Mobilā versija
-3.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. oktobris, 2014
Drukāt

Spēle par spēli: “Eiro Vīzija” teātrī

Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Lietuviešu režisora Vida Bareika iestudētā “Eiro Vīzija” parāda eiropeisko kopību kā raibu puzli ar ļoti atšķirīgām vērtībām.

Ar tiešu aicinājumu auditorijai: “Uzspēlēsim Eirovīziju!” trešdien, 22. oktobrī, Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē iesākās viena no četru Eiropas viesrežisoru izrāžu cikla “Šengenas zonas spožums un posts” izrādēm – lietuviešu režisora Vida Bareika iestudētā “Eiro Vīzija”.

Mudinājums saspēlēties inscenētajā TV ieraksta studijā izskan ļoti konkrēti. Muzikāla atpūtas vakara (tieši šādi saprotami spēles noteikumi) vadītāji – Kārlis Krūmiņš un Sanita Pušpure – iesaista skatītājus uzveduma tapšanā, iedalot katram karodziņu ar konkrētas valsts krāsām – pēc nejaušības principa. Turpmāk tev jāatbalsta tieši šī valsts. Balsošanai tiek piedāvāti koncertnumuri no trīspa­dsmit valstīm. Viss tiek kontrolēts, filmēts, skaidrots, skaitļots, acīm redzami, ka “pasākums” nepaļaujas uz katra līdzjušanas un iejušanās individuālām spējām, izslēdz nejaušību vai daudznozīmību. Pārdzīvojumam paredzētajās vietās ik pa laikam iedegas tablo ar uzrakstu “Aplausi”. Saspēlē ar aktieriem esam rosināti vicināt karodziņu, balsot un visādi citādi demonstrēt līdzdalību. Vienā vārdā sakot – 
paust emocijas, kuras pieņemts saukt par patriotiskām. Cik tās ir īstas un cik imitētas, un kā ar tām Viseiropas TV šovā “Eirovīzija” tiek manipulēts, ir pasākuma – izrādes tēma.

Dramaturģes Austejas 
Lunkstītes-Jildizas konstrukcija, spēlē par spēli apšaubot pašu spēli, ir viena no nedaudzām “Eiro Vīzijas” profesionālajām kvalitātēm. Konstrukcija gan veiksmīgi atmasko populāra šova virspusējību, gan ļauj veselīgi pasmieties par efektīgiem skatuves numuriem, gan cauri ironijai ieraudzīt caurumus Eiropas kopībā. Citādi daudz kas sacerētajos dziesmu numuros, kuros mēģināts atklāt dažādas mentalitātes, politikas un sociālās problēmas, šķiet pašdarbnieciski safabricēts. Piemēram – trafaretā Vatikāna viltus dievbijība vai mūžīgā dzērumā kliedzošu Polijas puišu bars, kas klimst pa skatuvi, raisot neizpratni, vai tas ir tīšām vai nejauši. Nopietnākās un saturīgākās ir etīdes – dziesmas par Ukrainas kara situācijā izspēlētām divu kareivju Sašas un Alekseja izjūtām, vērša un matadora attiecībās demonstrēta Spānijas – Katalonijas politika un zem ūdens peldošu divu vīriešu apskāvienos dotās norādes par Grieķiju kā valsti, kurā atļautas viendzimuma laulības. Tās izraisa skatītāju patiesus aplausus, taču – kā lai nodala, kas īsts un kas māk­slīgs? Koncertnumuros izspēlētā dažādība atsedz eiropeisko kopību kā raibu puzli ar ļoti atšķirīgām vērtībām. Brīžiem šķiet, ka autori iekrīt citiem izliktajās lamatās, t. i., mēģinot atklāt, cik ielāpains ir eiropeiskais kopums, tikpat sadrumstaloti un virspusēji kļūst arī paši.

Maskulīnā enerģija, kas uzverd no priekšnesumu sērijas, īpaši Spānijas, Krievijas, Vācijas, Baltijas valstu numuriem, sasniedz augstāko pakāpi, raisot dzīvīgu, asprātīgu un arī šokējošu (brutāli barbarisku) iespaidu. Par atzīstamu profesionālismu liecina kopējais lādiņš, ko piedāvā jaunie aktieri Zane Dombrovska, Sanita Pušpure, Jānis Vimba, Kristians Kareļins, Kārlis Krūmiņš un Raimonds Celms. Tas ir patiesi maksimāli atdevīgs un jaudīgs.

Pirmajā cēlienā režisoru interesējusi spilgta forma, bet otrajā cēlienā mākslinieciskie priekšnesumi pilnībā beidzas, sākas ilgais un garlaicīgais balsošanas process, atgādinot, ka demokrātija ir lēns process. Skatītāju grupas vērtē, tehniskā punktu skaitīšana ieilgst un pacietība beidzas. Mākslīgi pumpētā jautrība izšķīst, un, kad vakara vadītāja, bļostkiem rotātā kleitā atgādinot kaut ko no nāras un tikpat daudz no Sniegbaltītes, kārtējo reizi mēģina uzputot publiku, zāles atbildes reakcija izpaliek. Visi draudzīgi iesmejas par to, ka katrai spēlei reiz pienāk gals. Taču ikvienam ir radusies pārliecība, ka kopsummas punktos ir arī viņa balss un balsojumā uzvar viena dziesma, par ko iepriekš paredzami kļūst Baltijas songs. Demokrātijas seanss ir noticis. Vai tā bija tikai ilūzija?

Un trešā lieta, kas liek domāt par šā pasākuma profesionālu pievienoto vērtību, ir fināls. Tajā nojaukta aktieru spožā ārējā čaula un uzbūvēta utopija cilvēku spējai vienoties kopībā. Par spīti pierādītajām viltus zvaigznītēm uz kopējā zilā fona. Par spīti ierobežojumiem vietā, laikā un sastāvā. Pat, ja kopīgais ir amerikāņu popmūzikas hits, pat ja aktieru un skatītāju dežūrapskāvieni ir iestudēti, pat ja kopīgais zosu gājiens atgādina bērnudārza pastaigu. Finālā kā mierīga upe plūst Džona Lenona “Imagine” skaņas, raisot asociācijas par kopību kaut kur nezināmajā pasaulē bez valstu robežām, formāliem ierobežojumiem. Dziesma uz mirkli pārņem visus ar sadotām rokām un atstāj neatbildētu jautājumu – vai pa īstam visi kopā varam vienoties tikai par kaut ko neiespējamu?

“Eiro Vīzija” atgādina Latvijā iemīļotu ēdienu rasolu, kur katrs atrod savu garšas niansi, to pašu varu teikt par izrādi, jāpiebilst, ka izdošanās šoreiz ir skatītāju rokās.

“Eiro Vīzija” – iestudējums ciklā “Šengenas zonas spožums un posts” Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē

Režisors: Vids Bareikis, dramaturģe Austeja Lunkstīte-Jildiza, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Uģis Bērziņš, muzikālais noformējums Jurga Šeduikīte.

Tuvākās izrādes: 31. oktobrī, 5. un 22. novembrī.

Vārds skatītājiem

Paula Ivanovska, studente: “Izrāde ir spilgta un jautra kā jau pati lielā “Eirovīzija”. Katras valsts priekšnesumos precīzi tika iezīmētas politiskās problēmas un skandāli. Lieliski, ka tika iesaistīti skatītāji.”

Zane Antsone, “Amrop” projektu vadītāja asistente: “Vispozitīvāk vērtēju izrādes konceptu – skatītājs nevis statiski vēro izrādi, bet kļūst par daļu no tās. Tādēļ mani pārsteidza, ka citi skatītāji, vērtējot dziesmas, krasi nošķīra politiku un vērtēja tikai patīk/nepatīk kategorijās. Uz manu jautājumu, vai nevajadzētu nobalsot par Ukrainu, saņēmu atbildi, ka priekšnesums nav paticis, jo tur bijis pārāk daudz asiņu.”

Paula Vārtiņa, biroja koordinatore: “Bija tiešām prieks vērot, ka publika aktīvi iesaistījās izrādes gaitā. Pieļauju, ja nebūtu šādas saspēles, tā nebūtu tik veiksmīga. Izmantotie atribūti gan nebija paši kvalitatīvākie, kaut gan – Eirovīzija jau arī nav nekāda Opera.”

Roberts Mednis, projektu vadītājs Izdevniecībā “Santa”: “Izrādē lieliski attēloti “Eirovīzijas” politiskie zemteksti, kaimiņu valstu solidaritāte un intrigas. Aktieri bija enerģijas pilni un atraktīvi. Varbūt mazliet nepatika Ukrainas uzstāšanās, jo dziesmas pamatā bija reāli notikumi Ukrainas kara sākumā, ko nevajadzētu šādi attēlot.”

Sagatavojusi IEVA GRŽIBOVSKA

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+