Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
1. marts, 2016
Drukāt

“Patīk sajūta, kad atraujies no zemes”

Foto - LETAFoto - LETA

Ieva Samauska

Ieva Samauska (1969) ir viena no ražīgākajām latviešu bērnu grāmatu autorēm.

Savulaik piedalījusies radošajā nometnē “Aicinājums” un jauno autoru semināros. Daudzus gadus strādājusi par žurnālisti, pēdējos desmit – žurnālā “Ieva”, līdz 2007. gadā izšķīrās par labu tikai grāmatu rakstīšanai. Viņas pirmā grāmata “Starp diviem sirdspukstiem” iznāca 2004. gadā, un desmit gadu laikā izdevniecībās nonākuši jau gandrīz 20 darbi.

Ieva Samauska raksta gan dzeju, gan prozu, viņas tekstu intonācijā apvienojas joki un aizkustinošs mīļums, draiski smiekli un dziļas, taču gaišas pārdomas. Ievas grāmatas “Pilsēta no A līdz Z” un “Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” tikušas nominētas J. Baltvilka balvai literatūrā, stāsts “Eņģelītis” konkursā “Bērnu žūrija” ieguvis pirmo vietu, bet 2008. gadā stāsts “Eņģelītis” konkursā “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” saņēmis veicināšanas prēmiju. Par krājumiem “Kad kaķēnu sauc par pelīti?”, “Ķiķināšanas gadalaiks” un “Oliņš Boliņš sēž uz soliņa” pērn saņēmusi Pastariņa prēmiju.

 

– Grāmatu svētki jums šogad bija īpaši ražīgi. Kādas jaunas grāmatas lasītāji ieraudzīja, un kā sagadījies, ka tās iznākušas tik sinhroni?

I. Samauska: – Jā, šā gada Grāmatu svētki sanākuši teju kā turpinājums Ziemassvētkiem – tik daudz dāvanu! Par dāvanām varu uzskatīt katru jauno grāmatu, un gada nogalē iznākušajai “Skaļajai klasei” tieši tagad piepulcējas vēl trīs: “Muša, kura gribēja būt lidmašīna” (“Lauku Avīze”), “Kad aizmūk un iemīlas Z (10 patiesi stāsti no burtu dzīves)” (“Zvaigzne ABC”), kā arī “Čarlīnes deguns” (“Liels un mazs”). Varu pati tikai brīnīties, ka notikumi šādi veidojušies, un apliecināt, ka no manis pašas gribas tie īpaši nav atkarīgi. Piemēram, “Čarlīnes degunu” uzrakstīju vismaz pirms pieciem sešiem gadiem. Un jānotiek tā, ka šis piedzīvojumu stāsts iznāk tieši tagad kopā ar pārējām grāmatām.

– Iznākot bērnu grāmatām, īpaši svarīga ir sazobe starp autoru un mākslinieku. Kā jums šķiet, kura māksliniece/mākslinieks līdz šim visprecīzāk izjutis jūsu tekstu?

– Man gribas paust prieku par ikvienu mākslinieku, ar kuru kopā esmu strādājusi. Patiesībā jāteic – mākslinieces, jo vairākumā gadījumu tās bijušas sievietes. Šajā reizē arī izcelšu visas! Gan Viviannu Mariju Staņislav­sku, kura tik superīgi un dzīvīgi uzzīmēja “Skaļo klasi”, gan Katrīnu Avotiņu – “Mušas” un arī “Burtiņu” kolorīto, košo mākslinieci, gan Ievu Jurjāni, kura izcili gleznoja tik gaidīto Čarlīni un visus dažādos, tik daudzveidīgos putnus! Ieraudzīt savus varoņus vaigu vaigā ir līdzīgi kā skatīties jaunpiedzimušo, meklējot kaut kādas līdzības ar vecākiem un tajā pašā laikā būt gatavam uz pārsteigumiem. Bet satikt grāmatas mākslinieku – tas vienmēr ir brīnums, jo parasti iepriekš neesam pazīstamas. Piemēram, Katrīnu Avotiņu uzrunāju sociālajā vietnē “Facebook”. Izrādījās, viņa tagad dzīvo un strādā Anglijā, un sākumā strādājusi tieši lidostas kafejnīcā. Viņai šī vide, viss notiekošais bijis ļoti tuvs un pazīstams…

– Grāmata “Muša, kura gribēja būt lidmašīna” liek domāt, ka jums pašai arī patīk lidot. Vai tā ir?

– Ak, man ļoti patīk lidot! Kad vēl dzīvojām Rīgā, ar vīru un meitu ik pa laikam braucām uz lidostu vienkārši tāpat. Lai paskatītos uz lidmašīnām, ieelpotu lidostas gaisu. Patīk tā sajūta, kad atraujies no zemes, kad piezemējies. Sen nav lidots, bet ticu, ka arī mani sapņi, tāpat kā Mušai, piepildīsies!

 

Piedāvājam lasītājiem jaunus Ievas dzejoļus un nelielu fragmentu no grāmatas “Muša, kura gribēja būt lidmašīna”.

 

6. februāra dzejolis

Pat, ja ārā vēl ir ledus lejas un kalni,

jākāpj pāri visaugstākiem sniega vaļņiem,

dienvidvējš nobēdzināts vistālākajā stūrī,

bet ziema – liekas – stāv priekšā kā mūris,

taču… pēkšņi atskan zvaniņi maigi un dzidri

(drīzāk nodzinkst pavisam īsi, ne gari),

tad vari būt drošs:

tur atklāta tiešā telefonlīnija ar Pavasari,

un ar tevi runā pats telefona operators,

izspurdzis šajā saules pielietajā rītā –

maza, dzeltena zilzīlīte.

 

Noruna (ar balto stārķi)

Vien kamēr pasaulē būs tāda vieta,

kuras sētā ozols stāv kā briedis,

kura zaros sīļi zīļu dziesmu dzied,

zem kura akā avots lāso vēss,

zelta liepa ozolam šim māsa,

žiglas bezdelīgas pārlido pār sētai

un jumta galā gaida mājas – manis uzbūvētas,

tikmēr apsolu, ka vienmēr atgriezīšos,

nekur citur apkārt neblandīšos tīši,

bet durvju atslēga arvien būs līdzās ozolam,

turpat apakšā zem sūnu tepiķīša.

 

Ciema piepes

Viņi neizsūtīja vizītkartes,

bet atnāca neaicināti:

re, Klepus kungs un Šķavas jaunkundze

jau atkal ir klāt!

Un tad, un tad tie abi –

viens garš, tievs, otra – apaļa, tukla –

sēd dīvānā kuro jau stundu

it kā tas mums būtu kāds muklājs.

Abi izdzer tēju pēc tējas

un apspriež laika ziņas,

un manīgi ošņā gaisu,

kad ceptas tiek pankūciņas.

Ir laipni un pieklājīgi,

un grib uzzināt, kā katram klājas,

un izskatīt albumus visus

tie grib, bet negrib iet mājās.

Viņi ciemojas stundas divas trīs,

spēlē spēles, dzied kā aptaurēti,

un, ja zem tiem olas būtu liktas,

būtu cāļi sen izperēti.

Līdz brīdim, kad zvans skan pie durvīm,

jo atnācis Ķiploks ir ciemos.

Tad abi kā zirņi sprūk ārā –

šiem citur jau jābūt. Un – tieši vienos!

 

Dzimšanas diena

Deviņas galvas pasaku pūķim,

ceriņu laimītei – ziedlapiņas,

deviņi pelēni peles alā,

piekrastē – deviņas cielaviņas.

Deviņi sikspārņi jumta korē,

apakšā deviņas urkšķošas cūciņas,

deviņi tēvoči dzied tēvoču korī,

uz šķīvja – deviņas rozīņu bulciņas.

Bet blakus tām bulciņām –

spoža paplāte, šoreiz gan tikai viena,

bet uz tās paplātes – deviņas putkrējumkūkas,

jo ir šodien man dzimšanas diena.

 

Ziemas miegs

Lielākās bēdas sākās tad, ja kāda lidmašīna aizkavējās – pārsvarā slikto laika apstākļu dēļ. Kad ārā aizgūtnēm lija lietus vai plosījās sniegputenis un balss skaļrunī paziņoja liktenīgos vārdus: “Reiss tāds un tāds aizkavējas par piecdesmit minūtēm…” Muša šo balsi nevarēja ciest. Tūlīt pat cēlās kājās un, nervozi spingdama, lidinājās apkārt, ik brīdi uzmezdama nepacietīgu skatienu informācijas tablo – it kā šādi varētu mainīt vai pasteidzināt notikumu gaitu. Un jutās tik atvieglota, kad beidzot gaidītā lidmašīna ielidoja.

Bija vēl kāda bēda – kad pienāca laiks doties ziemas miegā. Muša gan centās palikt nomodā pēc iespējas ilgāk. Dzēra stipru kafiju bez piena, pat reklāmā redzēto enerģijas dzērienu indīgi zilā krāsā, un spītīgi pūlējās noturēt vaļā smagās, miega pilnās acis.

Kādu brīdi tas varbūt arī palīdzēja. Ar sajūsmu tika sagaidīta kārtējā lidmašīna – baltiem spārniem un sarkanzaļu asti. Taču jau nākamajā mirklī miegs bija klāt, un Muša skaļi šņāca – cieši piespiedusies lidostas loga stiklam, neredzot smalkās sniegpārslas, kas virpuļoja vējā. Miegā viņa smaidīja, bet caurspīdīgie spārni reizēm ietrīsējās. Tas notika brīžos, kad gulētāja sapnī iztēlojās sevi kā lidmašīnu un viņas kājas nolaižoties saskārās ar zemi. Atkal un atkal tika izsapņots šis sapnis, nekad tas neapnika. Iespējams, tādējādi ziemas guļa kļuva mazāk smaga, un šķiršanās no lidmašīnām un lidostas nešķita tik sāpīga.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+