Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. septembris, 2014
Drukāt

Patriotisms procentos un politikā. Secinājumi pēc SKDS pētījuma “Piederības sajūta Latvijai” (4)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Saistībā ar valdības pasūtīto un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS nesen publiskoto mazākumtautību pārstāvju aptauju “Piederības sajūta Latvijai” prese sevišķi uzsvēra to, ka 64% respondentu sevi uzskata vai drīzāk uzskata par Latvijas patriotiem. Atbildes uz vairākiem citiem jautājumiem gan apliecināja, ka patriotisma jūtas ir stiepjams jēdziens, tās var izprast dažādi un pat vairāk vai mazāk savienot, piemēram, ar pārliecību, ka “Latvijai PSRS sastāvā patiesībā klājās tīri labi” (61%). Izvaicājot latviešus, minētais uzstādījums droši vien saņemtu krietni mazāku atbalstu, kaut arī piekritēji tam atrastos. Tāpat apgalvojumiem “cilvēkiem Latvijā” un “Latvijai kā valstij šobrīd būtu labāk, ja Latvija ietilptu Krievijas veidotajā Eirāzijas savienībā”. Taču valsts politiku nosaka pilsoņu kopums, kuru patriotisms pa īstam izpaužas nevis vārdos, bet darbos.

“Krievu pasaules” referendumi

Pārbaudījumi “būt vai nebūt”, kādus piedzīvo Ukraina, mums, par laimi, bijuši aiztaupīti. Atbildīgākais brīdis, kad nācās aizstāvēt valstiskās pamatvērtības, mūsdienu vēsturē ir 2012. gadā notikušais t. s. valodu referendums, un tā rezultāts uzskatāms varbūt par pašu nopietnāko pilsoniskās sabiedrības patriotisma mērījumu. Atgādinājumam: tautas nobalsošanā piedalījās 70,73% balsstiesīgo, 
273 374 jeb 24,88% izteicās par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai, bet 821 722 jeb 74,80% bija pret. Šī tautas nobalsošana, tiesa, neatspoguļo nepilsoņu nostāju, tomēr var kalpot kā zināms rādītājs. Jāatgādina arī tolaik veiktās politiskās manipulācijas un žonglēšana ar vārdiem. Sabiedrību šķeļošā pasākuma ideju vispirms pasvieda “jauniešu kustība” ar nosaukumu “Vienota Latvija”, bet vēlāk uzķēra “PCTVL” un tad arī “SC” vadība, kas skaidroja, ka referendums esot “instruments” pret “labējiem politiķiem”.

Uzkrītoši – referenduma ierosinātāji un atbalstītāji šodien vai nu pavisam klaji atbalsta arī Krievijas okupētās Krimas aneksiju un “Jaunkrievijā” radītās “tautas republikas”, vai neuzlūko “zaļo cilvēciņu” invāziju un Ukrainā braukājošos Krievijas tankus par pietiekamu pierādījumu, lai nosodītu Putina agresiju. Vladimirs Lindermans, pēc paša vārdiem, vairākiem interesentiem devis padomu, kā pievienoties bruņotajām bandām Austrumukrainā. Visi, protams, atceras viņa rosību parakstu vākšanā referendumam. Un vēl palicis labā atmiņā, ka 2011. gada pavasarī, kad “SC” pagaidām bija šķietami norobežojies no šīm aktivitātēm, “SC” frakcijas priekšsēdētājs 10. Saeimā Jānis Urbanovičs intervijā portālam “IMHOclub” nāca klajā ar aicinājumu – palīdziet Lindermanam bīdīt iniciatīvu, lai krievu valoda kļūtu valsts valoda, jo tādas palīdzības sniegšana esot “goda lieta”, bet “Osipovs un Lindermans ir mūsu pašcieņas bruņinieki”. Toreiz abi iemiesoja “pretsparu nacionālistiem” Latvijā, tagad Lindermans noder par ceļvedi entuziastiem, kas pošas cīņai pret “huntu” Ukrainā. Tajā skaitā zināmajiem censoņiem no Ludzas, kuri, nonākuši “Jaunkrievijā”, pavēstīja, ka ieradušies aizstāvēt “krievu pasauli”. Proti, atraut Ukrainai daļu teritorijas. Šā gada martā eirodeputāte Tatjana Ždanoka faktiski nodarbojās ar to pašu, tikai “novērotājas” lomā Krimas anšlusa noformēšanas referendumā. Un varbūt tieši tāpēc viņas partija, kas pārdēvējusies no “PCTVL” par Latvijas Krievu savienību, pēc pāris mēnešiem Eiroparlamenta vēlēšanās ieguva pietiekami daudz balsu (6,38%), lai viņa saglabātu deputātes krēslu.

Jo viena Latvijas pilsoņu daļa drīzāk ir pievilināma ar Putina “krievu pasaules” lozungiem, nevis ar Latvijas kā nacionālas valsts attīstības programmām. Tas kaut kādā ziņā attiecas arī uz elektorātu, kas ierasti balsojis par “Saskaņas” politiķiem, kuri, nostājušies zem “sociāldemokrātiskas partijas” izkārtnes, tomēr negrib pārāk izskatīties pēc Maskavas projekta un atšķirībā no Ždanokas nevar atļauties gluži pārņemt Kremļa imperiālisma nostādnes, ar kurām nav iespējams tikt valdībā. Bet nevēlas arī tās nosodīt. “SC” labi iederējās Krievijas tā dēvētās maigās varas īstenošanas periodā, taču tagad “sociāldemokrāti” spiesti laipot, izvairoties no šovinistiskās “krievu pasaules” koncepcijas pārliekas kritizēšanas, lai nekacinātu, kā partijas spicē mēdz sacīt, “mūsu vēlētāju”. Kuram minētā pasaule ir ideoloģiski daudz tuvāka nekā Latvija.

Lai nekaitētu biznesam…

Uz dažām Latvijā ietekmīgām personām jāattiecina Džordža Bernarda Šova ironiskā spārnotā frāze: “Patriotisms – gatavība visu ziedot savas dzimtenes labā ar nosacījumu, ka tas nekaitē paša biznesam.” Kaut gan varētu arī sacīt, ka biznesa ar Krieviju dēļ esam bijuši gatavi ziedot ja ne gluži visu, tad daudz ko. Piemēram, vēsturi, ko ieteica nolikt malā. Turpretī Krievija to nekad nav darījusi. Vismaz ne attiecībā uz Baltijas valstīm.

Viens no pēdējo gadu skaļākajiem atgadījumiem bija pērn Pirmā Baltijas kanāla retranslētās autorprogrammas “Cilvēks un likums” sižets par 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā. Tas arī bija iemesls, kāpēc starptautiskā mediju holdinga “Baltijas Mediju alianse” Lietuvas biroja vadītāja Jolanta Butkevičiene atkāpās no amata, pamatojot savu lēmumu ar to, ka šī pārraide “nav savienojama ar manu Lietuvas pilsones pārliecību un vērtībām”, turklāt “raidījums bija ne tikai kļūda, bet arī provokācija pret Lietuvas valsti”.

Krievijas televīzijas kanālu retranslēšana galvenokārt ir bizness. Taču ļoti savdabīgs. Pirms valodu referenduma Latvijā PBK organizēja politiskās reklāmas kampaņu ar aicinājumiem balsot par krievu valodu, ko PBK īpašnieks Oļegs Solodovs iztēloja kā pateicību uzticamajiem skatītājiem. Tomēr šī un citas provokācijas, šķiet, vēl nevienam pie mums nav likušas aizdomāties par minētā biznesa apkalpošanas savienojamību ar pilsonisko pārliecību un vērtībām. Kas varētu pamudināt dažus bāleliņus ņemt piemēru no lietuvietes Butkevičienes. Tikmēr Krievijas TV kanāli jau kļuvuši par arvien vairāk izvērstā informācijas kara sastāvdaļu. Plašākā nozīmē tas ir karš par cilvēku prātiem un ietekmi ienaidnieka teritorijā, bet ienaidnieks šajā gadījumā ir Rietumu civilizācija un kultūra, respektīvi, mēs.

Personiskā atbildība

Bet, atgriežoties pie mazākumtautībām veltītā SKDS pētījuma, uzmanību piesaista citi procentuālie rādītāji. Tam, ka “Krievijas politika apdraud Latvijas neatkarību”, piekrituši 14% aptaujāto. Gandrīz tikpat atzinuši savu ciešo piederību Baltijas valstīm. Varbūt starp abiem rādītājiem pastāv noteikta kopsakarība, jo Latvijas drošība, loģiski, aplūkojama Baltijas kontekstā. Ir diezgan viegli saprast, kāpēc tikai aptuveni desmitā daļa respondentu jūtas piederīgi Baltijas telpai (un vēl mazāka daļa Eiropas Savienībai) – pat mūsu partijas to reti kad uzsver. Grūtāk pateikt, kāpēc 79% nesaskata vai negrib saskatīt apdraudējumu Maskavas politikā. Skaidrojuma variants: aptaujātie domā, ka viņus personiski tas neskar.

Teicienam “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti” gan pārsvarā ir latviska izcelsme. Taču frāze varētu patikt arī Putinam, kurš nemīl kaimiņu valstis, toties mīl zemes un tās pie izdevības labprāt piesavinās. Tāpēc, iespējams, Latvijā dzīvojošie ukraiņi šobrīd ir redzīgāko vidū, vismaz tie, kas Rīgā manifestēja pret Krievijas iebrukumu viņu tēvzemē. Saskaņā ar Latvijā izplatīto pieeju gandrīz visi nelatvieši tiek sabāzti vienā lielā krievvalodīgo maisā, kaut varbūt daudzi ukraiņi, poļi, ebreji un pārējie tur nemaz nejūtas pārāk ērti. Latvijas valstiskās vērtības – vismaz runās – aizstāvošās partijas, cik noprotams, joprojām diez ko necenšas piesaistīt šo auditoriju, lai gan to iedzīvotāju īpatsvars, kuri nav ne krievi, ne latvieši, atbilst tuvu pie 15 procentiem. Šī augstprātīgā, daudzas mazākumtautības ignorējošā un pēc būtības falšā divkopienu loģika ir ļoti izdevīga Maskavai, un to izmantoja arī nesen Rīgā “tautiešu” konferencē pabijušais Krievijas Ārlietu ministrijas pilnvarotais cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma jautājumos Konstantīns Dolgovs. (Ārkārtīgi daiļrunīgs amata nosaukums, jo ietver visu, kas pašā Krievijā tiek izskausts.) Šķiet, ka viņš ir pirmais Maskavas oficiālais pārstāvis, kura izteikumos manipulācijas un meli sasniedza tādu līmeni, kas piespieda ātri reaģēt pat Eiropas Padomes cilvēktiesību komisāru Nilu Muižnieku. Dolgovs laikam ir arī pirmā samērā tik ievērojama ranga Krievijas amatpersona, kas pa tiešo ierodas uz “tautiešu” pasākumu, bet apmet ar līkumu Latvijas varasiestādes. Tas, iespējams, iezīmē jaunu stilu Maskavas diplomātijā un “tautiešu” politikā, kura paredz ņemt agresīvā aizbildniecībā to, ko Rīgas viesis nosauca par “krievu pasaules segmentiem” Baltijas valstīs.

Latvijas Drošības policija jau agrāk secināja, ka Maskava mainījusi šīs politikas akcentus no “sadarbības” ar “tautiešiem” uz “atbalstu” un “tiesisko aizsardzību”. Atbalsts tiek dažādiem attiecīgas ievirzes projektiem, piemēram, Latvijā “tautiešu” politiku īstenojošā “nepilsoņu kongresa” aktīvista un tāpat pirms 2012. gada valodu referendumā ļoti aktīvā Aleksandra Gapoņenko nesen prezentētajai dokumentālajai filmai “Krievu skolām būt!”, kurā fantāzijas lidojuma augstākais punkts esot simboliska ļauno garu izdzīšana no Izglītības un zinātnes ministrijas. Latvijas likumi neaizliedz tamlīdzīgas produkcijas finansēšanu no ārvalstu fondiem. Savukārt Maskavai ir svarīga šāda rosība, kaut arī tā pulcē pamaz publikas. Ja reiz, kā sacīja Dolgovs, notiek “uzbrukums” krievu valodai, tad vajag būt kādai (apmaksātai) protesta balsij un “uzbrukumā” cietušajiem, kurus var aizsargāt. “Tiesiski” vai kā citādi.

Būtu arī naivi iedomāties, ka stāvokļa destabilizācijas mēģinājumi ies secen Latvijai, kam nākamajā pusgadā jāuzņemas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē un jārīko ES Austrumu partnerības samits. Tāpēc varam gatavoties patriotisma pārbaudei, nepiemirstot par ukraiņu, gruzīnu un moldāvu patriotiskajiem jeb gluži cilvēciskajiem centieniem pašiem izlemt savu valstu likteni un pasargāt tās no okupācijas.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. … Gina: – Vienigi ar pastiprinatu vai vadosu NA, nakosaja koalicija, naksim pie politiskas gribas saukt vainigos pie atbildibas tiesa par naida celsanu vai valsts nodevibu … NESKATOTIES UZ LIKUMU ESAMIBU UN PIERADIJUM DZUDZUMU JAU SEN … !

  2. Visus naida kurinātājus steidzīgi saukt pie atbildības. Tiesāt kā cilvēkus, kas darbojas pret Latvijas valstiskumu. Tur ietilptu Ušakovs, Ždanok, Lembergs uct.

  3. Ja Krievija ir “mainījusi akcentus” savos tīkojumos uz kaimiņvalstīm, tad arī Latvijai derētu “mainīt akcentus”, un iesākumā pildīt vismaz tos likumus, kuri jau ir un atļauj visus naida kurinātājus saukt pie atbildības. Ar demokrātiju tam nav nekāda sakara. Vismaz pagaidām tiek uzskatīts, ka demokrātija NAV visatļautība.
    Kāpēc gan drošības policijas zēni nevarētu piedalīties tādās vietās un saietos, kur mēdz atskanēt naida vārdi Latvijai, savākt šos runātājus un likt viņiem atbildēt pēc likuma panta.
    Krievija apcietināja Igaunijas robežsargu un tagad sauks viņu pie atbildības pēc Krievijas likumiem. Ja gribam savu valsti saglabāt, tad ir arī kaut kas jādara tās labā, nevis tikai jāpļurkst un jāsola sazinkas.

  4. Naivie latvieši savā laikā noticēja marksismam un ceļā uz apsolīto leiputriju atbalstīja tā īstenoto vardarbību pret līdzpilsoņiem, ļaujot arī sagraut savu valsti. Tagad atkal tiek cildināta un atbalstīta visatļautība, pasniedzot to kā demokrātiju un liberālismu. Liela daļa latviešu atkal uzķērusies uz šī pseidodemokrātijas lozunga. Tikmēr Austrumu kaimiņš veikli izmanto šo demokrātiju savās interesēs, lai iefiltrētu cilvēku prātos savas idejas un savu ideoloģiju. Bet latvietis tikai bezspēcībā noplāta rokas: pie mums taču demokrātija un vārda brīvība, aizmirstot, ka ar “vārda” palīdzību var arī nogalināt gan cilvēkus, gan valsti. Jo valstī mums savas ideoloģijas nemaz nav, ko likt pretī un liela daļa politiķu nemaz nesaprot, kāpēc pie uzskatu plurālisma vajadzīga kaut kāda tur sava ideoloģija.

Draugiem Facebook Twitter Google+