Kultūra
Teātris un kino

Pavisam citāds Blaumanis. Saruna ar dramaturģi Justīni Kļavu 16


Justīne Kļava
Justīne Kļava
Foto – Timurs Subhankulovs

Valmieras teātra Lielajā zālē 23. februārī pirmizrādi piedzīvos pavisam citāds Blaumanis – atraktīvs un vērienīgs lieldarbs “Vidzemnieki”. Tas top, apvienojoties režisorei Indrai Rogai, dramaturģei JUSTĪNEI KĻAVAI, scenogrāfei un kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei, komponistam Mārcim Auziņam, horeogrāfei Ingai Raudingai, gaismu māksliniekam Jānim Sniķerim un Rūdolfam Blaumanim.

Visjaunākā radošajā grupā ir dramaturģe Justīne Kļava, kura tomēr jau guvusi ievērojamus panākumus – par Daugavpils teātrī uzvesto izrādi “Jubileja ‘98” pērn saņēma “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”.

 

– Kādas ir jūsu attiecības ar Rūdolfu Blaumani?

J. Kļava: – Tagad, pēc “Vid­zemniekiem”, laikam jau ļoti tuvas. Līdz tam uz Blaumani skatījos kā uz vienu kanona autoriem, vienu no pīlāriem, tātad pēc skolas, literatūras vēstures lekciju priekšstatiem. Pateicoties Indrai Rogai, bija iespēja lasīt viņa mazpazīstamākos darbus, ierakties līdz pirmavotam.

– Vai Indra Roga materiālu izrādei jau bija atlasījusi?

– Jā, bija desmit stāstiņi, no kuriem vajadzēja izveidot vienu veselumu. Tas bija ļoti, ļoti interesants process.

– Pārvērtēt Blaumani?

– Grūti pateikt, jā, kaut kādā mērā droši vien. Bija pāris darbu, kas mani pārsteidza. Ja pieņemam, ka ir noteikts “blaumanisks” tēmu apkopojums, tad starp Indras Rogas atlasītajiem darbiem bija pāris, kas mani patiešām pārsteidza. Izrādē būs dzīvā mūzika, kā arī, Indras Rogas vārdiem, tas būs distancēts, nevis reālpsiholoģisks skatījums uz Blaumani. Manuprāt, tieši ar to izrāde būs īpaša, jo parasti Blaumani vienmēr interpretējam reālpsiholoģiski. Tāpēc arī pati ar ļoti patīkamu satraukumu gaidu pirmizrādi.

– Lasot Blaumani, šķiet, ka viņa darbos atklājas kaut kas tieši Vidzemei raksturīgs, kas tāds, kas nevarētu būt īsti patiesi Kurzemē vai Latgalē. Kāda ir jūsu sajūta par novadu rakstura iezīmēm?

– Mana otra vecmamma ir no Piebalgas, tāpēc vidzemnieciskais nav svešs. Aizbraucot uz Vidzemi, tur viennozīmīgi ir ļoti specifiska sajūta par cilvēkiem un vietu. Man ir sajūta, ka tur ir izteikta distancētība starp cilvēkiem. Otra manas ģimenes puse nāk no Daugavpils gala, esmu salīdzinājusi kontrastos, un Vidzemes radi man vienmēr šķituši rezignēti, rezervēti, ļoti iekšupvērsti, tādi, kuri nerunā par emocijām, sajūtām. Protams, nerunāšana tās nepadara par neesošām, un no tā, manuprāt, veidojas paralēlā plūsma – ja dzīvojam, it kā mums nebūtu jūtu, bet iekšā tās turpina augt, tad būs viena diena, kad tās paspruks vaļā. To es arī meklēju Blaumaņa darbos – to dienu, kad jūtas paveras vaļā un par tām vairs nevar nerunāt.

– Vai skatītāji teātrī ieraudzīs Rūdolfu Blaumani vai arī Justīni Kļavu?

– Pēc iekšējās sajūtas man šķiet, ka viņi ieraudzīs Blaumani. Protams, tas būs caur manu interpretāciju nācis Blaumanis, tomēr noteikti Blaumanis.

– Ienācāt teātrī ļoti strauji un pārliecinoši. Kā nonācāt pie atziņas, ka jāpievēršas tieši dramaturģijai un teātrim?

– Man visu laiku bija ļoti pastiprināta interese par literatūru un rakstniecību vispār, bet sākumā rakstīju prozu un mazliet dzeju – man šķiet, pusaudžu gados mēs visi esam rakstījuši dzeju (smejas). Tad bija Latvijas Rakstnieku savienības pro­gramma “Literārā akadēmija”. Tur bija ļoti daudz kombinētu lekciju, teorija līdz ar praksi, man tobrīd bija 17 vai 18 gadu, kad nolēmu, ka šī joma mani interesē, vēlos studēt rakstniecību, bet Latvijā tobrīd tādas pro­grammas nebija. Tagad Liepājas Universitātē ir. Taču man bija brīnišķīga pasniedzēja Nora Ikstena, kas pastāstīja, ka Latvijas Kultūras akadēmijā ir dramaturģijas programma. To arī izmēģināju, un tā viss aizgāja savu gaitu.

– Tas nekas, ka esat nonākusi dramaturģijā, nevis prozā, kā sākotnēji gribējāt? Vai teātris ir vieta, kur paliksiet?

– Teātris noteikti ir vieta, kur gribu palikt, kur jūtos komfortabli un teātrī ir daudz iespēju darboties. Pie domas par prozu šad un tad teorētiski atgriežos, bet skaidrs, ka tās rakstīšanai nepieciešams pilnīgi cits ritms. Strādājot teātrī, nav iespējams īsti atrast tik ilgstošu miera stāvokli, lai nodotos monumentāliem prozas darbiem.

– Un kā jutāties, skatoties savu pirmo izrādi?

– Nebija tā, ka atnācu un izrādi “Visas viņas grāmatas” ieraudzīju jau gatavu, jo biju klāt mēģinājumu procesā, nebija ne dienas, kad nebūtu redzējusi, kā tā top. Drīzāk bija jautājums: kā varu zināt, ka tagad viss ir gatavs? Bija dīvaina sajūta, ka varētu izdarīt vēl un vēl kaut ko, arvien papildināt, bet kādā brīdī bija jāpieņem, ka nu darbs ir gatavs un jāpalaiž pasaulē. Mana darba specifika ir tāda, ka piedalos visā izrādes tapšanā no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei. “Dāmas” un “Vidzemnieki” ir mana līdzšinējā vienīgā pieredze, kurā manis uzrakstīta luga vai dramatizējums ir pilnībā gatavs pirms mēģinājumu procesa sākuma. Ļoti bieži mēģinājuma process sākas nevis ar gatavu darbu, bet drīzāk ar lugas uzmetumu, kurš attīstās mēģinājumu procesā. Un, tā kā mūsu ir ļoti daudz, tad teksts var mainīties simt un vienu reizi, distancēti uz izrādi paskatoties, var pat izrādīties, ka sākotnējais koncepts neder, un tas ir pilnīgi normāli.

– Pieminējāt “Dāmas”, es gan neesmu redzējusi Kokneses Tautas teātra izrādi, bet izlasīju pašu lugu, un man tā neiedomājami sasaucās ar poļu rakstnieces Dorotas Maslovskas lugu…

– … “Starp mums viss ir labi”, jā. Dorota Maslovska ir man ļoti mīļa autore, viņa 19 gadu vecumā uzrakstīja romānu “Poļu-krievu karš zem sarkanbaltā karoga”, man bija, neatceros, cik, varbūt kādi 12 gadi, lasīju un domāju: “Ak Kungs, ja man ir kāds ideāls, kā es gribētu rakstīt, tā ir viņa.” Neapzinātā līmenī ļoti esmu no Maslovskas ietekmējusies – attiecību risinājuma līmenī. Bet “Starp mums viss ir labi” izlasīju pēc tam, kad jau biju uzrakstījusi “Dāmas”. Tieši tajā laikā Lucina Sosnovska to iestudēja Daugavpils teātrī ar nosaukumu “Pie mums viss labi”, noskatījos izrādi un domāju: kā gan man šis darbs pasprucis garām? Iespējams, tā ir kaut kāda postpadomju telpas iezīme, tāds arhetipisks, sociāli ģeogrāfisks raksturojums vietai, pie kuras piederam, ka trīs paaudžu sievietes dzīvo kopā, bet nespēj īsti būt nedz kopā, nedz atsevišķi.

– Un no kādas jūsu iekšējās izjūtas izauga lugas “Dāmas” sižets?

– Mani vienmēr urdījis jautājums, kas sagādā lielas problēmas dzīvē: kādēļ jūs rīkojaties tā, kā rīkojaties, kāpēc neredzat acīmredzamas lietas? Tas, man liekas, raksturo visu mūsu paaudzi, 90. gadu bērnus, kam pieejama visa iespējamā informācija par visu, kam ir pieņemama tikai absolūta brīvība, bezbailība, kas robežojas ar pārgalvību, bieži vien arī lēmumu pieņemšanā.

– Bet vai tāpēc nesaprašanās tagad tiek atcelta?

– Nē, iespējams, tagad tā kļūst vēl asāka, jo informācijas ir tik daudz, un mēs katrs no tā atlasām kaut kādu segmentu – nevis lai iegūtu pēc iespējas pilnīgāku ainu, izveidotu objektīvāku viedokli, bet gan lai apstiprinātu jau iepriekš pieņemtu viedokli, un tas var novest pie vēl lielākas nesaprašanās. Redzam, ka “Facebook” iespējams atsekot draugus, kuriem ir atšķirīgi viedokļi, ja mums tie nepatīk, un turpināt dzīvot sava viedokļa vakuumā. Tur ir zināma bīstamība.

– Jums šādas briesmas varētu nedraudēt, jo pēc profesijas pienākas analizēt.

– Jā, tā sanāk. Lai izdabūtu no sevis tekstu, nepieciešama kontekstuāla izpratne, tādēļ ļoti daudz meklēju informāciju.

– Man vienmēr šķitis, ka dzeja, kā jau pieminējāt, ir jaunu cilvēku prerogatīva, proza vairāk piederas briedumam, kad iegūta zināma dzīves izpratne, un laikam jau arī dramaturģija turpat vien, jo jābūt taču izpratnei par attiecību mehānismiem. Taču jūsu darbos jaušams gadiem īsti neatbilstošs briedums.

– Pēdējā laikā ļoti daudz par to domāju, jo profesijas kontekstā arvien biežāk dzirdu jautājumu, cik man gadu. Gribētos jau domāt, ka esmu ļoti nobriedusi, bet drīzāk šķiet, ka tas ir tikai un vienīgi nemitīgas, bezapstājas pašrefleksijas rezultāts. Tur ir arī kaut kāds pašapsēstības motīvs, nemitīgi centieni analizēt savu pieredzi, – kas ar mani notiek, kāpēc jūtos tā, kā jūtos, kādēļ domāju, kā domāju. Tad atduros pie tā, ka mani ietekmē ārējie faktori, cilvēki man apkārt, un tad refleksija pārmetas uz apkārtējo vidi – kādēļ mani tuvinieki tā rīkojas, skola – man šķiet, refleksiju rada nemitīga iekšējā turbulence.

– Analizēt arī apkārtējos – tas varētu apgrūtināt attiecības.

– Jā, tas ir traki, pilnīgi noteikti. Jo ir ļoti daudzas lietas, par kurām mums negribas domāt, un, ja visu laiku tiek uzdots jautājums, kāpēc tu domā, kā domā, tas noteikti ir jautājums, uz kuru negribas atbildēt, bet es zinu, ka nespēšu nomierināties, iekams nebūšu nonākusi vismaz pie kaut kādas atbildes. Bet tad pienāk nākamā diena, parādās jauni apstākļi…

– Pēdējā laikā pasaule šķiet ļoti nedroša vieta. Kā jums šķiet: kurp mēs ejam?

– Man šķiet, tieši šo laiku raksturo tas, ka nevienam nav ne mazākās nojausmas, kurp ejam, nav iespējams pateikt skaidru virzienu. Gan sabiedrībā, gan politiskajos procesos redzam dažādus fragmentārus, pretējus, izpausmēs ļoti karstasinīgus strāvojumus, kuri rauj atšķirīgos virzienos. Ir haotiska, turbulenta, arī apokaliptiska sajūta. Man gan liekas – tas ir mazāk reālais virziens, vairāk sajūta, ka ir ļoti bailīgi. Es domāju, arī manā paaudzē ir cilvēki, kuri izjūt diezgan lielu satraukumu par politiskajiem procesiem.

– Jūs par sevi tā neteiktu?

– Protams, ir bijušas situācijas, kurās mani pārņem bailes, un tad sāku meklēt pierādījumus, vai tās ir pamatotas; kas liecina par to, ka man vajadzētu baidīties, vai arī par to, ka kāds grib, lai baidos. Parasti nonāku pie secinājuma, ka nevienam manā informatīvajā telpā, arī man, nekļūs labāk no tā, ka baidos. Reiz sev definēju, ka bailes ir absolūti bezjēdzīgs jūtu stāvoklis, problēma tikai, ka mirklī, kad tās parādās, nespējam distancēties un sev pateikt, ka tās ir bezjēdzīgas. Bet es ļoti cenšos distancēties – tāpat kā teātrī, kad esi uzrakstījis tekstu, vajag pakāpties atpakaļ un novērtēt, kas sanācis. Vienīgā stabilitāte, ko varam radīt, ir pašiem sevī.

 

Galerijas nosaukums

 

UZZIŅA

JUSTĪNE KĻAVA (1990)

* Dramaturģe, veidojusi dramaturģisko materiālu iestudējumiem “Visas viņas grāmatas”, “Jubileja ‘98”, “Dāmas”, “Šinelis un Šinelis”.

* Drīzumā Valmieras Drāmas teātrī izrāde pēc R. Blaumaņa darbiem “Vidzemnieki” un Dailes teātrī – “Atzīšanās”.

* Saņēmusi “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada sasniegums oriģināldramaturģijā”.

* Izrāde “Visas viņas grāmatas” nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Labākā mazās formas izrāde”, “Jubileja ‘98” saņēmusi balvu kategorijā “Labākā mazās formas izrāde”.

LA.lv