Foto AP/Scanpix/LETA

Māris Zanders: Pāvesta vizīte – viss samests vienā kaudzē 15

Vispirms jāuzsver, ka neesmu katolis, līdz ar to, izsakoties strupi, mani neinteresē, vai pāvests apmeklē Latviju vai ne. Vienlaikus paradums domāt kaut cik disciplinēti mudina izteikt dažas pārdomas par Franciska vizītes kritiķu apgalvojumiem.

Reklāma
Reklāma
Viedoklis
Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115
Saules uzliesmojumu dēļ Zemi pārņēmusi spēcīga magnētiskā vētra. Cik dienu tā plosīsies?
TV24
Uzņēmējs nosauc visbirokrātiskākās valsts iestādes, kuras būtu likvidējamas: Šādi es, protams, varu sev audzēt ienaidniekus 88
Lasīt citas ziņas

Centieni veidot noteiktu fonu vizītei, publiskajā telpā uzsverot t. s. seksa skandālus katoļu baznīcā, manuprāt, ir nekorekti no racionālas domāšanas viedokļa. Šiem nepārprotamajiem kauna traipiem tikpat labi var likt pretī neskaitāmos gadījumus, kad katoļticīgi cilvēki ir glābuši un palīdzējuši bērniem, sirmgalvjiem, trūkumcietējiem un vajātajiem. Tēlaini izsakoties, mēs varam ņemt lapu, sadalīt to vertikāli divās daļās un tad veltīt dienu, lai abās pusēs sarakstītu katoļu baznīcas “plusus” un “mīnusus” dažādos laikos un visdažādākajās tēmās – t. sk. attiecībās ar zinātni, mākslu, politisko varu, citām reliģijām piederīgajiem utt. Bet ko tas dos? Tāpat ir skaidrs, ka ticības vārdā cilvēki ir darījuši, dara un darīs gan varoņdarbus, gan nelietības. Un tas pats attiecas uz musulmaņiem, pareizticīgajiem, budistiem utt. Cita lieta, ka tieši neizbēgami raibās pagātnes un tagadnes dēļ nevienas reliģijas pārstāvjiem nevajadzētu paštaisni dot sev tiesības pamācīt ētikas jautājumos citus. Vai katoļi to dara? Atkal atbilde, manuprāt, ir tā, ka vispārinoši apgalvojumi te neder – ir kas dara, un ir kas nedara.

Nākamā tēma saistās ar jautājumu, vai sekulārai valstij ir finansiāli jāpiedalās vienai konfesijai svarīga notikuma organizēšanā. Šķiet, te atkal jānodala vairāki aspekti. Ja runa ir par līdzdalības apmēru un summas izlietojumu, te strīdi ir pilnīgi leģitīmi. Ja runa ir par pašu līdzdalības principu, tad tikpat labi kāds, kurš neinteresējas par sportu, var teikt, ka viņa maksāto nodokļu naudas lietošana mērķim, kas viņam ir pilnīgi vienaldzīgs, arī ir nepieļaujama. Kāds cits teiks, ka viņš pilnīgi var iztikt bez muzeju, teātru un bibliotēku apmeklēšanas, līdz ar to budžeta finansējums šīm institūcijām nav piešķirams. Tā mēs varam turpināt ilgi un neauglīgi. Manuprāt, jautājums ir par samērīgumu – lai sabiedrības dažādo grupu intereses būtu puslīdz līdzīgi atbalstītas no valsts puses.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vai vizītes nozīme tiek pārspīlēta? No katoļu viedokļa nē. Diemžēl tāpat skaidrs, ka arī konkrētajā gadījumā neiztiek bez politiķu savtīgajām interesēm. Piemēram, Saeimas lēmums noteikt 24. septembri visā valstī par brīvdienu, manuprāt, ir lieks, jo tā tiešām ir vienas pilsoņu grupas interešu tāda izcelšana, kam nav samērojami līdzīga attieksme pret citām grupām. Var, protams, teikt, ka tādas intereses nevar salīdzināt, bet tikpat labi brīvdienu vajadzētu dot arī kādu sporta sacensību laikā. Un tas nav arguments, ka pāvesta vizīte, lūk, ir, ja tā var teikt, dvēselei un garam veltīts notikums, savukārt čempionāta fināls tādām “zemākām” emocijām. No demokrātijas viedokļa ir augstprātīgi šādi dalīt. Savukārt katoļticīgo gadījumā gribētu cerēt, ka, piemēram, darba devēju emocionālā inteliģence ir pietiekama, lai saprastu, ka darbiniekam šī diena var būt ļoti nozīmīga, un dotu darba ziņā kādas atlaides arī bez politiskās varas lēmuma.

Mēs esam ļoti dažādi. Atklāti sakot, mani nepārliecina retorika, ka šī dažādība kaut kā ir “mūsu bagātība” utt. Vēsturē gadījies ir dažādi – dažādība kā vērtība īsā laikā savu plus zīmi zaudē un kļūst par iemeslu konfliktiem. Tomēr, ja nu esam dažādi, tad svarīgi būtu vairāk laika veltīt citām grupām svarīgā izprašanai. Kā jau minēts, es objektīvi nevaru uztvert pāvestu tāpat, kā šo cilvēku uztver katoļi, tomēr tik daudz es varu aptvert, ka runa nav tikai par konfesijas līderi – tā ir arī par katoļu baznīcas kā komunistu varai alternatīva autoritātes centra lomu Latgalē okupācijas gados, tā ir par tradīciju, identitāti. Dievnams ir kaut kas vairāk par konkrēto draudzi un tās vadītājiem šeit un tagad, un man ir svarīgi, lai dievnams būtu kā manas – sekulāra eiropieša – kultūras indentitātes neatņemama sastāvdaļa. Ja man nepatīk kādas konfesijas pārstāvja pamācības, tad man arī jāsaprot, ka es nevaru būt soģis viņa ticības pasaulei.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.