Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
14. janvāris, 2014
Drukāt

Andris Vilks: Patlaban jūtos diezgan neērti… (5)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Latvijas Nacionālās bibliotēkas lielās pārcelšanās priekšvakarā saruna ar bibliotēkas direktoru Andri Vilku.

– Vakar intervēju Gintu Grūbi, un abi, būdami vienas paaudzes cilvēki, atcerējāmies TV raidījumu sensenos laikos, kad Andris Vilks rādīja pirmos LNB jaunās ēkas plānus un projektus un tābrīža Rīgas mērs Alfrēds Rubiks stāstīja, kādēļ bibliotēku nevajag…


– Jā, tas bija “Stopkadrs” – pirmais nenocenzētais LTV raidījums.

– Mēs pieminējām: toreiz Andris Vilks aizsāka procesu, un tagad varēs pasniegt pirmo grāmatu Grāmatu ķēdē.


– Tobrīd direktors bija Andrejs Ķeizars, bet biju, protams, iesaistīts un bijām labi pazīstami ar Ojāru Rubeni, kurš taisīja “Stopkadru”. Tomēr pats sākums saistāms ar tābrīža direktora Andreja Ķeizara vārdu – būtu pareizi to atcerēties tagad, kad esam tik tālu nonākuši. Tieši viņš iekustināja jautājumu par jaunas ēkas nepieciešamību. Arī tagad es nepadošu pirmo grāmatu. Pēc Grāmatu draugu ķēdes scenārija pirmo grāmatu no bibliotēkas pados manas kolēģes, bet man tās jāsagaida jaunajā ēkā. Man gan pašam vislabāk patiktu stāvēt kaut kur ķēdes vidū kopā ar visiem sanākušajiem.

– Saprotu, ka reālais Tautas grāmatu plaukts jau būs savā vietā, grāmatas nebūs jākrauj uz grīdas, kā vienu brīdi bažījāmies.


– Nē, viss ir kārtībā, plaukti top, mēbeļu ražotāji bija ļoti atsaucīgi un, neraugoties uz to, ka konkurss aizkavējās ne viņu un ne mūsu vainas dēļ, apņēmušies darīt visu, lai plaukti būtu.

– Vai ir arī skaidrība, vai bibliotēka jau būs oficiāli pieņemta?


– Vēl turpinās Būvvaldes un būvinženieru darbs, un es nevaru apgalvot, ka būs. Cerība pastāv, visi dokumenti tiek kārtoti, visas vajadzīgās darbības tiek veiktas, bet, protams, mums jāsaprot, ka pēc traģiskās situācijas Zolitūdē mēs nevaram uzspiest vai sagaidīt soļus, kuri kaut jel kādā mērā pakļautu bibliotēkas darbiniekus un apmeklētājus riskam. Lai cik pārliecināti mēs būtu, ka bibliotēkā viss ir kārtībā, ka tur lietoti pilnīgi cita līmeņa materiāli, konstrukcijas un uzraudzība bijusi ļoti stingra, ir taču saprotams – katrs, kuram šodien jāparakstās, pa īstam padomās, pirms parakstīsies. Tādēļ situācija jāpieņem, kāda tā ir.

– Kas notiks pēc lielās atklāšanas? Vai vadīsiet pārcelšanos no šejienes vai jaunās ēkas?


– Noteikti nepārcelšos pirmais, visticamāk, viens no pēdējiem…

– … kā kārtīgs kapteinis uz kuģa.


– Tas izklausītos spekulatīvi. Drīzāk varu teikt, ka te vēl ļoti daudz kas jāsaliek, man te arī patīk, un es tiešām izbaudu pēdējās dienas, kuras atrodos šeit. Šajā telpā es jūtos patiešām labi. Es arī nekad nebiju īpaši domājis par savu jauno kabinetu – patiešām, visus šos gadus daudz svarīgāk šķitis, kā veidosies lasītavas, publiskās un darbinieku telpas, kā tiks risināti dažādi jautājumi, kas saistās ar tehnisko aprīkojumu, dizainu un vidi.

Vispār man tieši šobrīd šķiet svarīgi pateikt, ka patlaban jūtos diezgan neērti. Šajā periodā izjūtu ļoti lielu sabiedrības uzmanību, par mani interesējas gan pašmāju, gan ārzemju mediji – taču tas ir visas bibliotēkas, visu tās darbinieku milzīga darba, pašatdeves iznākums. Kaut arī kolektīvā pamazām ienāk vīrieši – inženieri, IT darbinieki – pamatā mums ir sieviešu kolektīvs, lielākais smagums gulstas uz viņu pleciem, viņu pašaizliedzīgumu, precizitāti, apzinīgumu, to, ka uz viņām var paļauties. Es zinu: viss vienmēr notiks ļoti kārtīgi, un tā tiešām ir ļoti laba sajūta.

– Tagad priekšā pārcelšanās, kas būs gana sarežģīta, bet jaunajā ēkā bibliotēkas darbiniekus gaida pavisam jauni pienākumi un izaicinājumi.


– Tieši tā, mēs domājam, kā bibliotēkas saturu iznest plašākā telpā. Tas nozīmē, ka mainīsies sarīkojumu formāts, nebūs tikai dialogs starp apmeklētāju un bibliotekāru, bet pavisam jauna veida pasākumi, bibliotekāriem nāksies kļūt publiskākiem un atvērtākiem – nav nemaz tik viegli to pieņemt. Patlaban daudz mācāmies – Irma Kalniņa mums pasniedz etiķeti, darbinieki apgūst uzstāšanās prasmes, tāpat visu, kas jāzina jaunajā mājā, kura tiks pilnībā vadīta ar datorsistēmu palīdzību. Bet visumā noskaņojums ir tāds, ka gribas uz jauno bibliotēku, sevišķi jaunā paaudze jau sapriecājusies.

– Šķiet gandrīz nepieklājīgi jautāt par sarīkojumu programmu jaunajā ēkā, bet noteikti esat domājuši, kas katrā nodaļā būs pirmais, ko piedāvāsiet apmeklētājiem.


– Mēs to savā žargonā saucam par sālsmaižu seriālu. Vēl pavisam nesen apspriedām, kā atklāsim katru struktūrvienību, jo to atklāšanas sarīkojumam patiesībā ir dubultslodze. No vienas puses, mums jāpalīdz ātri atjaunot komunikāciju ar pastāvīgajiem lasītājiem – piemēram, Mūzikas nodaļai ir ļoti stabila auditorija, mūzikas pedagogi, mūziķi un tamlīdzīgi, bet, no otras puses, vēlamies piesaistīt arī citus, kuri nekad nav nākuši uz šo ēku, lai viņi izjustu interesi un vēlmi atgriezties.

Kopā ar Somijas vēstniecību plānojam pašu pirmo izstādi. Jau no 1. aprīļa apmeklētāji varēs iepazīt Kurzemes hercoga bibliotēku, kas tieši pirms 300 gadiem tika aizvesta vispirms uz Sanktpēterburgu un no turienes daļa – uz Helsinkiem. Saskaņā ar starptautisko praksi šādas kolekcijas neatprasa, bet mums to laipni atvēlēja izstādei. Vasarā izstādi nodosim Imantam Lancmanim Rundāles pilī tiks atklāta apskatei pēdējā lielā rekonstruētā telpa – un tā būs tieši bibliotēka. Cita izstāde saistīta ar “Rīgas 2014” programmu, tās ietvaros rādīsim pirms 500 gadiem izdotās grāmatas. Tas būs apliecinājums, ka spējam droši eksponēt un rādīt šādus vērtīgus eksponātus. Ceru, ka tas būs pamudinājums visai kultūras nozarei radīt apstākļus, lai Latvijā varētu deponēt un parādīt lielas vērtības, kuras te neglabājas, bet kuras mūsu iedzīvotājiem būtu vērtīgi un interesanti redzēt. Tieši tagad digitālās vides ietvaros parādās iespējas saskarties ar oriģināli autentiskiem vērtumiem, un tas rada vēlmi tos redzēt arī klātienē. Kādēļ, teiksim, cilvēki iet uz Luvru, lai apskatītu Monu Lizu, ko var redzēt neskaitāmos portālos un mākslas albumos, kādēļ cenšas klātienē apskatīt “Svēto Vakarēdienu”?

– Jūsu speciālistiem šāda vērtīgu priekšmetu deponēšana arī ir pilnīgi jauna joma.


– Jā, patlaban to apgūstam. Komunikācija ir diezgan komplicēta. Viegli runāt ar vēstniekiem, ministriem, direktoriem, bet, kad nonākam līdz restauratoriem un retumu glabātājiem, sākas cits stāsts, jo tieši viņi, protams, atbildīgi, lai ar šīm lietām nekas nenotiek. Viņiem pats svarīgākais ir drošība, un viņi vienmēr meklē iespējas atteikt vai likt šķēr-šļus, paziņojot, ka noteiktam eksponātam vajadzīga restaurācija vai citas procedūras vai arī tie ir tik neiedomājami vērtīgi, ka tos vispār nevar nevienam dot. Notika garas sarunas ar Somijas Nacionālo bibliotēku, man pat nācās speciāli braukt uz Helsinkiem, lai tiktos ar direktoru, jo darbinieki sarakstu bija tā apcirpuši, ka ar atlikušajiem eksponātiem mēs šo izstādi varētu arī nerīkot. Zinu, ka muzejiem ir ļoti liela pieredze, mums projektu “Grāmata 1514-2014” kūrē Astrīda Rogule, kas ir ļoti, ļoti pieredzējusi kuratore, bet tās visas ir jaunas lietas, kas jāapgūst.

– Uz LNB nāk interesenti, studenti un pētnieki, bet lielākoties mēdzam aizmirst, ka arī paši bibliotēkas darbinieki taču ir pētnieki.


– Jā, tas ir ļoti interesants jautājums. Nesen Zinātniskās darbības padomes sēdē tieši lēmām par pētniecības stratēģiju. Esam pieņēmuši darbā vairākus pētniekus, tāpat vairāki mūsu pašu darbinieki pēdējos gados aizstāvējuši promocijas darbus, tādēļ spriedām, vai pētniecība ir svarīga vispār – proti, vai katrs izvēlas, tieši kādu tematu pētīs, kādās konferencēs piedalīsies – vai arī pētniecībai bibliotēkā pamatā jābūt pakļautai tās pamatfunkcijām, ar krājumu, kolekciju. Vairāk sliecamies uz viedokli, ka tomēr pētniecībai jābūt mērķtiecīgai, uz starpnozaru integrāciju orientētai. Teiksim, elektroniskajā vidē, veidojot bibliogrāfiskos resursus, mēs ļoti pietuvojamies terminoloģijai, enciklopēdiskiem jautājumiem – ne velti domājam, ka LNB varētu būt bāze Nacionālas enciklopēdijas veidošanai. Tāpat svarīgi pētīt lasītāju paradumus, un otrā pusē ir mūsu Bērnu žūrija, kur darbojamies proaktīvi, kas tieši ir viens no nacionālas bibliotēkas uzdevumiem. Tāpat, ja veidosim rakstniecības – rakstu – muzeju, tam, bez šaubām, nepieciešama pētnieciskā bāze. Šādā veidā pētniecība ļoti cieši sasaucas ar mūsu pamatfunkcijām. Arī bibliogrāfijās parādās pētnieciskais elements, teiksim, pēdējos gados iznākušie bibliogrāfiskie rādītāji par Čaku, Ziedoni, Vācieti – es to saucu par pētniecisko bibliogrāfiju.

– Ņemot vērā, ka “Latvijas Avīze” jau gadiem iestājusies par Nacionālās enciklopēdijas tapšanas nepieciešamību, vai varu lūgt, lai mazliet sīkāk pastāstāt par savām iecerēm?


– Viena no jaunajām iniciatīvām, ko esam aizstāvējuši nākamo četru gadu finansējumā, ir Nacionālās enciklopēdijas redakcijas izveide. Šogad gribam izveidot pašu kodolu. Vēl gan jāveic precīzi aprēķini saistībā ar pārcelšanos, jo viss budžets ir vienā katliņā, ar to jārīkojas saprātīgi, lai gada beigās nenonāktu kritiskā situācijā, ja nu jaunās ēkas uzturēšanai būtu nepieciešams vairāk līdzekļu, nekā paredzēts. Taču esam gatavi jau vistuvākajā laikā sākt sadarbību ar projekta koordinatoru, vadītāju, cilvēku, kurš vismaz varētu sākt visu šo procesu.

– Vai jums ir vīzija, kurš tas varētu būt?


– Tā ir problēma, un es ceru, ka šī intervija varētu kalpot par pamudinājumu. Ir vajadzīgs cilvēks ar enciklopēdisku skatījumu, izdevējdarbības pieredzi, kuram turklāt būtu iespēja nodarboties tikai ar šo jautājumu, kurš varētu ātri izveidot darba grupu un nospraustu enciklopēdijas saturiskās robežas. Svarīgi izlemt, vai veidojam to kā Konversācijas vārdnīcu vai “Enciklopedia Britannica”, reflektējot visu, kas notiek pasaulē, vai aprakstīt tikai ar Latviju un latviešiem saistīto. Darba grupā, kurā piedalījās arī Ojārs Spārītis, Jānis Stradiņš, apgāda “Zinātne” vadītāja Ieva Jansone un vēl citi pieredzējuši cilvēki, nonācām pie secinājuma, ka vajadzētu no pasaules enciklopēdiskās informācijas ņemt visu, kas saistīts ar Latviju, un arī visi šķirkļi jāveido kontekstā ar Latviju. Ja ir šķirklis par Austrāliju, tad mēs rakstām par trimdas latviešiem, trimdas organizācijām, māksliniekiem, literātiem, uzņēmējiem no Latvijas, kas tur dzīvo, un tā tālāk. Tāpat šķirkļi par dižajām personībām jāpadara īpaši ar atsaucēm uz Latviju – teiksim, starptautiskajās enciklopēdijās nereti vispār nav pieminēta Vāgnera saistība ar Latviju, tāpat Marka Rotko dzimšanas vieta vienmēr minēta Daugavpilī, Krievijas impērijā. Nav vajadzības atkārtot to, kur nevaram pievienot nekādu Latvijai un latviešiem, arī latviešiem ārpus Latvijas, svarīgu informāciju.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Kas nestrādā tam nebūs ēst.
    Kad būs biblioteka atvērta,
    aizejiet un pameklējiet gudrību,
    kāpēc tāda ēciņa vajadzīga.
    Lūdzami, nepiemēslojiet tīmekļus
    ar stulbuma apliecinājumiem.
    Lietojiets madzenes,
    jo jūs esat latvieši
    ne maskaļi/

  2. Tā karikarūra būs zelta bedre valsts naudas slaucējiem un kauna traips Latvijai,tas atklāsies jau tuvākajā nākotnē.Tas sakarīgi runāt nespējīgais direktors vien jau ir apbrīnas vērts eksemplārs,kur nu vēl viss pārējais.

  3. kauns izgrūst par bibloteku un tās apkalpošanu milzu naudu
    kamēr ļoti liela Latvijas tautas daļa dzīvo nabadzībā.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+