Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
2. jūlijs, 2013
Drukāt

Patīk humors un labdabīga ironija

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Prozaiķis un dramaturgs Māris Bērziņš (dz. 1962. g.) beidzis Tirdzniecības tehnikumu, izmācījies par pavāru, dienējis jūras kājniekos, absolvējis Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultāti, gadu studējis Lutera akadēmijā.

 

Strādājis dažādos amatos, arī atbildīgos – bijis Kultūrkapitāla fonda direktors un Rīgas pilsētas sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas padomes priekšsēdētājs. Rakstniecībā debitējis relatīvi vēlu – pirmais romāns “Ērika Trauma sapnis” iznāca tikai 2003. gadā. 2007. gadā sekoja īsprozas krājums “Gūtenmorgens” (atkārtoti izdots 2009. gadā un 2012. gadā e-grāmatas formā). 2008. gadā iznākusi grāmata bērniem “Resnais svešinieks”. 2011. gadā nākuši klajā divi M. Bērziņa darbi – romāns “Titāna skrūves” un sadarbībā ar tēlnieku Aigaru Bikši tapušais tēlniecības un literatūras albums “Laika pavēlnieki” – stāstu cikls par A. Bikšes skulptūrām. Šogad iznācis romāns “Sveiks, Dzintar Mihail!”.

Māra Bērziņa lugas “Pirmā reize”, “Bezcerīgs gadījums”, “Iztēlojies”, “Kabineta suns” godalgotas Nacionālajos lugu konkursos un atkārtoti iestudētas amatierteātros, bet pēc iznākšanas grāmatā “Iztēlojies. Trīs lugas” Māris Bērziņš saņēmis Literatūras gada balvu dramaturģijā (2009). Trīs īsstāsti par Gūtenmorgenu ekranizēti īsfilmās. Stāsti publicēti periodikā – laikrakstos “Kultūras Diena”, “Kultūras Forums”, žurnālos “Karogs”, “Mūzikas Saule” un citur. Patlaban top romāns Gundegas Repšes ierosinātajā romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.

– Esmu dzirdējusi literatūrzinātnieka viedokli, ka latviešu rakstnieki starp humoru, ironiju un sarkasmu vislabprātāk izvēlas pēdējo. Kādas ir jūsu attiecības ar šiem trim literārās izpausmes veidiem?

M. Bērziņš: – Vienu un to pašu mēs bieži vien mēdzam uztvert diezgan atšķirīgi, tādēļ novilkt stingras robežas neņemos. Kas vienam šķitīs tikai ironija, otram liksies žultains sarkasms, bet trešais to nosauks, teiksim, par melno humoru. Man vislabāk patīk humors un labdabīga ironija. Vēl ļoti tuva ir arī absurda estētika.

– Kā Gūtenmorgens ieguva savu vārdu, un kas viņam varētu likt kļūt nešpetnam?

– Pirms daudziem gadiem, nedomājot par sekām, es izveidoju e-pasta adresi gutenmorgen@… Pēc kāda laika radās literārais varonis ar tādu pašu vārdu. Tiesa, grāmatā “Gūtenmorgens” aprakstītā vārda došana ir pavisam citāda un, manuprāt, daudz interesantāka.

Ļauni nešpetnu Gūtenmorgenu neesmu manījis, bet padarīt viņu pūcīgu, ezīgu un rūcīgu var ļoti daudz kas. Nemaz nevaru visu nosaukt.

– Vai Latvijā iespējams nopelnīt iztiku ar rakstīšanu?

– Tik mazā tirgū tikai ļoti ražīgi un komerciāli veiksmīgi literāti var nodrošināt sevi ar rakstīšanu. Tādu nav daudz. Man pagaidām izdodas nopelnīt iztikas minimumu un vēl drusku, taču es nedrīkstu sūdzēties, jo rakstu vien desmit gadus, turklāt lēni.

 

Gūtenmorgens un locekļi

Vienreiz Gūtenmorgens parkā sastapa Krūmiņu. Vecais cīņu biedrs sēdēja uz soliņa, kūpināja pīpi un vēroja garāmgājējus.

– Ko tu tāds drūms? – apvaicājās Krūmiņš.

– Ai! Negribas nemaz runāt.

– Bet tu pastāsti. Varbūt vieglāk paliks.

– Nu labi. – Gūtenmorgens nopūtās. – Biju nupat vienā vietā, un mani tur nosauca par locekli. Saproti?

– Mēģinu… – novilka Krūmiņš un piesardzīgi pašķielēja uz draugu. – Bet par kādu locekli tevi nosauca?

– Par sabiedrības locekli, – Gūtenmorgens izgrūda caur zobiem.

– Un tik vien? – Krūmiņš atviegloti atslīga pret soliņa atzveltni. – Atradis, par ko uztraukties.

– Nu, Krūmiņ! Arī tu nesaproti? – Gūtenmorgens aizsvilās. – Bet tu man pasaki, kas tas loceklis vispār tāds ir? Kaut kas tāds, kas lokās, izlokās, aizlokās un beigās nolokās? Ko? Tev patīk?

– Mīļais draugs, – Krūmiņa balsī ieskanējās mierinoša toņkārta. – Gribi vai ne, bet jebkurš no mums ir šāds vai tāds loceklis. Sabiedrības, valdes, bāriņtiesas, pat par teikuma locekli tevi var nosaukt… Tā nu ir iegājies…

– Tur jau tā nelaime, ka iegājies. Bet vajag izdomāt kaut ko sakarīgāku, – sacīja Gūtenmorgens, bet Krūmiņš izpūta skeptisku dūmu mutuli.

– Nu, nezinu. Man liekas, tur neko vairs nevar darīt…

– Kāpēc ne?! – iesaucās Gūtenmorgens. – Bet ja tā vietā mēs teiktu, piemēram, sabiedrības vienība.

– Neizklausās, Krūmiņš uzreiz noraidīja.

– Nu tad… nu tad sabiedrības punkts.

– Punkts? Nē, pārāk sīki, es pat teiktu, nožēlojami.

– Sabiedrības elements! – piedāvāja Gūtenmorgens, bet Krūmiņš smīkņāja.

– Kāds? Noziedzīgais?

– Nu, labi. Teiksim, sabiedrības detaļa.

– Jā, jā, tas ir labais! Krūmiņš skaļi iesmējās.

– Sabiedrības daļa! – iekliedzās Gūtenmorgens.

– Ha, ha, ha! Vēl pasaki kā Rainis: „Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu”.

– Nesaprotu, kas vainas Rainim? – Krūmiņa attieksme Gūtenmorgenu kaitināja, tomēr viņš savaldījās. – Ja tev tik ļoti nepatīk daļa, tad vismaz nodaļa, ko?

– Ej nu, beidz, – Krūmiņš novicināja ar plaukstu. – Nekas tev nesanāks. Apmierinies, tāds nu ir mūsu liktenis – būt locekļiem. Pat ja tu būtu… nu, par piemēru, kādas partijas biedrs. Arī tas tev nepalīdzēs, jo pat izcili partijas biedri citā griezumā tik un tā ir locekļi.

– Tu domā?

– Protams.

– Nu, tad es nezinu… – Gūtenmorgens spēja vien bezcerīgi elst. – Tiešām nav nekādas izejas?

– Diemžēl, bet nav, – Krūmiņš noraidoši šūpoja galvu.

Gūtenmorgens domīgs piecēlās un sāka staigāt gar soliņu – deviņus garākus soļus uz vienu pusi, divpadsmit īsākus uz otru. Pēc krietna brīža viņš apstājās un iesaucās:

– Tu teici: biedrs! Pareizi, sabiedrība taču ir biedrība. Tātad – biedrībās biedri, padomēs padomnieki, valdēs valdnieki, teikumos teikumnieki un tā tālāk! – Gūtenmorgens uzvaroši smaidīja, bet Krūmiņš izpūta vēl vienu neticīgu dūmu gredzenu.

– Nezinu, nezinu… diez vai sabiedrība tavu priekšlikumu ņems par pilnu.

– To vēl nevar zināt. Visādiem priekšlocekļiem, iespējams, nepatiks, bet citi varbūt tomēr ieklausīsies, – Gūtenmorgens ieskatījās pulkstenī un pēkšņi atcerējās, ka sieva jau sen viņu gaida mājās.

Aši atvadījies no Krūmiņa, viņš pielika soli, bet pēc dažiem metriem gandrīz paklupa uz līdzenas vietas. Gluži neviļus Gūtenmorgenam prāta zobratos bija ieķērusies nemierīga doma – lai gan viņš savai sievai nomināli un oficiāli skaitās dzīves biedrs, viņš tik un tā ir un paliek loceklis. Ģimenes loceklis.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+