Foto – Timurs Subhankulovs

Uldis Šmits: Filma “Segvārds Vientulis” – mēģinājums piešķirt patriotismam miesu un garu 4

Valsts svētku jeb patriotisma nedēļu aizvadot, neatstāj doma par tiem neskaitāmajiem cilvēkiem, kuri šo patriotismu ir iemiesojuši. Jo tā nav tikai abstrakcija, tam ir vārdi un sejas. Vārdu gan sanāktu pārāk daudz, un tie izkaisīti laikā, lai visus ietvertu oficiālajās svētku runās, un, kādus nosaucot, varam aizēnot nenosauktos. Varbūt tāpēc Valsts prezidents 11. novembrī runā pie Brīvības pieminekļa retoriski vaicāja: “Cik daudz dzīvību ir atdots par Latvijas valsti, cik daudz kaujās ir karots, cik daudz kritušo karavīru jāpiemin šajā dienā? Vai uz šiem jautājumiem ir rodamas nekļūdīgas atbildes?” Droši vien neesošo nekļūdīgo atbilžu vietā kopīgi jāmeklē iespējas, kā vārdus un notikumus tomēr atcerēties.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Filma “Segvārds Vientulis” ir viens tāds mēģinājums piešķirt patriotismam miesu un dvēseli. Būtībā atgriezt no pusaizmirstības izcilu vārdu, jo diez vai lielā sabiedrības daļā Antons Juhņevičs ko īpaši izsaka. Un visumā nacionālo partizānu vadītāji ir un paliek maz zināmi vientuļi mūsu apcirptajā kolektīvajā atmiņā. Nāk prātā pirms dažiem gadiem Polijā oficiāli ieviestā antikomunistiskās pretestības kustības atcere (1. martā), kas iedēvēta ļoti zīmīgi – ar lāstu apkrauto karavīru piemiņas diena. Kad valsts augstākās amatpersonas godina “Tēvzemes armijas” (“Armia Krajowa”) cīnītājus un pagrīdes grupu dalībniekus. Slavenāko vārdos ir nosauktas ielas, un šogad Varšavā tika atklāts viņiem veltīts monumentāls sienas gleznojums. “Lāsts”, protams, attiecas uz tiem laikiem, kad Polijā pastāvēja padomju tanku ievestais politiskais režīms, kurš iztēloja poļu patriotus par “bandītiem” vai “fašistiem”, kaut gan viņi Otrā pasaules kara gados bija cīnījušies pret vāciešiem. Taču “lāsts” nāca arī no Rietumiem, kas pameta Poliju Staļina varā. Ir līdzība ar to, ko piedzīvoja Latvija un Latvijas nacionālie partizāni. Un ir atšķirība, bet tā jau attiecas uz mūsdienām – valstiskā līmenī mūsu valdošie politiķi nekad nav pārāk uzsvēruši nacionālās pretošanās atceres lomu.

Var strīdēties, vai tas būtu jādara kādā konkrētā datumā kā Polijā, svarīgāk laikam ir apzināties saites, kas atjaunoto Latviju vieno ar tiem, kuriem valsts atjaunošana arī bija mērķis, taču totalitārisma ap­stākļos nesasniedzams. Kampaņveidīgi tiek runāts par Konstantīna Čakstes vadīto Latvijas Centrālo padomi, kas pulcēja demokrātiskās valsts atgūšanas piekritējus, lai atbrīvotos no nacistiskās okupācijas un nepieļautu padomju okupācijas atgriešanos. Bet arī LCP darbības izvērtējumos nereti piemirstam vai nobīdām otrajā plānā šīs organizācijas atstāto idejisko mantojumu. Būtībā tas ir mūsu šodienas politiskais pamats – Latvijas valstiskuma tiesiskā pēctecība, Baltijas valstu cieša sadarbība, piederība Rietumu demokrātijai un prasība ievērot starptautiskās tiesību normas. No tagadnes raugoties, tamlīdzīgas nostādnes Otrā pasaules kara beigās Baltijas telpā izskatās pēc ideālistu sapņojuma (tāpat kā cerības saņemt no Rietumiem ieročus vai jel kādas garantijas), taču varam tās uzlūkot par apliecinājumu, ka LCP, iespējams, bija viena no Eiropas intelektuāli spējīgākajām pagrīdes organizācijām, kuras dalībnieki tika nīdēti gan vācu koncentrācijas nometnēs, gan čekas pagrabos un gulagā. Bet cik daudz pat vēstures literatūrā knapi aprakstītu organizāciju un grupu nosaukumu vai atsevišķu cilvēku vārdu mums paslīd garām vai vispār ir palikuši neapzināti? Latvijā lāsta noņemšana nav beigusies.