Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Matīss Markovskis

Pavasara trauksmes blīkšķi 1

Izsenis zināms – no ziemas miega pēļiem atbrīvojoties, daba mēdz uzvesties nelīdzsvaroti, pat haotiski un sasteidz darbības, kur būtu derējis vairāk apdoma. Daža ziedēt nocietusies puķe apsaldē karsto galvu, neieklausīdamās ziemeļvēja brīdinājumos. Bez laika no stropa izlidojušas bites gūst smagas traumas. Mīlas kvēlē apskurbušas meža radības aizmirst piesardzību un nepamana plēsoņu tuvošanos. Un tā tālāk. Būdams dabas daļa, arīdzan cilvēks vēlas uzplaukt – paveikt ko īpašu, paust cēlu ideju, kļūt par humānas kustības karognesēju vai vismaz sacerēt dzejoli, kuru izteikt mūzikas valodā vēlēsies gan Raimonds Pauls, gan smagā roka bruņinieki kniedētās ādas biksēs.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Diemžēl pagaidām nav ne kartes, ne mūsdienīgāka navigatora, kas pavasara trauksmes skartajiem indivīdiem palīdzētu neapmaldīties sevis izteikšanas meklējumos. Ka tādas briesmas pastāv, liecina Lielās talkas organizatores Vitas Jaunzemes šonedēļ pulcināto domubiedru grupas aicinājums papildināt Latvijas Satversmi, tajā līdztekus neatkarībai un demokrātiskumam nostiprinot arī zaļas valsts jēdzienu. Tiesa, būs nepieciešams tautas nobalsojums, bet visi taču vēlamies dzert tīru ūdeni, elpot labu gaisu, vai ne? Tiktāl pareizi. Bet, kaut gan iniciatīvas dzimšanai veltītajā preses konferencē idejas kvēlāko atbalstītāju rindu kuplināja arī Eiropas parlamentāriete Inese Vaidere, aicinājuma acīs krītošā bērnišķība traucē to uztvert nopietni un ierindo starp blīkšķiem, kuri neatstāj sekas.

Gods, slava, cieņa un apbrīna Vitai Jaunzemei par milzīgo uzņēmību, iedzīvinot vides sakopšanas pasākumu, kas, pateicoties viņas nenogurdināmajai degsmei, kļuvis masveidīgs un tradicionāls. Tomēr savādi, ka tuvplānā ik pavasari sastopot nemainīgos drazu kalnus, pašai Jaunzemei un tuvākajiem līdzgaitniekiem pirms skaļā aicinājuma nav radusies vēlme tikpat publiski pieprasīt valdībai un attiecīgajai ministrijai daudz stingrāku vides uzraudzību, saucot pie likumā paredzētas atbildības cilvēkus, kuru nolaidība un bezdarbība pieļauj stihiskās atkritumu izgāztuves. Tās nepazudīs, Latvijai kļūstot zaļai uz papīra, lai cik sakrāls tas būtu. V. Jaunzemes iniciatīvu komentējot, juristi norāda uz iecerētā Satversmes papildinājuma neiespējamību vismaz pārredzamā nākotnē: būtu nepieciešami pārāk daudzi jauni likumi un grozījumi esošajos, lai “zaļās valsts” formulējumu piepildītu reāls saturs. Ir gana daudz patlaban maz izmantotu veidu, lai iedzīvinātu sabiedrībā ikdienišķu vajadzību nepiesārņot vidi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Trauksmainais pavasaris nav laidis garām izdevību pieklauvēt arī tiesībsarga Jura Jansona patībai, mudinot aktivizēties atbilstoši gadalaikam. Ombudsmens nevilcinājās un, ar vislielāko atbildību izanalizējis kādas māmiņas sūdzību par septītklasnieces smagajiem rītiem, izplatīja paziņojumu, ka, modinot samiegojušos bērnus, Latvijā pārkāpj viņu tiesības. Iespējams, šis paudums dzemdēs vecāku kustību, kas cīnās par skolēnu tiesībām iet ārā no mājās tikai tad, ja gulēt vairs nav spēka. Kas zina, varbūt gribēs to arī Satversmē nostiprināt. Pavasarī iespējami visādi brīnumi.