.

LA.lv