Mobilā versija
+5.0°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
27. jūnijs, 2017
Drukāt

Patiesības šautriņas (1)

Publicitātes (Dainas Geidmanes) fotoPublicitātes (Dainas Geidmanes) foto

Vispārliecinošākais idejiskais pamatojums atrasts tiem tēliem, kas saistīti ar 21. gadsimtā aktuālajām tēmām – liekulību, varas un naudaskāri, kas saēdusi cilvēcību. Perfekti izstrādāts skatuviskais veidols, piemēram, atrasts Intara Rešetina Gūperam un Ievas Segliņas Mejai. Centrā – Rēzijas Kalniņas harismātiski spēlētā pļāpīgā, patiesību uzzināt gribošā kaķene Megija.

Lauras Grozas-Ķiberes izvēle iestudēt vienu no slavenākajām amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa lugām “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” ir loģisks turpinājums režisores pēdējā laika repertuāram, pētot cilvēka dabas psiholoģiju. Viljamsa dramaturģijā savijas vairākas universālas, spēcīgas tēmas (vientulība, seksualitāte, nāve, liekulība 
u. tml.) un sarežģīti, dziļi tēloti varoņu raksturi, piedāvājot potenciāli aizraujošu intelektuālu un emocionālu attiecību rēbusu.

“Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” būtībā ir kādas vidusmēra amerikāņu ģimenes iekšējo konfliktu detektīvs – un arī izrādē skatītājam dota iespēja meklēt savas atbildes uz dažādiem jautājumiem, kaut gan brīžiem pašu jautājumu būtība šķiet drusku novecojusi. Lugas sarakstīšanas brīdī tēma par pārtikuša plantatora ģimenes priekšzīmīgo seju sabiedrībā, bet patieso situāciju ģimenes iekšienē – vienam dēlam slīg­stot alkoholismā un cenšoties apspiest vai slēpt savu homoseksuālismu, bet otram vāji maskējot vēlmi sagrābt savās rokās no vēža mirstošā tēva darījumus – savam laikam (20. gadsimta 50. gadiem) bija neapšaubāmi drosmīga un novatoriska. Dailes teātra iestudējums vairākos aspektos tomēr nepārkāpj vispārzināmu klišeju līmeni.

Viljamsa būvētā tēlu sistēma piedāvā vairākus galvenos varoņus atkarībā no tā, kuru no lugas konfliktiem izceļ kā galveno. Lauru Grozu-Ķiberi izrādē, šķiet, galvenokārt interesējusi laulības un vientulības tēma – ne velti skatuves centrā novietota gulta kā tieša un simboliska vieta vīrieša un sievietes attiecību risināšanai. Rēzijas Kalniņas harismātiski spēlētā pļāpīgā, patiesību uzzināt gribošā kaķene Megija un Laura Dzelzīša introvertais Briks gan ārējā, gan iekšējā būtībā ir pretmeti. Megija aiz ārējās hiperaktivitātes slēpj pieaugošo nogurumu cīnīties ar vīru, kurš pret viņu ir vienaldzīgs, bet Briks šķiet ieslodzīts paša būvētā krātiņā (precīza ir mākslinieka -8 radītā skatuves telpa – indīgi rozā guļamistaba, kas atgādina psihiatriskās klīnikas palātu). Taču šis pāra konflikts drīz vien sāk rotēt uz vietas. Laura Dzelzīša aktierspēlē redzams intensīvs iekšējais process, taču tā arī neizdodas saprast, kas īsti ir Briks – homoseksuālis, kurš to cenšas noslēpt pats no sevis un ģimenes, vai gluži vienkārši apburtajā lokā nonācis cilvēks, kurš nespēj panest dzīves nestos triecienus un aizmiršanos meklē alkoholā. Tomēr 21. gadsimtā šis jautājums a priori vairs nešķiet problemātisks, tādēļ daudz interesantākas šķiet citas lugā ierakstītās tēmas, kurām izrādē diemžēl atvēlēta perifēra vieta.

Pamazām Brika un Megijas apdzīvotā intīmā telpa kļūst publiska – gan fiziskā nozīmē guļamistabā nelūgtai ielaužoties pārējai ģimenei, gan abu laulības problēmas padarot par kolektīvu apspriešanas objektu, kas domino efektā parauj līdzi arī citus noslēpumus. Izrādes lūzuma brīdī, kad neizbēgami krīt maskas ģimenes locekļu savstarpējās attiecībās, tēlotu pieklājību nomainot ar patiesības šautriņām, ar blīkšķi krīt arī rozā guļamistabas sienas, atklājot lielu telpu, kurā nekārtīgi sakrautas kastes, bet uz ekrāniem demonstrēti izpārdošanas saukļi. Līdzīgi kā izpārdošanā, savu labumu sagrābt vēlas katrs no izrādes varoņiem.

Vispārliecinošākais idejiskais pamatojums atrasts tiem tēliem, kas saistīti ar 21. gadsimtā aktuālajām tēmām – liekulību, varas un naudaskāri, kas saēdusi cilvēcību. Perfekti izstrādāts skatuviskais veidols, piemēram, atrasts Intara Rešetina Gūperam un Ievas Segliņas Mejai – ieģērbti Kristīnes Pasternakas pievilcīgajos kostīmos, viņi sākotnēji šķiet paraugpāris, taču tikai izrādes beigās pamazām atklājas, ka aiz kārtīgās ārējās fasādes slēpjas hiēniski plēsēji, kas gaida Lielā tēta nāvi, lai pārņemtu viņa biznesu.

Arī Jura Žagara filigrāni spēlētais Lielais tētis būtībā visu mūžu bijis plēsējs, taču tikai tagad, negribot raugoties acīs nāvei, saprot, ka aiz viņa būtībā paliek tukšums. Līdzās nāves bailēm viņā dzimst arī saprotams izmisums, kas rezultējas teju vardarbīgā mēģinājumā atgriezt dzīvē Laura Dzelzīša Briku. Abu aktieru dialogs, pēc kura faktiski nekas nemainās, taču būtībā mainās viss, kļūst par izrādes emocionālo kodolu. Tā ir skaudra sajūta par to, ka dzīve nogājusi no labi būvētajām sliedēm, taču mainīt tās gaitu vairs nav iespējams.

Dailes teātra izrāde “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta” ir interesants pētījums par cilvēka dabu, kurā gan varētu vēlēties nedaudz mērķtiecīgāku tuvinājumu 21. gadsimta realitātei ne tikai estētiskajā, bet arī filozofiskajā risinājumā.

 

Tenesijs Viljamss, “Kaķis uz nokaitēta skārda jumta”, iestudējums Dailes teātrī

Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs un videomākslinieks: -8, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka.

Lomās: Juris Žagars, Rēzija Kalniņa, Lauris Dzelzītis, Lilita Ozoliņa, Ieva Segliņa, Intars Rešetins, Dainis Gaidelis, Kārlis Pārups, Paula Pārupa.

Nākamā izrāde: 29. septembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Sigita Paula: “Lieliska aktieru saspēle, brīnišķīga scenogrāfija, skaisti tērpi, izcils komandas darbs un režisores redzējums. Visvairāk patika aktieru sastāvs. Katram loma tik ļoti piestāvoša, katrs no sevis kaut ko ielicis, lai būtu viegli noticēt… Apbrīnojama Rēzija Kalniņa un patīkami pārsteidzošs Lauris Dzelzītis. Ejiet, skatieties, baudiet!”

Elab: “Lieliska izrāde! Šoreiz visi aktieri izcili: Rēzijas un Dzelzīša, Ozoliņas un Žagara, Rešetina un Segliņas tandēmi ir Dailes teātrim neparasti spēcīgi, viņi tiešām spēlē arī viens otram, nevis tikai skatītājiem, tā radot daudz spēcīgākas emocijas. Rēzija un Žagars šobrīd varētu izcili un neatkārtojami nospēlēt arī Martu un Džordžu Olbija “Kam no Vulfa kundzes bail?”, bet viņu viesu pārīti – Rešetins un Segliņa.
Elektrorozā scenogrāfija izrādes sākumā gan aktieriem nevis palīdzēja, bet bija jālauž tās radītais aukstums un atsvešinātība, tomēr vēlāk viss nostājās savās vietās, jo Viljamsa stāsts taču ir arī par aukstuma un atsvešinātības laušanu.”

dailesteatris.lv

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+