Anda Līce: Lai cik uzpērkoši būtu partiju nosaukumi, morālo noturību tie nenodrošina 3
Šopavasar acīs īpaši duras gadiem ilgi nekoptā Latvijas politiskā ainava. Augļu kokiem pavasaros izgriež nokaltušos un liekos zarus, tāpat būtu jārīkojas arī cilvēku pasaulē – aiz katras nolaidības un savtības taču stāv kādi, kuriem ir vārds un uzvārds. Kā ar nesen notikušo nekam nederīgo sapieru lāpstu iepirkumu zemessardzei, kas ir ne tik daudz materiāls, cik morāls zaudējums valstij. Sabiedrības zaudēto uzticību politiskās partijas un atsevišķas amatpersonas atgūt var vienīgi tad, ja tās skaidri pasaka – to, kuru vainas dēļ uzticība zudusi, saudzēšanas laiks ir beidzies. Lai cik uzpērkoši būtu partiju nosaukumi, morālo noturību tie nenodrošina un to politiskais bankrots ir vienīgi laika jautājums. Tomēr, kamēr tas pienāk, kārtējie pie varas esošie, kuriem tautas uzticība ir “pie kājas”, savu daļu pamanās pakampt.
Cilvēce gadu tūkstošiem ir spējusi pastāvēt, samērojot savas vēlmes ar kādiem augstākiem morāliem principiem. Šo principu devēju tautas sauc atšķirīgos vārdos un vārda dēļ pat savā starpā karo, tomēr atzīst, ka dzīve nav panesama bez paklausības likumam. Pirmā monoteiskā reliģija zoroastrisms balstījās uz principiem – domāt labu, runāt labu, darīt labu; kristietība – uz desmit baušļiem. Šodienas jautājums, vai Dieva noliegšanas laikmetā cilvēkā maz ir iespējams iedēstīt iekšējos, nemainīgos likumus, lai viņš neturētos tikai pie mainīgajiem cilvēku rakstītajiem likumiem? Lai arī kā mēs slavētu brīvību un demokrātiju, mūsu drošības dēļ ir vajadzīgi ierobežojumi. Kaut gan katru cilvēka darbību nav iespējams regulēt ar likumu, likumdevēji tomēr tos turpina ražot. Ir smieklīgi, patiesībā traģiski, ka dažādu politisko nokrāsu populisti tā vietā, lai beidzot atjaunotu KNAB un VID, ņemas ap aizvien jaunu smēķēšanas aizliegumu ieviešanu, raksta tikumības normas, kristīgo morāli sludinot vienīgi vārdos, nevis pēc tās dzīvojot. Ko nu runāt par politiķiem, pat daudzi baznīcas kalpi kristīgos principus uz sevi attiecina tikai tad, kad tas ir izdevīgi.
Mēs dzīvojam šķietamību un imitāciju cauraustā laikmetā, kas atgādina koferi ar dubultdibenu. Tieši tur top pasaules politika. Mēs daudz ko nezinām, tikai nojaušam un minam. Visu cieņu tiem, kas kaut nedaudz paver biezo priekškaru uz patiesību. Tāpēc cilvēki atkal un atkal tiek aicināti attīstīt kritisko domāšanu, pārbaudīt lietas, savā ziņā kļūt līdzīgiem neticīgajam Tomam, kurš pirms diviem gadu tūkstošiem, pirms noticēja Kristum, vispirms vēlējās pieskarties Viņa brūcēm.
