Latvijā
Izglītība

Gada sporta skolotāja Antra Šverna nespēj sevi iedomāties citā profesijā 9


Sporta skolotāja Antra Šverna ir gandarīta, ka var vadīt stundas, kas patīk skolēniem.
Sporta skolotāja Antra Šverna ir gandarīta, ka var vadīt stundas, kas patīk skolēniem.
Foto – Dainis Bušmanis

Rīgas 41. vidusskolas sporta skolotājai Antrai Švernai savulaik neizdevās kopā ar kursabiedriem absolvēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju (LSPA): viņa izkrita kvalifikācijas eksāmena teorētiskajā daļā un diplomu ieguva tikai pēc gada, kad nokārtoja atkārtotu eksāmenu. Tagad A. Šverna atzīta par labāko sporta skolotāju.

Gada sporta skolotāju ik gadu izvēlas Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Titula ieguvēju izraugās divās kārtās: vispirms izvērtē saņemtos pieteikumus un sporta stundas videoierakstus, bet otrajā kārtā trīs augstāk novērtētie dalībnieki analizē konkrētu sporta stundu, kā arī atbild uz vērtēšanas komisijas jautājumiem.

Progress svarīgāks par normatīviem

Antra uzskata, ka izcēlusies tieši ar iesūtīto video: “Tas parādīja, ka mēģinu stundās ieviest kaut ko, kas vēl nav bijis. Iesūtīju video par stepa aerobikas vingrinājumu izmantošanu stundās ar videofilmas palīdzību. Vispirms tapa video, kurā bērniem rādu, kā šie vingrojumi jāveic. Tos stundās projicēju, un viena daļa klases var veikt šos vingrojumus, kamēr es pilnvērtīgi strādāju ar otru daļu,” skaidro skolotāja. Antra smej, ka šādi video viņai īpaši noderēs pirmspensijas vecumā, kad skolēniem pati vairs nespēs rādīt vingrinājumus un izlēkāt līdzi. Viņa arī iecienījusi netradicionālu sporta inventāru. Kad viesojāmies skolā, bērni ar sajūsmu izmantoja krāsainu lielu auduma gabalu, kam pa vidu caurums. Visi mazie turas pie auduma, bet skolotāja tajā ieber bumbas. Bērniem jācenšas kustināt audumu tā, lai bumbas izbirst pēc iespējas ātrāk. Antra izmanto arī paštaisītu inventāru. Piemēram, izveidojusi tādu kā zirneklīti no kanalizācijas caurulēm. Pa vidu tam iestiprināts flomāsters, bet caurules veido kājas, ko bērni var satvert un censties visi kopā uzzīmēt to, ko skolotājs prasa. “Te sportiskā mazāk, bet skolēni mācās sadarboties komandā,” skaidro Antra. Viņa savulaik piecas konsultācijas pavadījusi arī divatā ar vienu skolnieci, lai iemācītu mest kūleni. Kādas prasmes mūsdienu bērniem visbiežāk pietrūkst? “Pirmkārt, lokanības. Dažkārt brīnos, kā viņi ar tik stīvām kājām vispār pārvietojas,” atbild Antra. “Tāpat ir nepietiekama koordinācija – mazkustīguma dēļ.” Antrai ir ideja ieviest skolēnu attīstības kartītes, lai vērotu, kā viņi pa gadiem fiziski attīstās. “Mēs skolā negatavojam sportistus, tāpēc nav vajadzīgi obligātie normatīvi, taču progress ir svarīgs.” Viņas vadīto sporta pulciņu popularitāte tomēr apliecina: bērni grib kustēties, kaut gan skolēniem no 7. līdz 9. klasei ir mazāka interese par ārpusstundu sporta nodarbībām.

Sporta skolotāju dinastija

41. vidusskolā Antra strādā jau teju desmit gadus, uzaicināta kādu laiku pēc tam, kad bijusi te praksē. Savā dzimtā Antra ir trešā sporta skolotāja pēc kārtas: sekojusi mammas un vecmāmiņas pēdās. “Ja man kādreiz būs meitiņa un viņa arī būs sporta skolotāja, būs jāsāk domāt, kas ar mums nav kārtībā!” viņa smej.

Kamēr pati mācījās skolā, par pedagoga darbu nedomāja un pat apgalvoja, ka “nekad nebūšu skolotāja”. Viņa mācījās Murjāņu Sporta ģimnāzijā volejbolistu grupā, taču pēc skolas pabeigšanas stājās Vidzemes Augstskolā, lai kļūtu par tūrisma speciālisti. Tur iestāties neizdevās, tāpēc nolēma izmantot Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolventiem piedāvāto iespēju studēt budžeta grupā LSPA. Studijās veicās labi līdz pat jau pieminētajam neveiksmīgajam eksāmenam, kam nebija kārtīgi gatavojusies. “Izgāšanās man bija liela mācība,” teic Antra. Arī darbs arvien sniedz jaunas un jaunas mācības. Jāmācās saprasties ar bērniem, apzināties kļūdas. Dažkārt noder tas, ka mūsdienu skolēni ir droši un spēj skolotājam acīs pateikt, ka stunda nav izdevusies.

Visjaukākais skolotāja darbā ir apziņa, ka bērniem lielākoties patīk gan Antras vadītās stundas, gan sporta pulciņi pēc tām. “Neesmu no cilvēkiem, kas lauzīsies pa karjeras kāpnēm, meklēs dažādus mākslīgus apliecinājumus savai varēšanai. Man patīk patiesa atzinība, un to vislabāk spēj sniegt bērni, kuri vēl nav iemācījušies liekuļot.” Antrai skolotāja darbs patīk arī tāpēc, ka apzinās: viņai tas padodas. “Un ja vēl bērni apmierināti un priecājas, mani ieraugot… Patiesībā nezinu nevienu citu profesiju, kurā gribētu strādāt un kur justos labāk,” atklāj skolotāja. “Vīrs saka: nu ko tu strādā skolā, nervus vien bojā. Taču vasaras garajā atvaļinājumā parasti ļoti labi atpūšos un tad ir spēks līdz martam kārtīgi strādāt.” Antra ir arī klases audzinātāja 10. klasei. “Ja nav audzināmās, ar ko piedalīties visos skolas pasākumos, tad nejūt to īsto skolas garšu,” viņa spriež.

Nepilni 200 kvadrātmetri

Rīgas 41. vidusskola ir viena no retajām galvaspilsētas mikrorajonu skolām, kurā pēdējos gados aug skolēnu skaits, taču sportošanai te ir maza sporta zāle, kuras platība ir nepilni 200 kvadrātmetri. Ja vadītos pēc valdības noteikumiem par higiēnas prasībām skolās, uz vienu skolēnu sporta zālē vajadzētu būt vismaz astoņiem kvadrātmetriem. Tātad vairāk par 25 skolēniem te vienlaikus nedrīkstētu laist. Taču stundu sarakstu nav iespējams sakārtot, lai sporta zāli izmantotu tikai viena klase. “Kā gan lai 20 skolēni spēlē basketbolu pa puslaukumu? Puse spēlē, otra puse sēž un skatās. Citu variantu nav. Ja jāskrien, tad teju ap savu asi,” saka Antra. “Atnāk studenti praksē un brīnās, kā lai tādā zālē strādā.” Skola jau daudzus gadus cer uz jaunu sporta halli. Tā pat esot solīta, ir gatavs projekts, tomēr finansējums halles celtniecībai tā arī nav piešķirts, kaut halle būtu noderīga ne tikai skolēniem. Cilvēki grib sportot: nomnieki aizpilda skolas zāli līdz pat vēlam vakaram, un daudziem nākas atteikt. “Politiskā līmenī runu par tautas veselības veicināšanu netrūkst, bet praktiski sportošanu neveicina,” secina Antra. Par spīti neatrisinātajam telpu jautājumam, pēdējo gadu laikā jau otrā 41. vidusskolas sporta skolotāja ieguvusi Gada sporta skolotāja balvu. 2007. gadā šis gods tika Tijai Tripānei. “Mums vēl ir laba trešā sporta skolotāja, kura arī var iegūt šo titulu un tad atkal publiski brēkt par halli,” ironizē Antra.

Labi vismaz, ka balvā piešķirti arī 500 eiro sporta inventāra iegādei. Jau nopirkts elektriskais pumpis bumbām, barjeras, frīsbija grozi, basketbola apmācības bumbas, kur uzzīmētas rociņas, lai bērns redz, kā pareizi tās turēt.

Viedokļi

Kāpēc skolai, kur ir daudz skolēnu un lieliski skolotāji, jāiztiek bez prasībām atbilstošas sporta halles?

Izglītības un zinātnes ministres Mārītes Seiles padomniece Egija Saļņikova: “IZM nav atbildīga par pašvaldību dibināto skolu infrastruktūru. Varam tikai aicināt Rīgas domi problēmu risināt.”

Rīgas domes Īpašuma departamenta pārstāve Baiba Gailīte: “Pirms diviem gadiem pašvaldība veica 41. vidusskolas sporta zāles renovāciju, ierīkoja jaunas dušas telpas, ģērb­tuves un uzstādīja profesionālu basketbola grīdu ar visu nepieciešamo inventāru. Diemžēl skola celta padomju laikā pēc tipveida projekta un tai ir izbūvēta tipveida sporta zāle, pēc tajā laikā pieņemtajiem profesionālajiem sporta standartiem. Šobrīd pašvaldības darbakārtībā nav paredzēts izbūvēt jaunu sporta halli, jo nav iespējas piesaistīt finansējumu no Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem.”

LA.lv