Foto – Anda Krauze

Paulam ordenis nav svarīgākais 3

Raimondam Paulam Triju Zvaigžņu ordenis tika piešķirts 1995. gadā. Zināms, ka viņam atkal piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis. Cik ordeņus var saņemt viens cilvēks? Daina Kalniņa Rīgā

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

“Vai pastāv kādi ierobežojumi apbalvojumu sadalē?” jautāju Ordeņu kapitula kanclerei Karinai Pētersonei. Viņa atbildēja, ka likumā par valsts augstākajiem apbalvojumiem noteikts, ka personai par īpašiem nopelniem var piešķirt apbalvojumu atkārtoti pēc četru gadu perioda. “Raimonda Paula gadījumā II šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršana ir likumsakarīga – viņa devums ir acīmredzams. Bez III šķiras Triju Zvaigžņu ordeņa maestro pirms astoņiem gadiem saņēma arī Atzinības krustu, un šo astoņu gadu laikā R. Pauls strādājis ārkārtīgi ražīgi un augstvērtīgi – paveiktais šo gadu laikā ir milzīgs. Turklāt atšķirībā no citiem, kuri ir pensionējušies un aprimuši, viņš bijis ļoti aktīvs un kapitulam neradās šaubas par maestro atbilstību apbalvošanai ar II šķiras ordeni,” paskaidroja Ordeņu kapitula kanclere. Vairākus valsts apbalvojumus ir saņēmuši arī Imants Ziedonis, brāļi Kokari, Sandra Kalniete, Egils Levits, Edgars Rinkēvičs un daudzi citi. Kā atšķiras Triju Zvaigžņu ordeņa pakāpes? K. Pētersone skaidroja, ka šķiru atšķirības ir nosacītas, piemēram, II šķiras saņēmējs ir lielvirsnieks, III šķiras – komandieris. “Protams, II šķiras apbalvojumu piešķir retāk. Savukārt I šķiras ordeni piešķir pārsvarā tikai valsts pirmajām amatpersonām vai karaļiem, atsevišķos gadījumos arī valdību vadītājiem. II šķiras ordeni piešķir ne tikai izcilām personībām politikā, bet arī citās jomās. Bez krusta, kas nēsājams ap kaklu, II šķiras Triju Zvaigžņu ordenim ir vēl arī krustzvaigzne,” sacīja K. Pētersone.

Pats maestro Raimonds Pauls pa tālruni sacīja, ka ordeņu nozīmi cenšas neafišēt. Viņš piemin arī ordeņu nēsāšanas tradīciju trūkumu Latvijā. “Neesmu no tiem, kas ordenim sevišķi pievērstu uzmanību – tā ir vien cieņas izrādīšana. Mans lielākais apbalvojums ir iziešana uz skatuves, kad jūti, ka zālē sēdošie pret tevi ir pozitīvi noskaņoti, tev aplaudē, tevī klausās. Tas ir mans apbalvojums, pārējais ir dekorācijas,” noteic maestro. “Savulaik esmu saņēmis tik daudz goda nosaukumu, ka nemaz nevaru visus atcerēties, – ar tiem nekad neesmu plātījies. Ir pat tādi, kurus tagad nemaz nevar teikt, piemēram, “PSRS Tautas mākslinieks”. Bet tā ir vēsture, un neredzu tur neko sliktu – daudzi bijām komjaunatnes prēmijas u. c. apbalvojumu laureāti. Turklāt to visu saņēma patiešām labi mākslinieki,” sacīja maestro. Viņaprāt, sabiedrībā atklātāk būtu jārunā par ordeņu izmantošanu un nēsāšanu. “Esmu bijis Zviedrijā, kur karaļa pieņemšanās visi bez izņēmumiem liek lentes, ierodas frakās. Viņiem tā ir cieņas izrādīšana, bet mēs to tā neizrādām. Oficiālās pieņemšanās šos ordeņus esmu redzējis vienam diviem cilvēkiem. Negribas jau teikt, bet vai tik tie ordeņi nav par daudz izdalīti…” piebilst komponists. “Mums ir tikai 18. novembris, kurā vajadzētu nēsāt apbalvojumus, bet neatkarības dienās to dara visā pasaulē. Tas taču ir skaisti! Mums nav tādu tradīciju kā, piemēram, Anglijā. Svinīgās pieņemšanās brīžiem rodas sajūta, ka cilvēki ātrāk grib laisties prom, nevis palikt. Ja pieliksi ordeni – drīzāk par tevi kāds pasmaidīs. Tieši tāda pati problēma ir, arī uzvelkot tautas tērpu, – to nēsā pārāk maz cilvēku. Kaut gan vajadzētu apbrīnot! Iespējams, mums par sliktu “nospēlējis” padomju laiks, kurā ordeņus dalīja kilogramiem. Acīmredzot tas laiks mums šīs tradīcijas vājinājis,” sacīja Raimonds Pauls.