Pavārgrāmata visjaunākajā mūzikā 0
Vairāku valstu Gētes institūtu un “Ensemble Modern” sadarbībā īstenots projekts “No kurienes? Uz kurieni? Mīti, nācijas, identitātes”, aicinot astoņus jaunākās komponistu paaudzes pārstāvjus uzrakstīt skaņdarbus, kuros atbalsotos viņu pārstāvētajām valstīm raksturīgais sabiedriski politisko norišu, vēsturiskās atmiņas vai nacionālo tradīciju konteksts. Šos astoņus jaundarbus varēja iepazīt arī Rīgas publika – 4. oktobrī Latvijas Nacionālās operas Jaunajā zālē diriģentes Anu Tali vadītā ansambļa “Ensemble Modern” priekšnesumā līdzās Kristapa Pētersona “Money” skanēja poļa Pāvela Hendriha “Sedimetron”, slovēnietes Ninas Šenkas “Twenty In Five” un ungārietes Juditas Vargas “Entitas”. Savukārt 5. oktobra programmā Jāņa Petraškeviča “Dark- room” un Andra Dzenīša “Latvian Cookbook” bija iekļauta kopā ar slovēņa Mateja Bonina “Kaleidoscope” un čeha Františeka Haloupkas “Mašin Gun”. Abi koncerti kopumā neapšaubāmi atzīstami par spožu kultūrpolitikas paraugu, neatstājot bez ievērības arī to, cik augstu “Ensemble Modern” idejas īstenošanā novērtēta tieši latviešu kompozīcijas skola. Tāpat uzmanību saistīja iespēja Latvijā dzirdēt Frankfurtē rezidējošā 19 mūziķu ansambļa uzstāšanos, kurš igaunietes Anu Tali pārliecinošajā un enerģiskajā vadībā viscaur apliecināja vairākos gadu desmitos izkoptās spējas precīzi un kolorīti iedzīvināt mūsdienu komponistu tembrālos atradumus, māksliniecisko izjūtu spektru un radošās koncepcijas zemtekstus.
Tomēr vislielāko interesi raisīja Latvijā pirmatskaņotā mūzika, un komponistu devums nelika vilties. Ikkatrā no astoņiem darbiem bija jūtama prasme apvienot neordināru un daudzslāņainu intelektuālo vēstījumu un eksperimentus instrumentālās faktūras, artikulācijas un tembrālā zīmējuma jomā ar plastiskiem emocionāliem rakursiem, harmoniskās valodas intensitāti un ritma spriegumu. Visiem autoriem sasniedzot aptuveni vienlīdz augstu māksliniecisko līmeni, atskaņojumu gaitā kļuva saklausāms arī kāds kopējs trūkums – pārāk blāvi pausta radoša individualitāte un samērā vienveidīgs tematiskais materiāls. Katrā ziņā šīs partitūras vairāk turpināja Bulēza, Berio vai Kagela iedibinātās tradīcijas nekā atklāja atmiņā paliekošu, ar savstarpēji atšķirīgām intonācijām veidotu muzikālo pasauli, taču, neraugoties uz to, komponistu izvēlētais izteiksmes līdzekļu loks un tā perspektīvas šķiet daudzsološas.
Par kompozicionālo ideju īstenojumā vispārliecinošākajiem skaņdarbiem nosauktu divus – Mateja Bonina “Kaleidoscope” un Jāņa Petraškeviča “Darkroom”. Slovēņu autora darbā sevišķi uzrunāja ar harmonisku piesātinātību apveltītā mūzikas temata viengabalainais lējums un tā iekšienē dzirdamie izsmalcinātie kontrasti un ritmiskā intensitāte, bet Petraškeviča veikums aicināja ieklausīties skaņas plūdumā un nepārtrauktās tembrālās pārveidēs, kurām atbilstoši mainījās arī neparasti dziļais un jūtīgais emocionālo situāciju, nianšu un nojausmu izklāsts. Petraškeviča spožā profesionalitāte abus pārējos latviešu komponistu jaundarbus tomēr neaizēnoja – kā Kristaps Pētersons, tā arī Andris Dzenītis, “Ensemble Modern” aicināti, izlēma pievērsties instrumentālā teātra žanram, un klausītāji te varēja uztvert gan Pētersona “Money” ironiski absurdo raksturu un ar pasaules ekonomikas konvulsijām asociācijas raisošos saspringti saraustītos stīgu un pūšaminstrumentu sabalsojumus, gan arī Dzenīša “Latvian Cookbook” bagātīgo iztēli un krāšņi savērptās ansambļa faktūras, kuru vidū kā komisks pretstats izcēlās groteskā aina ar trombona solo.
Ar iepriekšminētajiem skaņdarbiem daudzveidīgu dialogu uzturēja Pāvela Hendriha “Sedimetron”, kura intelektuāli abstraktajā raksturā nepieciešamo dzīvīgumu ienesa statiskas ainavas un dramatisku procesu mijiedarbība; Ninas Šenkas “Twenty in Five” ‒ izteiksmīgs mūzikas teātra paraugs, kurā izpaudās ne tikai tēlu un instrumentu individualizācija, bet arī komponistes humora izjūta; Juditas Vargas “Entitas” ar valdzinošām intravertu noskaņu plūsmām un niansētiem tembru savijumiem; Františeka Haloupkas “Mašin Gun”, kur dramatiska Čehijas vēstures epizode tika ietērpta rituālam raksturīgā svinīgā atsvešinātībā un strukturāli izsvērtā formā. Tas arī kopumā veidoja priekšstatu par projektu “Mīti, nācijas, identitātes” kā neviennozīmīgu, tomēr gana izdevušos muzikālu notikumu, atstājot vēlmi kādu no šeit iepazītajiem skaņdarbiem dzirdēt arī latviešu atskaņotājmākslinieku, piemēram, “Sinfonietta Rīga” repertuārā – jāuzzina taču, kas slēpjas intriģējošajās Dzenīša “Latviešu pavārgrāmatas” nodaļās “Asinsdesa. Cūku bēres” un “Dzērveņu uzputenis. Debesu prieks”, kuras no deviņu daļu cikla pagaidām palikušas nenospēlētas.
