Foto – LETA

Patriotisma trūkums 8

Ar saviļņojumu izlasīju interviju, ko Teoloģijas doktors Guntis Kalme sniedzis “Latvijas Avīzei” 11. decembrī un kas tik zinoši un sāpīgi skar mūsu tautas pašreizējo krīzi.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Garie piecdesmit okupācijas gadi ir atstājusi tukšumu daudzās latviešu dvēselēs. Sevišķi jaunajā paaudzē, kam brīva Latvija un tās vēsture ir miglains, tāls un diezgan vienaldzīgs temats. Vecmāmiņa gan kaut ko stāstīja par brīvības cīņām, bet tas notika tālā pagātnē un šodienas studijas un darbi ir interesantāki un svarīgāki. Ja okupācijas gados skolās un universitātē tika pieminēti Latvijas brīvības gadi, tad tikai negatīvā nozīmē ar tīšu nolūku izdzēst katru pozitīvo brīvvalsts tēlu no jauniešu apziņas. Piecdesmit okupācijas gados ir uzaugusi vesela paaudze, kurai par brīvo Latviju ir tikai vispārējs un vienaldzīgs priekšstats. Par kādu lielu un dziļu tēvzemes mīlestību un upuriem, kas nesti uz tēvzemes altāra, nav ne zināšanu, ne intereses.

Latvijas Saeimā vēl arvien sēž cilvēki, kuri baidās pieņemt lēmumus, kas varētu nepatikt bijušajiem krievu kungiem. Manī tas rada pārsteigumu un sašutumu. Es piedzimu tikai sešas dienas pirms Latvijas 1918. gada novembrī un uzaugu brīvajā Latvijā tieši Ulmaņa laikos, kad Latvija piedzīvoja savus zieda laikus ar augstu labklājības līmeni un vienu no progresīvākajām izglītības sistēmām. Godīgums un atbildības sajūta dominēja valsts iestādēs un vārds “zagt” tika reti lietots. Valdībā korupcija neeksistēja, jo Ulmanis to nepieļāva.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šodien mūsu skolotāji pamatoti pieprasa lielākas algas, kas atbilstu viņu darba svarīgumam un kvalitātei. Bet vai viņi patiesi audzina un izglīto Latvijas patriotus? Brīvajā Latvijā mēs mācījāmies Latvijas vēsturi jau no ceturtās pamatskolas klases un cauri visiem pieciem ģimnāzijas gadiem. Cik daudz laika un pūļu tiek veltīts patriotisma ieaudzināšanai jaunajās latviešu sirdīs tagad? Ko dara mūsu Saeima un valdība, lai jaunatne būtu lepna uz savu tautu un valsti? Es baidos, ka neko. Daudzi aizbrauc labākas dzīves meklējumos, jo neredz, ka valdība sevišķi pūlētos viņus aizturēt.

Kara un pēckara gados Krievija izlaupīja Latviju un aizveda uz Krieviju veselas rūpnīcu iekārtas. Pat aizdzina ganāmpulkus, kuri gan lielākoties palika ceļā… Bet ko ir darījušas atjaunotās Latvijas valdības? Nav atjaunota VEF fabrika un Erenpreisa velosipēdu rūpnīca. “Liepājas metalurgs” ir atdots krievu rokās tāpat kā daudzi citi uzņēmumi. Bet vislielākais kauns un sirdssāpes ir par kādreiz tik skaisto un eleganto Ķemeru viesnīcu, kura brīvās Latvijas laikā uzņēma daudzus latviešu un ārzemju viesus un bija viens no Latvijas lepnumiem. Neviena no bijušajām un esošajām Latvijas valdībām nav pūlējusies, lai šos Latvijai tik svarīgos īpašumus nodotu Iatviešu uzņēmēju rokās.

Mūsu Saeimā sēž cilvēki, kuriem vairāk rūp deputāta alga un iespējas iekļūt kādā valdē vai komisijā nekā vēlēšanās pārvērst Latviju no mazas un trūcīgas Krievijas “guberņas” valstī, kuru pārvalda zinoši un izglītoti profesionāļi, nevis savas partijas ielikteņi, kuriem Latvijas labklājība ir daudz mazāk svarīga par personisko.

Cik ilgi vēl Saeimā un latviešos dominēs vēlēšanās izpatikt krievu “kungiem”? Krievi Latvijā vēl vienmēr jūtas kā saimnieki, jo viņu rokās ir liela daļa Latvijas uzņēmumu un darba vietas. Krievu valoda ir tikpat svarīga kā latviešu, jo bez tās nav iespējams dabūt darbu latvietim pašam savā dzimtenē!

Kad es gāju skolā, mums mācīja vācu, angļu un franču valodu, bet ne krievu. Mēs piederējām Rietumu kultūrai, ne austrumiem! Tajā laikā nevienu neinteresēja krievu pasaule, kurā dominēja absurdas komunisma idejas.

Mans bijušais svainis ilgus gadus slēpās Kurzemes mežos, cīnoties par Latvijas brīvību. Krievi viņu notvēra tikai 1956 gadā! Un tikai viņa izcilās inženiera zināšanas paglāba no nāves, jo krievi atzina ka dzīvs viņš bija vērtīgāks nekā nošauts.

Reklāma
Reklāma

16. marts bija, ir un būs latviešu svinamā diena! Patriotisms, gatavība upurēt visu Latvijas brīvībai nav zudis un nekad nezudīs tajos latviešos, kuru priekšteči nolika savu galvu uz dzimtenes altāra. 16. martā mēs godinām ne tikai tos, kuri atdeva pēdējo Latvijas brīvībai, bet arī tos, kuri šodien mīl un ir gatavi aizstāvēt savu vislielāko mīlestību – Latviju.

16. marta gājienā latviešu tauta parāda cieņu Latvijas brīvības idejai un mūsu leģionāriem, kas dzīvoja un mira par to. Un mūsu valdībai ir jāgarantē ka 16. marta ceļš uz Brīvības pieminekli ir brīvs no naida izpausmēm.

Aina Rodriguez-Mata