Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
22. novembris, 2013
Drukāt

Pats sev noslēpums. Saruna ar mākslinieku Jāni Anmani
 (9)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Sirsnīgs un bez viltus. Allaž smaidīgs un apbrīnojami darbīgs. Tādas ir galvenās asociācijas, ko manī raisa mākslinieks JĀNIS ANMANIS. Decembrī viņam jubileja – septiņdesmit gadi, nav joka lieta, bet, re, šogad viena izstāde sarīkota Briselē, otra Jūrmalā, klajā nākušas trīs grāmatas, nesen dibinātajā tautas operetes teātrī iestudēti vairāki amatieruzvedumi, Jāņa audzēkņi saņēmuši zelta un sudraba medaļas starptautiskā izstādē Taivānā. Turklāt nu jau gads, kopš Jānis ir precēta vīra statusā. Nudien gana daudz iemeslu, lai aicinātu viņu uz sarunu.

– Cipars, kas izriet no taviem pases datiem, kaut kā nerīmējas ar tevi. Mūsu redakcijas meitenes lūdza, lai pajautājot, kāds ir tavs jaunības noslēpums. 


– Esmu nepārtrauktā radošā kustībā. Varu reizi pa reizei dienas trīs, ne ilgāk, atvilkt elpu, sakārtot domas, bet tad atkal metos darbos. Galvenais – visur cenšos radīt kaut ko priecīgu un interesantu. Man šodien piezvana Rita Karpova, māk-
slas vingrotāja, Latvijas čempione. Viņa arī gribot spēlēt manā operetes teātrī. Pirms diviem gadiem to nodibināju, piecas lugas jau esam iestudējuši. Viņa saka, sveikšot mani 18. novembrī ar deju. Tikai neesot droša, vai tādā nopietnā svētku dienā tā drīkstētu. Bet es viņai saku: kāpēc ne? Valsts svētkos jau nav jāstāv stingi sērīgām sejām. Mēs dzīvojam Latvijā, kur katrs cilvēks, īpaši tagad, ir vērtība. Svarīgi ir, lai nācija neiznīkst, lai to neapstulbina vienalga ar ko – ar treknām tortēm, stipriem dzērieniem, narkotikām, tukšu filozofēšanu. Bet, ja cilvēks ir radošs, tad tā ir papildu vērtība. Tāpēc ir kolosāli, ja 18. novembrī viņš nāk ar iedvesmu, tas nozīmē, ka valsts ir pareiza un dzīva.

– Tavas izstādes atklāšana esot bijusi kā muzikāls šovs.


– Tur man daudzi uzstājās. Bet bija arī tāds moments: atnāca viens kungs, nedaudz noaudzis ar bārdas rugājiem, ne gluži Žans Marē vai Belmondo, bet tāds harismātisks. Un pēkšņi viņš arī pieteicās – iznāca un sāka dziedāt. Un tā balss – var jau būt tādēļ, ka viņš pirms tam bija to ar kādu kokteili izskalojis, – tik labi skanēja! Beidzās ar to, ka Ingrīda, mana sieviņa, ieminējās, ka mēs varētu viņu aizvest uz mājām.

Aizvedām. Un tad es viņam saku: zini, tev ir talants, mums jātaisa kaut kas kopā, es tev piezvanīšu, man ir ideja.

Redzi, es taisu videofilmu “Cerības gaisma”. Un tā es izdomāju, ka viņš manā filmā būs Aleksandrs Čaks. Trīs dienas mēs filmējām, kā viņš dzied “Miglā asaro logs” un citas dziesmas ar Čaka vārdiem.

Man patīk itin visā atrast kaut ko, no kā var radīt mākslas lietas. Cilvēki jau ir visādi. Ir briesmīgi bagāti, ir vidēji turīgi un ir tādi, kam nav paveicies – vai nu kāda nelaimīga mīlestība gadījusies, vai kāds sapnītis nav piepildījies. Bet viņos taču arī ir dvēsele, tikai dziļi, dziļi noslēpusies. Viņos arī ir tā gaismiņa, tas talants, tā dzirksts, kam jāpalīdz uzplaukt.

– Tu daudziem esi palīdzējis uzplaukt. Īpaši bērniem.


– Es jau četrdesmit deviņus gadus mācu bērniem zīmēt. Pēdējos septiņus gadus braukāju pa visu Latviju, pamācu zīmēt un gleznot, un tad obligāti mums ir kāds muzikāls uzvedums – kāda operete vai dziesmu spēle.

Kad pats mācījos Rozentāļos, mums klasē bija klavieres, un tad es starpbrīžos darīju tā: gāju ārā skolas pagalmā, līdzi man bija lode, tolaik es trenējos boksā, klasiskajā cīņā un vieglatlētikā un vēl basketbola skolā gāju, tad, lūk, man līdzi bija lode, es to aizgrūžu, puikas tajā vietā noliek ķieģeli, un es eju atpakaļ uz klasi un spēlēju klavieres. Ja kāds aizgrūž tālāk, atskrien, pasaka, un tad es eju ārā, aizgrūžu vēlreiz un atkal eju klavieres spēlēt.

Kad man bija pirmā lielā izstāde, tu jau to neatceries, tu toreiz biji pavisam maziņa, man bija radio intervija. Tur man jautā, kādu mūziku es gribētu fonā, es saku: pats varu nospēlēt. Nu tad lai atnākot rītdien. Saprotu, ka nu gan vajadzētu pirkstus pavingrināt, bet man klavieru mājās nav. Un tad viena paziņa aizveda mani pie Ausmas Lustes. Bet viņai tādas klavieres, ka taustiņi ar spēku jāspiež, nu it kā lai trenētu pirkstu muskulatūru. Nomocījos, pagalam nelaimīgs pārnācu mājās. Uzrakstīju dažus tematus, piemēram, novakare pie jūras, vējš kokos…

– Notīs vai vārdos uzrakstīji?


– Vārdos, notis es nepazīstu. Nākamā dienā aizeju uz radiofonu, piesēžos pie klavierēm – vai, cik skaisti! Mūzika pati plūst – kā mirāža. Redzi, profesionālis var no jebkurām klavierēm izvilkt dvēseli, bet es jau neesmu profesionālis, man vajag ļoti labas klavieres. Un tā es tur improvizēju.

Pēc tam arī izstādē fonā skanēja šis ieraksts. Tas radīja noskaņu. Un bija arī tā, ka cilvēks atnāk otrreiz uz izstādi un mūzika atkal skan, tikai cita, ne tā, ko viņš dzirdējis iepriekšējā reizē. Un viņš nāk man klāt un jautā, kāpēc es mainot gleznas. Bet īstenībā mainījās tikai mūzikas radītās sajūtas viņā pašā.

Bija arī tādi, kas jautāja, kāpēc tie portreti sekojot viņam ar acīm. Daži no tiem portretiem man ir arī tagad izstādē Jūrmalā – Tagore, Barons. Un zini – nav izdzisusi tā enerģija, ko esmu ielicis darbā. Jo var būt arī tā, ka tu ieej zālē un tā ir tukša. Gleznas pie sienām ir, bet enerģijas tur nav. Pazudusi. Kā saulē mēdz izbalēt krāsas.

– Kā tu nokļuvi akadēmijā?


– Vai dieniņ, par to man ir veselas stāstu sērijas. Pēc Rozentālskolas es dienēju armijā, aviācijas mehāniķos. Tolaik jauniesauktajiem kara komisariātā vajadzēja izģērbties plikiem.

Es tāds atlētisks ienāku kabinetā, tur sēž četras blondas dāmas un ģenerālis. Prasa man, ko es gribētu armijā darīt. Saku, ar tanku gribētu pabraukt. Nē, ģenerālis saka, tankam es esot par lielu. Labāk būšot Kaļiņingradā par aviācijas mehāniķi.

Tā es devos uz Kēnigsbergu. Taču par mehāniķi nekļuvu. Man stundās nenormāli miegs nāca, pat sērkociņi acīs nelīdzēja. Lai kaut kā noturētos, sāku zīmēt aktus. Itin drīz pedagogs, ļoti simpātisks, gluži kā kinoaktieris, Kēnigsbergā visi bija gara auguma, izcili inteliģenti, pienāk man klāt, paņem zīmējumu un saka: pēc stundas ienāciet manā kabinetā, parunāsim. Domāju, cauri ir, liks iet kartupeļus mizot. Bet viņš man saka: mēs tev do-dam trīsdesmit piecus kvadrātmetrus lielu telpu, vari tur zīmēt, gleznot, radoši izpausties, bet tev regulāri ir jāizlaiž sienas avīze.

Savu avīzi nosaucu par “Filtru”. Zīmēju, pantiņus sacerēju krieviski. Piemēram, bija mums daži nesekmīgie, tad nu es uzzīmēju viņus kopā ar kādu kuplu dāmu, kam dziļš dekoltē, auskars kā divnieks un spicītes no divnieciņiem. Un pierakstīju dzejolīti:

Вот поймала двух парней

Kоролева тетя Двойка.

Не дружи, товарищ, с ней,

У нее плохая стойка!

Latviski, bez atskaņām tas būtu: lūk, noķērusi divus puišus tante Divnieku karaliene. Nedraudzējies, biedri, ar viņu, jo viņai ir nelāga stāja!

Iestudēju tur arī muzikālus uzvedumus. Visi aktieri – puiši, dāmu lomām pārģērbāmies mierīgi. Zāle pilna, visi asarās.

Bet man beigās apnika. Nolēmu – jābrauc uz Rīgu. Pateicu, ka satraumētais plecs sāp.

Pēc trim gadiem man laba latviešu daktere kārtējā karaklausības pārbaudē pajautā, kur es mācoties. Saku: Mākslas akadēmijā trešajā kursā. Viņa man: nu tad mēs dodam jums balto biļeti uz mūžu. Izeju ārā, dāmas man līdzjūtību izsaka, bet man tā bija laime.

Īstenībā man vienmēr ir veicies ar labiem cilvēkiem. Un vispār veicies. Mēs mammai bijām dvīņi, pirmo gadu nodzīvojām Rīgā, un tad mūs izsūtīja. Līdz četru gadu vecumam dzīvojām Vācijā, Veidā. Un tad bija brīdis, kad mamma sēdēja ar mums diviem uz lieveņa, piebrauca liela mašīna, kas devās uz amerikāņu zonu, mums piedāvāja braukt līdzi. Bet mamma atteicās, viņa gribēja atpakaļ uz Latviju.

Kad atgriezāmies, mums bija jādodas uz Sibīriju, bet mamma kaut kā prata mūs izpestīt.

Dzīvojām mēs Rīgā, Dzirnavu un Krišjāņa Barona ielas stūrī, lielā piecistabu dzīvoklī, tur bija arī mammas māsas un vectēvs, vēlāk arī mūsu mazā māsa Regīna. Tā bija ideāla vieta – Leļļu teātris blakus, bibliotēka, netālu kinoteātris, muzeji, Jaunatnes teātris, Dailes teātris. Ja bērns atrodas tādā vidē, pat nav speciāli jāmācās, jo šī vide un grāmatas ietekmē. Tā es no četru gadu vecuma zīmēju un gleznoju.

– Kas bija tavi skolotāji akadēmijā? 


– Aleksandrs Dembo, smalks grafiķis un izcils pedagogs. Sākumā bija tā: es zīmēju, viņš pienāk klāt, kaut ko aizrāda. Es saplēšu to zīmējumu, taisu jaunu. Viņš vēlreiz pienāk klāt, kaut aizrāda, es atkal saplēšu. Un tad viņš mitējās aizrādīt. Un man bija tikai teicamas atzīmes.

Es pie viņa uztaisīju diplomdarbu. Tas bija kafejnīcas projekts, kurā es biju iecerējis ar lāzerprojekciju uz dažādiem objektiem atdzīvināt ainiņas. Aizstāvēšanā man rokās bija tāds vecmodīgs revolveris, es notēmēju – un mani pirāti atdzīvojās. Leo Svemps, tolaik akadēmijas rektors, pēc aizstāvēšanas piecēlās kājās: ja es varētu, ieliktu septiņnieku. Toreiz bija piecu punktu sistēma.

Es būtu dabūjis Ļeņina stipendiju, bet es nesapratu zinātnisko komunismu. Sēdēju lekcijās, konspektēju, taču ne ar vārdiem – ar hieroglifiem: uzzīmēju lielgabaliņu, naudu, mājiņu. Pēc tam skatos uz konspektu un neko nesaprotu. Vēlāk Vulfsons teica, ka būtu taču varējuši kaut ko sarunāt. Bet man tolaik šķita – ja nesaprotu, tad nesaprotu, nav lemts. Taču daži domugraudi tur nav slikti, piemēram, Ļeņins teica: māksla pieder tautai. Kāpēc ne? Ja tauta tevi atbalsta, cienī un mīl, tai pieder tava māksla. Tautai pieder arī debesis un jūra.

Ir cilvēki, kas joprojām atceras, kā 1972. gadā stāvējuši rindā uz manu izstādi. Nesen poliklīnikā pienāk man klāt retro pārītis – putenī esot stāvējuši, lai tiktu uz izstādi. Mākslai jābūt tādai, kas neatgrūž cilvēkus, nenaido, dod pozitīvu enerģiju. Lai cilvēkiem ir spēks, cerība.

Kad strādāju ar bērniem, palīdzu viņiem rast iedvesmu, ļauju katram sajust, ka viņš ir personība, vērtība. Ja man kāds saka, ka nezinot, ko zīmēt, es atbildu: paskaties uz manu cepuri – tur ir laivas, putni, viss kaut kas.

Radošais gars ir ikvienā cilvēkā, to tikai nedrīkst apslāpēt. Jo pēc tam par jaunu atvērt būs daudz grūtāk. Un man ir liels prieks redzēt, kā viņu iekšējais putniņš sāk brīvi lidot. Nupat Latvijas jaunie talanti saņēma divas zelta un vienu sudraba medaļu starptautiskā izstādē Taivānā. Un vēl piecpadsmit diplomus. Skaisti!

– Tavā dzīvē ir vēl kāds skaists notikums. Tu apprecējies, turklāt 69 gadu vecumā. 


– Jā, es netīšām apprecējos. (Smej.) Ingrīda ir juriste, bet viņa smalki izjūt mākslu. Un labi jūt arī manu domu gājienu.

– Kā jūs iepazināties?


– Viņas meitiņa atnāca pie manis mācīties zīmēt. Reiz es iedevu uzdevumu “Ģimene dušā”. Un viņa uzzīmēja sevi un mammu dušā, un mani vēl klāt. Martiņai toreiz bija astoņi gadi.

Nu, un tad es izdomāju, ka jāuzdāvina viņas mammai dāvana dzimumdienā, un mēs ar Martu aizgājām uz dzīvnieku patversmi Candera ielā, kur es biju izstādi sarīkojis. Skatāmies, tur mazi kaķēni, rūsgani. Trīs ēd, bet ceturtais stāv pie restēm un sauc: ņemiet mani, ņemiet mani! Nekas cits neatlika, paņēmām. Nosaucām par Vincentu un uzdāvinājām. Tagad viņš ir televīzijas zvaigzne, filmējas grāvējā “Ķepa uz sirds”. Tāds veselīgs kļuvis, divas reizes no piektā stāva ir lidojis, bet nekas, pats uzkāpa augšā. Martiņa tagad jau liela, Rozentālskolā mācās.

Dzīve ir ļoti interesanta. Un cilvēks ir ļoti interesants un vēl neatklāts. Mēs esam lieli noslēpumi. Un es pats sev arī esmu noslēpums, man ir interesanti ar sevi iepazīties. Esmu pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam ir radoša dzirksts. Tikai ne katram ir izdevies to sevī atklāt. Rozentālskolā mums bija jāuztaisa desmit vasaras darbu. Es uztaisīju divsimt un izliku pa visiem skolas gaiteņiem. Man sagādā prieku tas, ko es daru. Mēs esam piedzimuši laimei, tāpēc ir svarīgi darīt to, kas silda sirdi tev pašam un citiem.

 

Jānis Anmanis, mākslinieks


Dzimis 1943. gada 6. decembrī Rīgā.

1963. gadā absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu, 1969. gadā – Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļu.

Kopš 1965. gada piedalās izstādēs Latvijā un ārzemēs. Viņa darbi atrodami Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājumā un privātkolekcijās daudzviet pasaulē.

Daudzu grāmatu ilustrators. Autors grāmatām “Bolero”, “222 haiku par mīlestību, zemi, Visumu un sievieti”, “Pirms un pēc gleznas”, “Es eju pa varavīksni”, “Trīsrindes”, “Zelta trioles”, “Mana sapņu planēta”, “Cilvēks un spārni”, “Nepaej garām mīlestībai”, “Zelta sonāte”, “Bildes un haikas”, “Gleznas. Haikas”, “Gleznas. Medaļas. Haikas”.

Saņēmis Latvijas PSR Nopelniem bagātā mākslinieka goda nosaukumu (1972), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998), Taivānas Starptautiskās Draudzības ordeni (2003), saņēmis Latvijas Nacionālo bruņoto spēku Goda zīmi (2009), kā arī Margaritas Stārastes medaļu.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Lasu un jūtos pārsteigts par tik daudzpusīgi apdāvinātu cilvēku. Es arī esmu dvīnis, bet mēs savas mākslas ”sadalījām”: brālis izvērtās par gleznotāju un es par mūziķi. Viņš sasniedza visaugstāko līmeni, kamēr es pievērsos skolotāja darbam. Tomēr man ir arī paškompozīcijas ‘sui generis’ ar kurām koncertēju vai pasniedzu kā fona mūziku gleznu izstāžu atklāšanās.
    Būtu liels gods iepazīt MĀKSLINIEKU personīgi.
    Gio

  2. Jauks raksts, sirsnīgs un humorīgs. Lai Māksliniekam veselība un vēl daudz skaistu darbu!

  3. ”ES iedevu uzdevumu (astoņgadīgajam)”Ģimene dušā”!

  4. Nesaprtu kas tieši,bet kaut kas falš likās tajā intervijā, tajā stāstijumā,jeb tā ir žurnālista vaina

  5. plāna lokana mēle

  6. medkomisijās nenolaidās…..
    komisāram pulkveža beņķis

  7. mani anmaņa dēļ kādisidentu iesēdināja

  8. Liels patriots un dižens mākslinieks. Paldies no Štāba bataljona.

Draugiem Facebook Twitter Google+