Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. novembris, 2014
Drukāt

Uldis Šmits: Filma “Segvārds Vientulis” – mēģinājums piešķirt patriotismam miesu un garu (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Valsts svētku jeb patriotisma nedēļu aizvadot, neatstāj doma par tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri šo patriotismu ir iemiesojuši. Jo tā nav tikai abstrakcija, tam ir vārdi un sejas. Vārdu gan sanāktu pārāk daudz, un tie izkaisīti laikā, lai visus ietvertu oficiālajās svētku runās, un, kādus nosaucot, varam aizēnot nenosauktos. Varbūt tāpēc Valsts prezidents 11. novembrī runā pie Brīvības pieminekļa retoriski vaicāja: “Cik daudz dzīvību ir atdots par Latvijas valsti, cik daudz kaujās ir karots, cik daudz kritušo karavīru jāpiemin šajā dienā? Vai uz šiem jautājumiem ir rodamas nekļūdīgas atbildes?” Droši vien neesošo nekļūdīgo atbilžu vietā kopīgi jāmeklē iespējas, kā vārdus un notikumus tomēr atcerēties.

Filma “Segvārds Vientulis” ir viens tāds mēģinājums piešķirt patriotismam miesu un dvēseli. Būtībā atgriezt no pusaizmirstības izcilu vārdu, jo diez vai lielā sabiedrības daļā Antons Juhņevičs ko īpaši izsaka. Un visumā nacionālo partizānu vadītāji ir un paliek maz zināmi vientuļi mūsu apcirptajā kolektīvajā atmiņā. Nāk prātā pirms dažiem gadiem Polijā oficiāli ieviestā antikomunistiskās pretestības kustības atcere (1. martā), kas iedēvēta ļoti zīmīgi – ar lāstu apkrauto karavīru piemiņas diena. Kad valsts augstākās amatpersonas godina “Tēvzemes armijas” (“Armia Krajowa”) cīnītājus un pagrīdes grupu dalībniekus. Slavenāko vārdos ir nosauktas ielas, un šogad Varšavā tika atklāts viņiem veltīts monumentāls sienas gleznojums. “Lāsts”, protams, attiecas uz tiem laikiem, kad Polijā pastāvēja padomju tanku ievestais politiskais režīms, kurš iztēloja poļu patriotus par “bandītiem” vai “fašistiem”, kaut gan viņi Otrā pasaules kara gados bija cīnījušies pret vāciešiem. Taču “lāsts” nāca arī no Rietumiem, kas pameta Poliju Staļina varā. Ir līdzība ar to, ko piedzīvoja Latvija un Latvijas nacionālie partizāni. Un ir atšķirība, bet tā jau attiecas uz mūsdienām – valstiskā līmenī mūsu valdošie politiķi nekad nav pārāk uzsvēruši nacionālās pretošanās atceres lomu.

Var strīdēties, vai tas būtu jādara kādā konkrētā datumā kā Polijā, svarīgāk laikam ir apzināties saites, kas atjaunoto Latviju vieno ar tiem, kuriem valsts atjaunošana arī bija mērķis, taču totalitārisma ap­stākļos nesasniedzams. Kampaņveidīgi tiek runāts par Konstantīna Čakstes vadīto Latvijas Centrālo padomi, kas pulcēja demokrātiskās valsts atgūšanas piekritējus, lai atbrīvotos no nacistiskās okupācijas un nepieļautu padomju okupācijas atgriešanos. Bet arī LCP darbības izvērtējumos nereti piemirstam vai nobīdām otrajā plānā šīs organizācijas atstāto idejisko mantojumu. Būtībā tas ir mūsu šodienas politiskais pamats – Latvijas valstiskuma tiesiskā pēctecība, Baltijas valstu cieša sadarbība, piederība Rietumu demokrātijai un prasība ievērot starptautiskās tiesību normas. No tagadnes raugoties, tamlīdzīgas nostādnes Otrā pasaules kara beigās Baltijas telpā izskatās pēc ideālistu sapņojuma (tāpat kā cerības saņemt no Rietumiem ieročus vai jel kādas garantijas), taču varam tās uzlūkot par apliecinājumu, ka LCP, iespējams, bija viena no Eiropas intelektuāli spējīgākajām pagrīdes organizācijām, kuras dalībnieki tika nīdēti gan vācu koncentrācijas nometnēs, gan čekas pagrabos un gulagā. Bet cik daudz pat vēstures literatūrā knapi aprakstītu organizāciju un grupu nosaukumu vai atsevišķu cilvēku vārdu mums paslīd garām vai vispār ir palikuši neapzināti? Latvijā lāsta noņemšana nav beigusies.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Vajag lasīt LA, tad būs lielāka skaidrība par priHvatizātoru darbošanos 1990-o gadu sākumā – vadot “tirgus neredzamo roku” ar boļševiku metodēm:
    “Mums nebija vajadzības likvidēties, jo bijām miljonāri, – tolaik bankā brīvas naudas vien bija trīs miljoni rubļu. Tagadējā Druvas ciematā, kas savu nosaukumu aizguva no kopsaimniecības, viss – dzīvojamās ēkas, vidusskola, sporta nams, asfalta rūpnīca un ražotnes – tika uzcelts kopsaimniecības laikā. Celtniecības brigādē vien pastāvīgi strādāja ap trīssimt vīru. Bija ap simt traktoru un tikpat automašīnu. Deviņdesmito gadu sākumā kopsaimniecību liktenis bija izlemts, likums izdots, bankas konts slēgts, tāpēc nebija citas izejas. Uzskatu, ka turīgās kopsaimniecības nebija jālikvidē. Vajadzēja cilvēkiem ļaut izvēlēties, kā viņi vēlas saimniekot turpmāk. Lielākā daļa sākumā pat negribēja, ka saimniecību likvidē. Tikai daži nolēma ņemt zemi un saimniekot savrup. Šī piespiedu likvidācija atsauc atmiņā kopsaimniecību izveidi, kas tāpat notika piespiedu kārtā, nerēķinoties ar cilvēku gribu.” Mēs tikai nopietnāk strādājām. Saruna ar Jāni Rubuli

  2. Kolhozi pie pirmajām pārmaiņam izjuka kā kāršu namiņi un tādēļ ir diskutabla kolhozu veidošanas ideoloģiskā bāze un dažādu okupantu uzticības personu loma to veidošanā.Cik zinams visi viņi bija komunistu nomeklatūras štata darbinieki un cieši sadarbojas ar represīvajām iestādēm,veidojot okupācijas varai uzticīgus un noderīgus kolektīvus.Cik tas veiksmīgi izdevās bija atkarīgs no ļoti daudzu apstākļu sakritības un nekādi nevar būt par iemeslu kolaboracistu izveicīgāko pārstāvju godināšanai.Viņi ir izveidojuši īpašu vergu grupu,kuri tagad nodarbojas ar nepakļāvīgas tautas daļas neitralizēšanu un viņu kopējā iezīme ir uzticīga kalpošana okupācijas režīmam.

  3. Ikvienam ir roka jāpieliek, lai “lāstu” noņemtu un vienreiz beigtu to ilgo ceļu kāpās! Lauku Dzīve koļektīvs ar galveno redaktoru a.god. V.Krustiņu priekšgalā daudz darījis, lai Latvijā atcerētos ne tikai brašos karotājus mācītājus, bet arī lauku ļaudis, kas pēckara gados šmaisera vietā deva priekšroku arklam. Kopējs mērķis – izpostītās zemes atjaunošana – vienā darba frontē vienoja bijušos dažnedažādu mundieru nēsātājus jau 1946.g.20.novembrī:”Nākotnes dibinātāju vidū bija gan pieredzes bagāti, dzīves gudrības pilni, tulznainām rokām, grumbainām, vēju un saules rūdītām sejām pusmūža un vecākās paaudzes ļaudis, gan pavisam jauni cilvēki…..Arturam Čikstem toreiz nebija vēl 20…..Staņislavs Leitāns, pirmais priekšsēdētājs….” A.Ņikonovs, akadēmiķis (Sveiciens Nākotnei. Lauku Dzīve, 1986.g.nr.12)

  4. Un kas šo vēsturi slēpj? Vai tauta? Valdības? Mediji? Vai divi pēdējie?

Draugiem Facebook Twitter Google+