Mobilā versija
+2.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
20. augusts, 2015
Drukāt

Paulas Zariņas acumirklīgās apziņas

PaulaZarina_Ceturta_apzina_4

Galerijā “Māksla XO” līdz 25. augustam skatāma Paulas Zariņas personālizstāde “Apziņas”, kas gada sākumā tika eksponēta Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā – projektā “Četras izstādes” kopā ar Viju Zariņu, Kasparu Zariņu un Martu Zariņu-Ģelzi.

“Esmu pievērsusies tīrai ainavai,” tā par savām izstādei tapušajām gleznām teic māksliniece. Ekspozīcijai “Apziņas” radītie lielformāta darbi esot viņas skatīto ainavu vīzijas. “Tā ir tāda neizmērojamības, pilnības un laimes apjauta. Gleznas ir šo mirkļu rekonstrukcijas, kurās tie saglabājas mūžību… jeb kamēr šīs gleznas eksistēs,” skaidro P. Zariņa. Māksliniece atzīst, ka galerija “Māksla XO” viņai esot īpaša vieta, jo arī viņas pirmā personālizstāde tika rīkota tieši šajā galerijā. Kopumā tapuši desmit darbi, un punktu sērijai viņa pielikusi ar darbu “Lielā sadzīvošanās”, kas šovasar Džemmai Skulmei veltītajā izstāžu sērijā izstādīts “Mākslai vajag telpu”. Māksliniece atzīst, ka šī gleznu sērija viņai tapa ļoti intensīvi un viegli un viens posms ir noslēdzies, bet viņai ir jau citas idejas. “Manā galvā nemitīgi piefiksējas un krājas vizuālas lietas, bet bez idejas tās ir plikas, un, kad vizuālais savienojas ar ideju, tad arī rodas skaidrība. Nē, mūzu es negaidu, ir jāstrādā un pat pēc šķietami bezjēdzīga posma var izšķilties kas ļoti vērtīgs,” neslēpj māksliniece.

“P. Zariņa ir viena no jaunās paaudzes latviešu gleznotājām ar jau izteiktu personīgo rokrakstu. Viņa ir arī viena no retajām gleznotājām Latvijas laikmetīgajā mākslā, kura pievērsusies ainavas žanram. Poētiski reālistiskā maniere, kurā izvēlējusies strādāt Paula, nepārvērš gleznu dabas kopijā vai ainavas kadrējumā. Drīzāk tas ir acs fiksēts mirklis, kas ieraudzīts dabā – “ainavu ilūzijas”, kā to nosaukusi pati māksliniece,” teic izstādes kuratore Ilze Žeivate, “Paulas gleznas uzrunā ar savu gleznieciskumu – jūtīgo kolorītu un smalkajām, tonālajām krāsu attiecībām. Arī otas triepiens liek pievērst uzmanību – liekas, gleznotāja darbu radījusi vienā elpas vilcienā – mirklī, kad to nofiksējusi dabā. Patiesībā Paulas Zariņas gleznas ir par pašu glezniecību, lai arī par darbu centrālo tēlu izvēlēta ainava.”

Pati Paula par radošo procesu stāsta: “Tie ir maģiski brīži, kad acu priekšā uz sekundes tūkstošdaļu redzu ko ļoti skaidru līdz mirklim, kad samirkšķinu acis un šī neizmērojamības, pilnības, pat laimes apjauta ir zudusi. Tā ir acumirklīga piepildījuma apziņa, kas tikpat acumirklīgi pazūd.”

Dita Birkenšteina jauno mākslinieci raksturo šādi: “Glezniecību P. Zariņa uzskata par sev tuvāko izteiksmes formu, turklāt par darba materiāliem konsekventi izmanto eļļas krāsu un audeklu, uzsverot, ka eļļas piedāvātās tehniskās iespējas vēl nav izsmeltas un mērķtiecīgi eksperimenti citos materiālos šobrīd viņai nav aktuāli… Māksliniecei piemīt smalka krāsu izjūta un prasme panākt niansētu krāsu dziļumu, viņas darbiem raksturīga sievišķīgi noslēpumaina noskaņa, kas nereti slēpjas kompozīciju lakonismā, atstājot brīvu vietu iztēlei.”

Paula Zariņa (1988) beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, Glezniecības nodaļu (2013). Sākusi piedalīties izstādēs kopš 2008. gada. Sarīkojusi trīs personālizstādes un piedalījusies vairākās grupas izstādēs Latvijā un ārzemēs. Ilustrējusi Benno Popļanska dzejas grāmatu “Traka dzīve” (2014) un grupas “The Sound Poets” mūzikas albumu (2013).

Pievienot komentāru

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+