Foto – AFP/LETA

Krievijas arhīvi ir slaveni ar tajos glabāto vēsturisko, bet joprojām slepeno dokumentu gūzmu (runā, ka pat tādi, kas izveidoti vēl Pētera I un Katrīnas II laikos). Labākajā gadījumā tie atveras tikai ļoti ierobežotam pētnieku lokam. Un vēl tad, ja Maskava domājas jūtam apdraudējumu savām propagandas pozīcijām.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”

Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”

Lasīt citas ziņas

Kad kāds nieks no “slepenajām lietām” tomēr tiek publicēts, vēsturnieki nevar vien nobrīnīties, kāda velna pēc tādi papīri vispār turēti slepenībā. Rodas arī jautājums, kādas situācijas piespiež Krievijas arhīvu slepenajām dokumentu mapēm pavērties ārpus kārtas. Gluži kā janvāra beigās, kad Krievijas Aizsardzības ministrija lepni pasludināja, ka ievietojusi savā interneta vietnē 15 dokumentus, “daļa no kuriem” līdz šim atradusies slepenajos fondos un bijusi pieejama “tikai ļoti ierobežotam zinātnieku – vēsturnieku lokam”. Runa ir par materiāliem, kas ilustrē sarkanās armijas veikto Aušvicas/Osvencimas koncentrācijas nometnes atbrīvošanu 1945. gada 27. janvārī. Tie ir vairāklappušu ziņojumi par pašu Aušvicas koncentrācijas nometni, to atbrīvojušo karaspēka vienību kaujas atskaites, ziņas par šo vienību skaitlisko, sociālo un etnisko sastāvu, ziņas par atbrīvoto ieslodzīto stāvokli, arī kara korespondentu ziņojumi. Jau pats fakts, ka tādi dokumenti vispār varēja tikt pasludināti par slepeniem, šķiet absurds. Pat pašiem Krievijas pilsoņiem. Kā interneta komentārā pie radiostacijas “Eho Moskvi” ziņas ierakstījis kāds lasītājs: “Ne tikai vienkārši 70 gadu pēc notikušā, pat kopš PSRS izjukšanas ir pagājis gandrīz ceturtdaļgadsimts, bet viņi turpināja turēt slepenībā šos dokumentus par Osvencimas atbrīvošanu! Kaut gan nav ko brīnīties – Krievijā taču jo­projām ir slēgta pieeja pie dokumentiem attiecībā uz Pirmo pasaules un Pilsoņu karu.” Citi atzīmējuši, ka tas ir cinisms un pat ņirgāšanās, tajā skaitā par to karavīru piemiņu, kuri piedalījās koncentrācijas nometnes atbrīvošanā, bet jau sen kā miruši. Bet galvenais, ka šī atslepenošana taču nenotika tāpēc, ka kāds būtu sajutis neērtumu vai akūtu patiesības izjūtas saasināšanos. Nē taču! Sakne jāmeklē vienīgi politiskajos un propagandas apsvērumos.

Polijas ārlietu ministrs Gžegožs Shetina saspringtās ārpolitiskās situācijas iespaidā 21. janvārī Polijas radio bija neuzmanīgi izteicies, ka Aušvicas nometni atbrīvojuši ukraiņi, jo operāciju īstenoja padomju 1. Ukrainas fronte. Ja vēl ņem vērā, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins uz šīsnedēļas piemiņas pasākumiem Aušvicā netika lūgts, tad neveiklā frāze Maskavai bija kā lēciens uz varžacīm. Momentāli iestājās “mēģinājumu pārskatīt Lielā tēvijas kara un Otrā pasaules kara rezultātus” trauksme. Polijas Ārlietu ministrijas diplomāti mēģināja nogludināt situāciju, atzīstot, ka atbrīvošanā sarkanās armijas sastāvā piedalījušies daudzu tautību karavīri, taču Shetina gan turpināja kaitināt Krievijas kolēģi Lavrova kungu, atgādinot, ka pirmo tanku, kas izgāzis koncentrācijas nometnes vārtus, vadījis tieši ukrainis – vēlākais zinātnieks Igors Pobirčenko. Lūk, šajā situācijā tad Krievijas Aizsardzības ministrija arī ķērās pie slepenajiem ieročiem, radot iespēju nest tautā vēstures avotus, kas vēl janvāra sākumā skaitījās slepeni.

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Šķiet galvenā šo dokumentu paketē ir atskaite par 1. Ukrainas frontes 60. armijas sastāvu. Tieši šīs armijas vienības piedalījās nāves nometnes atbrīvošanā, un nu katrs var pārliecināties, ka krievu un ukraiņu vairāk nekā 100 000 karavīru vidū bijis apmēram puse uz pusi, neskaitot vēl daudzum daudzas citas tautības. Cik gan sakāpinātai un viegli ievainojamai jābūt patmīlībai, lai pievērstu uzmanību tādām lietām! Interesanti, ka atskaitē pie tautībām ir arī sadaļa “Latvieši un latgalieši”, kur kā tādi atzīmēti 6 ierindnieki un 1 seržants.

Nožēlojami, tomēr ierasti, ka pat tādos jautājumos, kā, piemēram, cīņa pret nacismu, Krievija neiztiek bez “mērīšanās” un brīžiem vien politiski apsvērumi spēj piespiest tās arhīvus atklāties. Un vēl simptomātiski, ka, lai arī ārlietu ministrs Lavrovs disputā ar Poliju tik dedzīgi aizstāvēja sarkanās armijas daudznacionālo dabu, burtiski dažas stundas vēlāk Vladimirs Putins uzrunā par godu Aušvicas atbrīvošanas 70. gadskārtai Maskavas Ebreju muzejā nenoturējās, nepavēstot: “Protams, galveno smagumu cīņā pret nacismu uz saviem pleciem iznesa krievu tauta…”