Konkursa “Jaunais skolotājs” laureāts Mārtiņš Dzerkalis skolā nokļuva nejauši 0
“Stājos būvinženieru studiju programmā, taču netiku budžeta grupā. Nolēmu studēt mājturības un informātikas skolotāju studiju programmā, jo tur varēja mācīties bez maksas. Skolotāja ceļu izvēlējos it kā nejauši, bet neesmu to nožēlojis,” teic Jelgavas 2. pamatskolas mājturības un informātikas skolotājs Mārtiņš Dzerkalis.
Kopš Mārtiņš kļuvis par konkursa “Jaunais skolotājs” laureātu, viņš ir viens no populārākajiem pilsētas skolotājiem: dažu dienu laikā sniedzis jau trīs intervijas!
Latvijas Izglītības fonda, Izglītības un zinātnes ministrijas un “Latvijas Avīzes” rīkotajam konkursam Mārtiņu pieteica skolas direktore Ināra Pampe, kura ļoti priecājas par jaunajam kolēģim sniegto atzinību. Direktore puisi vērtē kā talantīgu pedagogu, kurš turklāt dziļi ieinteresējies par skolotāja darbu.
Mācīt krieviski – liels izaicinājums
Jelgavas 2. pamatskolā Mārtiņš nokļuva, kad kāda no pasniedzējām Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieteica pieteikties šim darbam. Tā kā šī ir mazākumtautību skola, viens no izaicinājumiem bijis vadīt stundas bilingvāli. “Bija bail, ka nesapratīšos ar bērniem, bet saņēmos un strādāju. Sākumā dažbrīd pat sazinājāmies ar žestiem, bet nu jau viss kārtībā: vadu stundas gan latviski, gan krieviski,” stāsta Mārtiņš. Daļa skolēnu ar skolotāju cenšas runāt tikai latviski, bet citi tomēr grib vairāk lietot krievu valodu. Skolotājs secinājis, ka labprātāk latviski runā tie, kuri nāk no jauktajām ģimenēm vai apmeklē ārpusskolas nodarbības, kas notiek latviešu valodā. Mārtiņš atzīst, ka “principā jau būtu pareizi” pāriet uz izglītošanos latviešu valodā, taču praksē vismaz pagaidām to būtu neiespējami īstenot, jo daļai bērnu valsts valodā ir ļoti trūcīgs vārdu krājums.
Kā jaunais skolotājs panāk disciplīnu? Mārtiņš neslēpj, ka ar dažām klasēm nav viegli: kamēr to izkaro, zaudēts daudz vērtīgā mācību stundas laika. “Tā jau visās skolās un visos laikos bijis, ka ir klases, ar kurām viegli strādāt, un klases, ar kurām strādāt grūtāk. Ar teicamniekiem, protams, visvienkāršāk.” Informātikas stundās disciplīnu palīdz ieviest skolēnu kāre tikt internetā: kurš laikus pabeidz pildīt uzdevumus, tam šis prieks tiek atļauts.
Mārtiņš saka: jāņem vērā, ka bērni ir dažādi. Vienam labāk padodas praktiskas lietas, bet citi labāk apgūst teoriju. Mājturības stundās turklāt labi varot redzēt, kuram mājās tēvs jau kādus darbiņus ierādījis, kuram – ne. Mārtiņš uzskata, ka skolēniem jādod dažāda līmeņa uzdevumi atbilstoši viņu spējām. Labāk lai bērns izpilda vieglāku uzdevumu nekā visu stundu brīnās par sarežģītu un nepaveic neko.
Darbs ļauj justies vērtīgam
Viena no Mārtiņa sirdslietām ir kokapstrāde. Veidot no koka skaistas un noderīgas lietas viņš māca ne tikai stundās, bet arī kokapstrādes pulciņā skolā un arī bērnu un jauniešu centrā “Junda”, kur vada tehniskās modelēšanas un lidmodelēšanas nodarbības. Jau bērnībā interesējis, kā paša rokām radīt ko vērtīgu. “Kāpēc pirkt veikalā, kur lietas bieži vien ir nesamērīgi dārgas un nepietiekami kvalitatīvas, ja vari uztaisīt pats, ko vien gribi? Tas ir arī viens no argumentiem, ko puisis izmanto, lai ieinteresētu skolēnus par kokapstrādi.
“Man patīk, ka bērni uz stundu nāk ar interesi, ka viņi mācās no manis, ka varu būt viņiem paraugs,” piebilst Mārtiņš, kurš cer, ka vismaz daži no viņa skolēniem pēc pamatskolas mācīsies galdnieka amatu. Viņš vēlas arī izveidot īpašu izglītības programmu, kurā līdz ar pamatskolas kursu puiši varētu apgūt arī galdnieka iemaņas.
Mārtiņš saka: amatniecībā ir daudzas nemainīgas vērtības. Kā pirms simt gadiem greba karotes, tā grebj tagad, taču Mārtiņam tīk meklēt jaunas idejas par to, ko var pagatavot no koka. Viņš gatavo koka automobiļus un citas braucošas rotaļlietas, kas jo sevišķi noder, ieinteresējot par kokapstrādi bērnus. Pat ja pats no rotaļāšanās perioda izaudzis, aiznesot mazajam brālim vai māsai paša gatavotu rotaļlietu, skolēns jutīsies vērtīgs! Mārtiņš piekrīt, ka mūsdienu bērni pārāk aizrāvušies ar tehnoloģijām, tomēr lielāko daļu iespējams ieinteresēt arī par rokdarbiem. Ir skolēni, kuri ar gana lielu entuziasmu ne tikai darbojas mājturības stundās, bet arī apmeklē kokapstrādes pulciņu.
Mārtiņš atzīst: studiju laikā vairāk aizrāvies ar informātiku, taču vēlāk sapratis, ka sirdij tuvāka ir mājturība. Tagad viņš domā, kā sasaistīt abus mācību priekšmetus tā, lai informātikas stundās skolēni uzzinātu šo to mājturībai noderīgu. Mārtiņš iecerējis likt informātikas stundās veidot prezentācijas par mājturības tēmām, lai, apgūstot darbu ar datoru, skolēni vienlaikus arī uzzinātu, piemēram, kādi instrumenti kādiem darbiem jāizmanto. Stundu laiks jātaupa, jo mazākumtautību skolās katrai klasei ir tikai viena mājturības nodarbība nedēļā.
Jaunais skolotājs piedalās arī dažādos izglītojošos projektos: gan veido darba stacijas, kas atspoguļo dabas likumus un paredzētas, lai ieinteresētu sākumskolēnus par eksaktajām zinātnēm, gan kopā ar skolēniem gatavo putnu būrīšus.
Māca arī pavārmākslu
Dzimumu līdztiesības pretinieki iebilst pret to, ka skolēnus mājturības stundās dala pēc dzimumiem: meitenes ada, šuj un gatavo ēdienu, bet puiši strādā ar koku. Ko Mārtiņš saka par līdztiesību mājturības stundās? “Ja man būtu teikšana, es puišu grupā iekļautu vismaz vienu meiteni. Meitenes bieži vien ir pacietīgākas, strādā rūpīgāk. Viena sestklasniece visu gadu nāca. Viņa zāģē labāk nekā lielākā daļa puišu. Taču mūsdienās arī puiši neizsprūk no ēdiena gatavošanas. To pats viņiem mācu. Visiem mācīt visu gan nebūtu iespējams mazā mājturības stundu skaita dēļ,” atbild jaunais skolotājs. Viņa vadītajā kokapstrādes pulciņā sākumā darbojās četras meitenes; nu palikusi tikai viena.
Kad vaicāju, kas nepatīk skolotāja darbā, Mārtiņš saka: skolotāja darbs nav novērtēts ne finansiāli, ne morāli. Tomēr, jautāts, vai arī pēc desmit gadiem viņu sastapsim skolā, Mārtiņš attrauc, ka droši vien, jo diez vai interese par darbu skolā tik drīz pazudīs.
